12.09.01.
Atlantijas okeāna ekvatoriālā josla.
Dodamies uz ekvatoru. Laiks šeit ir visai dīvains. Nevar salīdzināt ar kaut ko
Latvijā. Zemi pelēki mākoņi, pelēks ūdens, vilnis nav liels, karsts un mitrs.
Liekas, ka esam iebraukuši pelēkā bezgalībā, kā vatē.
Ik pa brīdim klausos Amerikas balsi
pa SSB, lai uzzinātu jaunumus no Ņujorkas. Pavisam cita attieksme pret
notikušo, kad esi pats tur bijis. Mēs 92.gadā apmeklējām Pasaules tirdzniecības
centru. Dzintra toreiz atlidoja dienu vēlāk un netika uz centra apmeklējumu.
Viņa mani lūdza turp aizvest, bet atrunājos, ka gan jau kaut kad nākošajā
reizē. Kā redzams, nākošās reizes var arī nebūt.
Pusdienas laikā redzējām lielo vali.
Viņš bija nedaudz par tālu, lai noteiktu viņa sugu.
Ļoti spiedīgs laiks. Vējš beidzās
galīgi. Gaidāms negaiss.
Negaiss izpalika, bet vakarā
pieķērās lielais tuncis. Kāts atkal saliecās un aukla aizskrēja tarkšķēdama.
Labi, ka gājām ar motoru un varējām uzreiz nomest ātrumu. Aldis no sākuma nemaz
nevarēja pavilkt. Beidzot palēnām zivs sāka nākt tuvāk. Es paņēmu jauno āķi
zivju izvilkšanai un, kad tā bija pie borta, tad iecirtu viņai sānos. Uznāca
augšā kā skābene. Iemetām kokpitā un iedevām narkozi.
Normāls izmērs 1,50m un ap 25kg. Iztīrīta tīra fileja – palika 14kg. Pilni visi
ledusskapji.
13.09.01.
Visu nakti vēl ejam ar motoru. No
rīta ap desmitiem sāk pūst E. Sākam burāt. Jāsāk ir taupīt arī ūdens, jo mēs tagad dzīvojam tikai uz atsāļotāja
rēķina, bet tas spēj saražot tikai kādus 60 l/h. Praiā ūdeni paņemt neizdevās.
Vējš sāka pieņemties un mēs visu dienu gājām ar 7 mezgliem. Vakarā vēl
vajadzēja ierēvēties. Bet tad arī vējš strauji beidzās. Laikam drīz atkal būs
motors.
14.09.01.
Visu nakti ar motoru un tagad arī
vēl. Okeāns pelēks un mierīgs. Sāku vērot pirmās depresijas pazīmes Aldim un
Kasparam. Aldis ir pārāk aktīvs un
Kaspars pārāk emocionāls, lai viegli pārdzīvotu „zirga platumus”.
15.09.01.
Šodien grūta diena. +35°C, ūdens arī
+29°C. Man sāp sirds rajonā, bet spiediens (man) ir normāls. Varbūt, ka tikai
caurvējš. Kompjūtera barošanas bloks izslēdzās trīs reizes. Viesturs pēc
pusdienu gatavošanas palika galīgi bāls. Karstuma dūriens. Tagad sēž ar ledu uz
galvas.
16.09.01.
Pusnaktī bija negaiss. Vējš nebija
stiprāks par 24 kn, bet sagriezās S (tieši pretī). Nakti gājām ar burām, bet
gandrīz šķērsām savam īstajam kursam. No rīta vējš pielūza un mēs pagriezām
kursā ar motoru. Vidējais ātrums pārgājiena laikā mums ir 4,6, tātad ir
jāpieliek, lai turētos grafikā.
Šodien vairs nav tik karsts. Saule
arī nespīd. Esam ITCZ (inter tropiskā konverģences zona). Nezinu, kas tur ir
iekšā. Laika ziņas NAVTEXā arī nav jau ceturto dienu, kopš es gribu viņas
saņemt. Mūsu aparatūra, man liekas, ka ir kārtībā.
Man veselība arī uzlabojas. Sāpes
nebija sirdī, bet reimatiska rakstura. Šodien gan sāk streikot kuņģis no
koncentrātu dzeršanas, bet tā kā viņi jau visi arī ir izdzerti, tad var
neuztraukties par nākotni.
Noieta viena trešā daļa no ceļa pāri
Atlantijai.
18.09.01.
