Atlantijas okeāns

12.09.01.

            Atlantijas okeāna ekvatoriālā josla. Dodamies uz ekvatoru. Laiks šeit ir visai dīvains. Nevar salīdzināt ar kaut ko Latvijā. Zemi pelēki mākoņi, pelēks ūdens, vilnis nav liels, karsts un mitrs. Liekas, ka esam iebraukuši pelēkā bezgalībā, kā vatē.

            Ik pa brīdim klausos Amerikas balsi pa SSB, lai uzzinātu jaunumus no Ņujorkas. Pavisam cita attieksme pret notikušo, kad esi pats tur bijis. Mēs 92.gadā apmeklējām Pasaules tirdzniecības centru. Dzintra toreiz atlidoja dienu vēlāk un netika uz centra apmeklējumu. Viņa mani lūdza turp aizvest, bet atrunājos, ka gan jau kaut kad nākošajā reizē. Kā redzams, nākošās reizes var arī nebūt.

            Pusdienas laikā redzējām lielo vali. Viņš bija nedaudz par tālu, lai noteiktu viņa sugu.

            Ļoti spiedīgs laiks. Vējš beidzās galīgi. Gaidāms negaiss.

            Negaiss izpalika, bet vakarā pieķērās lielais tuncis. Kāts atkal saliecās un aukla aizskrēja tarkšķēdama. Labi, ka gājām ar motoru un varējām uzreiz nomest ātrumu. Aldis no sākuma nemaz nevarēja pavilkt. Beidzot palēnām zivs sāka nākt tuvāk. Es paņēmu jauno āķi zivju izvilkšanai un, kad tā bija pie borta, tad iecirtu viņai sānos. Uznāca augšā kā skābene. Iemetām kokpitā un iedevām narkozi. Normāls izmērs 1,50m un ap 25kg. Iztīrīta tīra fileja – palika 14kg. Pilni visi ledusskapji.

13.09.01.

            Visu nakti vēl ejam ar motoru. No rīta ap desmitiem sāk pūst E. Sākam burāt. Jāsāk ir taupīt arī ūdens, jo mēs tagad dzīvojam tikai uz atsāļotāja rēķina, bet tas spēj saražot tikai kādus 60 l/h. Praiā ūdeni paņemt neizdevās. Vējš sāka pieņemties un mēs visu dienu gājām ar 7 mezgliem. Vakarā vēl vajadzēja ierēvēties. Bet tad arī vējš strauji beidzās. Laikam drīz atkal būs motors.

14.09.01.

            Visu nakti ar motoru un tagad arī vēl. Okeāns pelēks un mierīgs. Sāku vērot pirmās depresijas pazīmes Aldim un Kasparam. Aldis ir  pārāk aktīvs un Kaspars pārāk emocionāls, lai viegli pārdzīvotu „zirga platumus”.

15.09.01.

            Šodien grūta diena. +35°C, ūdens arī +29°C. Man sāp sirds rajonā, bet spiediens (man) ir normāls. Varbūt, ka tikai caurvējš. Kompjūtera barošanas bloks izslēdzās trīs reizes. Viesturs pēc pusdienu gatavošanas palika galīgi bāls. Karstuma dūriens. Tagad sēž ar ledu uz galvas.

16.09.01.

            Pusnaktī bija negaiss. Vējš nebija stiprāks par 24 kn, bet sagriezās S (tieši pretī). Nakti gājām ar burām, bet gandrīz šķērsām savam īstajam kursam. No rīta vējš pielūza un mēs pagriezām kursā ar motoru. Vidējais ātrums pārgājiena laikā mums ir 4,6, tātad ir jāpieliek, lai turētos grafikā.

            Šodien vairs nav tik karsts. Saule arī nespīd. Esam ITCZ (inter tropiskā konverģences zona). Nezinu, kas tur ir iekšā. Laika ziņas NAVTEXā arī nav jau ceturto dienu, kopš es gribu viņas saņemt. Mūsu aparatūra, man liekas, ka ir kārtībā.

            Man veselība arī uzlabojas. Sāpes nebija sirdī, bet reimatiska rakstura. Šodien gan sāk streikot kuņģis no koncentrātu dzeršanas, bet tā kā viņi jau visi arī ir izdzerti, tad var neuztraukties par nākotni.

            Noieta viena trešā daļa no ceļa pāri Atlantijai.

18.09.01.

            Kustamies bez pārmaiņām. Vakardiena bija vislēnākā. Acīmredzot bija kāda neliela pretstraume. Diennaktī taisām mazāk par 100 j.j. Ja pēc ekvatora neparādīsies vējš, tad mums kādas pēdējās 200 j.j. pietrūks degviela. Bet tas ir pie galēji pesimistiskas prognozes. Pie krasta ir jāparādās labvēlīgai straumei un SE vējam. Vēl mūs krietni bremzē korpusa apaugums, bet Kaboverdē nebija iespēja notīrīt korpusu. Arī šeit okeānā viļņi ir par lielu, lai to izdarītu.

19.09.01.

            Iepriekšējā diennaktī atkal 100 j.j. Vairāk nekādi nesanāk. Domāju, ko darīt, kad degviela ies uz beigām. Vairāk kā divas diennaktis iet ar motoru nevaru atļauties. Ja vējš aiz ekvatora nebūs sagriezies, tad iestāsies diezgan bezcerīga situācija.

Dzīvosim redzēsim. Man jau nav ar ko šeit pakonsultēties, jo mūsu kvalifikācijas ar kapteiņa palīgiem un aizvietotājiem ir pārāk dažādas.

20.09.01.

            Šonakt ap trijiem beidzot sāka mainīties vējš. Tomēr manas prognozes apstiprinās. Drīz šeit šo meteoroloģijas analfabētu vidū kļūšu par tādu kā šamani. Vakar man pašam jau sāka zust cerība un radās šaubas par manas rīcības pareizību. Ja tā padomā, tad visas šīs  dzīvības, tomēr, ir manās rokās un viņas savā nezināšanā man akli seko (šādas pārdomas ir neatņemama kapteiņa dzīves sastāvdaļa). Tikai pēc tam žurnālistiem un grāmatās viss tiks pasniegts no „profesionālu burātāju” viedokļa – „Burātāji dara tā un burātāji dara šitā, un katrs burātājs to zina u.t.t”.

            No otras puses, neviens mani šeit neapstrīd un seko kā auni. Es varētu visus ievest tādos sūdos….

            Labāk, tomēr, būtu, ja būtu ar ko konsultēties un tādēļ likšu Viesturam ar Oskaru arī studēt visas šīs problēmas.

21.09.01.

            Vējš pūs ar mainīgām sekmēm virziena ziņā. Stiprums jau šeit nemainās vispār 11-16 kn – ideāla burāšana.

            Līdz ekvatoram atlikušas 23 j.j. Šodien mainās arī gadalaiki un tā mēs šodien no vasaras iebrauksim vēl ziemā un, tad sagaidīsim pavasari. Šis fakts varētu būt kā konkursa jautājums skolēniem, kādā viktorīnā – vai var uz zemes vienā dienā pabūt trijos gadalaikos.

            Ekvatoru sasniedzām 15:56 (UTC – 2h). Sarullējām foku un nolaidām šoneri. Palikām dreifā ar grotu. Komanda salēca ūdenī. Pēc tam Rīgas šampanietis un Heineken alus. Pēc pusstundas paceļam buras un dodamies tālāk.

Uz ekvatora

22.09.01.        

            Vējš visu nakti pūš diezgan stiprs – ap 20 kn. Ejam uz robežas starp genoa rēvēšanu un nerēvēšanu. Vēja virziens stabils un stiprums arī reti pārlec pāri 20 kn.

24.09.01.

            Laiks bez pārmaiņām. Šodien izlēmu palaist motoru, lai varētu labāk turēt augstumu. Negribas nonākt pie raga N pusē. Domāju, ka tur būs lielāks vilnis un stiprāks vējš. Tagad ejam 45⁰ pie vēja tieši uz mērķi. Ātrums 4,5. Nekādu augstumu uzkrāt arī nevar, jo iet augstāk traucē vilnis. Pagājām garām rezervātam Atol das Rocas. Tur mums atkal lielā zivs nokoda pēdējo svinu un smuko kalmāru. Diezgan paradoksāli, ka makšķernieki domā – kaut nu neuzķertos atkal tā lielā zivs.