Kustamies bez pārmaiņām. Vakardiena
bija vislēnākā. Acīmredzot bija kāda neliela pretstraume. Diennaktī taisām
mazāk par 100 j.j. Ja pēc ekvatora neparādīsies vējš, tad mums kādas pēdējās
200 j.j. pietrūks degviela. Bet tas ir pie galēji pesimistiskas prognozes. Pie
krasta ir jāparādās labvēlīgai straumei un SE vējam. Vēl mūs krietni bremzē
korpusa apaugums, bet Kaboverdē nebija iespēja notīrīt korpusu. Arī šeit okeānā
viļņi ir par lielu, lai to izdarītu.
19.09.01.
Iepriekšējā diennaktī atkal 100 j.j.
Vairāk nekādi nesanāk. Domāju, ko darīt, kad degviela ies uz beigām. Vairāk kā
divas diennaktis iet ar motoru nevaru atļauties. Ja vējš aiz ekvatora nebūs
sagriezies, tad iestāsies diezgan bezcerīga situācija.
Dzīvosim
redzēsim. Man jau nav ar ko šeit pakonsultēties, jo mūsu kvalifikācijas ar
kapteiņa palīgiem un aizvietotājiem ir pārāk dažādas.
20.09.01.
Šonakt ap trijiem beidzot sāka mainīties
vējš. Tomēr manas prognozes apstiprinās. Drīz šeit šo meteoroloģijas analfabētu
vidū kļūšu par tādu kā šamani. Vakar man pašam jau sāka zust cerība un radās
šaubas par manas rīcības pareizību. Ja tā padomā, tad visas šīs dzīvības, tomēr, ir manās rokās un viņas savā
nezināšanā man akli seko (šādas pārdomas
ir neatņemama kapteiņa dzīves sastāvdaļa). Tikai pēc tam žurnālistiem un
grāmatās viss tiks pasniegts no „profesionālu burātāju” viedokļa – „Burātāji
dara tā un burātāji dara šitā, un katrs burātājs to zina u.t.t”.
No otras puses, neviens mani šeit
neapstrīd un seko kā auni. Es varētu visus ievest tādos sūdos….
Labāk, tomēr, būtu, ja būtu ar ko
konsultēties un tādēļ likšu Viesturam ar Oskaru arī studēt visas šīs problēmas.
21.09.01.
Vējš pūs ar mainīgām sekmēm virziena
ziņā. Stiprums jau šeit nemainās vispār 11-16 kn – ideāla burāšana.
Līdz ekvatoram atlikušas 23 j.j.
Šodien mainās arī gadalaiki un tā mēs šodien no vasaras iebrauksim vēl ziemā
un, tad sagaidīsim pavasari. Šis fakts varētu būt kā konkursa jautājums
skolēniem, kādā viktorīnā – vai var uz zemes vienā dienā pabūt trijos
gadalaikos.
Ekvatoru sasniedzām 15:56 (UTC –
2h). Sarullējām foku un nolaidām šoneri. Palikām dreifā ar grotu. Komanda
salēca ūdenī. Pēc tam Rīgas šampanietis un Heineken alus. Pēc pusstundas
paceļam buras un dodamies tālāk.
 |
| Uz ekvatora |
22.09.01.
Vējš visu nakti pūš diezgan stiprs –
ap 20 kn. Ejam uz robežas starp genoa rēvēšanu un nerēvēšanu. Vēja virziens
stabils un stiprums arī reti pārlec pāri 20 kn.
24.09.01.
Laiks bez pārmaiņām. Šodien izlēmu
palaist motoru, lai varētu labāk turēt augstumu. Negribas nonākt pie raga N
pusē. Domāju, ka tur būs lielāks vilnis un stiprāks vējš. Tagad ejam 45⁰ pie
vēja tieši uz mērķi. Ātrums 4,5. Nekādu augstumu uzkrāt arī nevar, jo iet
augstāk traucē vilnis. Pagājām garām rezervātam Atol das Rocas. Tur mums atkal
lielā zivs nokoda pēdējo svinu un smuko kalmāru. Diezgan paradoksāli, ka
makšķernieki domā – kaut nu neuzķertos atkal tā lielā zivs.
Ejot tālāk uz dienvidiem okeāns
kļūst mierīgāks un vējš rāmāks. Domāju, ka pēc 6⁰ kļūs
pavisam mierīgs.
Mēness šeit ir apgāzies ar ragiem uz
leju (augošs).
Šodien, laikam arī redzējām pirmo
albatrosu.
Mazliet sastrīdējāmies ar Dzintru
(mailos protams). Šodien viņai nerakstīšu, bet vispār jau muļķības. No Recifes
piezvanīšu, gan jau būs atkal labi.
25.09.01.
Šodien pasāts kļuva vēl stiprāks 6Bf.
Tas šeit nav paredzēts. Izslēdzam motoru un ejam ar ierēvētām visām burām.
Kursu turam un ātrumu arī. Tā mēs gājām līdz pēcpusdienai, kad sāka mainīties
vēja virziens. Lai mūs nepiepūstu pie krasta, atkal ejam ar motoru. Tā var
turēt augstumu. Vējš nedaudz pielūzt.
Jāizdara secinājums, ka starp 4⁰ un 6⁰ pasāts
pastiprinās. Tas notiek tieši aiz raga.
Aizsūtīju Dzintrai mailu.
26.09.01.
Atrakstīja Dzintra. Viņai vajag
padomu, jo Baiba taisās dibināt Line dance asociāciju. Aizsūtīju Dzintrai pat
piecas vēstules. Gan jau būs labi, Dzintru malā neviens jau nevar nobīdīt, ja
tikai viņa pati neaiziet.
Mans pieņēmums par pasātu, laikam
apstiprinājās. Aiz 6⁰ vējš sāka rimties, nemainot virzienu.
Arī vilnis paliek daudz līdzenāks. Vidējais spiediens pieaug, saglabājot izteiktu
diurnālo variāciju (diennakts svārstību).
27.09.01.
No agra rīta, nedaudz samazinām
ātrumu, gaidot, kad uzausīs gaisma, lai varētu ieiet Recifē. Ieeja ostā nav
sarežģīta, bet man nav kartes. Osta arī oficiāli naktī ir slēgta.
Ieejam vienkārši un nostājamies uz
enkura, kur beidzās normāli dziļumi. Šeit stāv kādas 10 vietējās jahtas. Tālāk
iz redzams jahtklubs, bet uz to Māris dodas izlūkos ar laivu. Mēs gaidām.
Jahtklubā var ieiet tikai paisuma
laikā. Sarunājam loci uz plkst. 13:20 LOC.
Vēl vienos locis nav atbraucis.
Māris dodas uz klubu runāties. Viņš atgriežas ar laivu, bet jau pusstunda no
augstā ūdens ir nokavēta. Vienalga ejam iekšā. Seklākajā vietā man eholots rāda
1,9m. Dabīgi, ka eholots nav precīzi noregulēts, bet domāju, ka 1,9 tas arī ir
pats minimums.
Jahtklubā mēs noliekamies kluba
vidū, šķērsām priekšā jahtām, bet arī tur dziļums ir tikai 2,2m un ūdens vēl ir
augsts. Domājam, kas būs, kad ūdens kritīsies par 1m (kā šeit vajadzētu būt).
Mums gan garantēja, ka viss būs kārtībā. Šeit jebkura atbilde ir pacelt īkšķi
uz augšu. – OK. Sēžam un gaidām.
Ūdens krītas, bet jahta nesveras.
Tātad paldies dievam, šeit ir mīksta grunts. Beidzot var atslābināties, jo
stāvam atkal klubā pie krasta (gandrīz).
Klubs ir neliels, bet solīds. Šeit
ir pat vairāki restorāni, duša, peldbaseini ir divi, ir arī sauna (nestrādā),
trenažieru zāle, tenisa korti, galda teniss. Mēs par to varam tikai sapņot. Un
tas viss par 6 USD dienā arī tādai jahtai kā mēs!?
Vakarā, kā vienmēr, mūsu kopējās
vakariņas pirmajā vakarā krastā. Gandrīz labāk nekā Gibraltārā. Sēdējām uz
balkona ar skatu uz savu jahtu.
Pēc vakariņām sasaucu oficiālu
sapulci, lai saasinātu uzmanību uz dažām mums parastām problēmām. Apmainīsim
maiņās vietām Jāni ar Aldi. Cerēsim, ka uzlabosies maiņu kvalitāte. Būs arī
katrā maiņā pa tehniskam cilvēkam.
Vispār jūtu, ka varēšu šeit nedaudz
atslābināties.
P.S. jauns atklājums man šeit ir
vietējais Brazīļu dzēriens – kaipirinja. Tas ir ledus ar cukuru un laima
gabaliņiem pilna glāze un uzliets virsū cukurniedru šņabis. Man garšo.
28.09.01.
Dzīvojam, kā Oskars saka, kā
Honolulu. Šodien strādājot, mēs pirkām un dzērām kokosriekstus. Tas tomēr ir
citādāk nekā kokosriekstu garša Rīgā.
Šeit ir labs baseins, kur pa darba
starplaikiem var iet nopeldēties. Nu un, protams, kaipirinja. Tas tagad ir
vakara topa dzēriens. No šāda kluba negribas pat iet uz pilsētu.
29.09.01.
Turpinām strādāt uz jahtas,
peldēties baseinā un dzert kaipirinju.
30.09.01.
Šodien mana diena iet uz pilsētu.
Dodamies tur kopā ar Viesturu, Aldi un Aivaru. Aizbraucam ar laiviņu uz ostu un
izkāpjam publiskajā piestātnē. Viens no uzdevumiem ir atrast degvielas
uzpildīšanas vietu.
Degvielu ostā dabūt nevar, tas nu ir
skaidrs. Dodamies uz centru. Esam, laikam stipri par agru (10:00), jo pilsētas
centrs ir galīgi tukšs un netīrs. Arī uz ielām guļošie vēl nav pamodušies.
Centīgākie iedzīvotāji gan jau ir baznīcā, kur notiek svētdienas dievkalpojums
ar ļoti skaistu dziedāšanu. Visur redz militāro policiju. Citādi nekas cits
neliecina par kriminogēno situāciju.
Saprotam, ka centrā darīt mums nav
ko un dodamies ar taksi uz pludmali. Tas ir līdzīgs rajons Jūrmalai, tikai
atšķirība ir tā, ka šeit savrupmāju vietā kāpās ir uzbūvētas 12-16 stāvu mājas.
Tās ir viesnīcas un apartamenti gan īrēšanai, gan pirkšanai.
Sākumā aizbraucam uz lielu
tirdzniecības centru, kas varētu būt 4x lielāks par Krasta centru Rīgā. Iekšā
gan atšķirības nav nekādas. Visos veikalos ir viens un tas pats. Pasaules
standarts. Nav nekā no vietējā kolorīta, izņemot pašus cilvēkus. Es pat nezinu,
ko no šejienes paņemt kā suvenīru, izņemot kokosriekstus un kaipirinju.
Nopērku šeit kā Brazīlijas mūzikas
paraugu Pola Saimona CD. Vienmēr esmu uzskatījis, ka viņš ir brazīlietis, lai
gan daži saka, ka franču žīds. Vēl nopirku disku „Buen to country roots”, jo
esmu noilgojies pēc kantrī mūzikas.
Cerēju, ka šeit būs naži, bet
vienīgos, ko es redzēju bija no Spānijas.
Pēc tam devāmies uz pludmali. Tā ir
šaura smilšu josla starp okeānu un ceļu. Dušas jau atrodas uz trotuāra. Visur
tirgo kokosriekstus un saliekamos krēslus pludmalei. Nekā īpaša. Peldēties
okeānā ir aizliegts, jo uz rifiem bīstami lūzt bangas. Peldēties var speciālos
baseinos, šaipus rifiem. Vienīgais, kas te ir, tas ir volejbols. To spēlē gan
lieli, gan arī mazi. Pludmalē notika arī kaut kāds diezgan svarīgs mačs starp
vietējo izlasi un ASV.
Principā, nekas īpašs. Viss tikai
lielāks, jo lielāka ir arī pati valsts. Tieši otrādi, ja ņem proporcionāli, tad
viņiem arī pludmale ir mazāka un burāšana arī nav attīstīta. Bet jahtklubs ir
pats labākais, kas šeit ir, un tādēļ dodamies atkal uz turieni.
Ierodamies pašā laikā, jo Māris ir
sarunājis degvielu ar kannām un pats dodas uz pilsētu. Reizēm pat apbrīnojami,
kur cilvēks var būt tik naivs. Viņš noticēja, ka tas, kas atveda degvielu,
varēs salikt to laivā un pārvest uz jahtu un uzcelt uz borta un ieliet. Mēs šo
darbu pa sešiem darījām divas stundas. Bet nu labi – labs kas padarīts. Mums ir
1000 l degvielas un mēs rīt varam doties atkal ceļā. Runā, ka Salvadorā ir vēl
lielāks jahtklubs.