            Ejot tālāk uz dienvidiem okeāns kļūst mierīgāks un vējš rāmāks. Domāju, ka pēc 6⁰ kļūs pavisam mierīgs.

            Mēness šeit ir apgāzies ar ragiem uz leju (augošs).

            Šodien, laikam arī redzējām pirmo albatrosu.

            Mazliet sastrīdējāmies ar Dzintru (mailos protams). Šodien viņai nerakstīšu, bet vispār jau muļķības. No Recifes piezvanīšu, gan jau būs atkal labi.

25.09.01.

            Šodien pasāts kļuva vēl stiprāks 6Bf. Tas šeit nav paredzēts. Izslēdzam motoru un ejam ar ierēvētām visām burām. Kursu turam un ātrumu arī. Tā mēs gājām līdz pēcpusdienai, kad sāka mainīties vēja virziens. Lai mūs nepiepūstu pie krasta, atkal ejam ar motoru. Tā var turēt augstumu. Vējš nedaudz pielūzt.

            Jāizdara secinājums, ka starp 4⁰ un 6⁰ pasāts pastiprinās. Tas notiek tieši aiz raga.

            Aizsūtīju Dzintrai mailu.

26.09.01.

            Atrakstīja Dzintra. Viņai vajag padomu, jo Baiba taisās dibināt Line dance asociāciju. Aizsūtīju Dzintrai pat piecas vēstules. Gan jau būs labi, Dzintru malā neviens jau nevar nobīdīt, ja tikai viņa pati neaiziet.

            Mans pieņēmums par pasātu, laikam apstiprinājās. Aiz 6⁰ vējš sāka rimties, nemainot virzienu. Arī vilnis paliek daudz līdzenāks. Vidējais spiediens pieaug, saglabājot izteiktu diurnālo variāciju (diennakts svārstību).

27.09.01.

            No agra rīta, nedaudz samazinām ātrumu, gaidot, kad uzausīs gaisma, lai varētu ieiet Recifē. Ieeja ostā nav sarežģīta, bet man nav kartes. Osta arī oficiāli naktī ir slēgta.

            Ieejam vienkārši un nostājamies uz enkura, kur beidzās normāli dziļumi. Šeit stāv kādas 10 vietējās jahtas. Tālāk iz redzams jahtklubs, bet uz to Māris dodas izlūkos ar laivu. Mēs gaidām.

            Jahtklubā var ieiet tikai paisuma laikā. Sarunājam loci uz plkst. 13:20 LOC.

            Vēl vienos locis nav atbraucis. Māris dodas uz klubu runāties. Viņš atgriežas ar laivu, bet jau pusstunda no augstā ūdens ir nokavēta. Vienalga ejam iekšā. Seklākajā vietā man eholots rāda 1,9m. Dabīgi, ka eholots nav precīzi noregulēts, bet domāju, ka 1,9 tas arī ir pats minimums.

            Jahtklubā mēs noliekamies kluba vidū, šķērsām priekšā jahtām, bet arī tur dziļums ir tikai 2,2m un ūdens vēl ir augsts. Domājam, kas būs, kad ūdens kritīsies par 1m (kā šeit vajadzētu būt). Mums gan garantēja, ka viss būs kārtībā. Šeit jebkura atbilde ir pacelt īkšķi uz augšu. – OK. Sēžam un gaidām.

            Ūdens krītas, bet jahta nesveras. Tātad paldies dievam, šeit ir mīksta grunts. Beidzot var atslābināties, jo stāvam atkal klubā pie krasta (gandrīz).

            Klubs ir neliels, bet solīds. Šeit ir pat vairāki restorāni, duša, peldbaseini ir divi, ir arī sauna (nestrādā), trenažieru zāle, tenisa korti, galda teniss. Mēs par to varam tikai sapņot. Un tas viss par 6 USD dienā arī tādai jahtai kā mēs!?

            Vakarā, kā vienmēr, mūsu kopējās vakariņas pirmajā vakarā krastā. Gandrīz labāk nekā Gibraltārā. Sēdējām uz balkona ar skatu uz savu jahtu.

            Pēc vakariņām sasaucu oficiālu sapulci, lai saasinātu uzmanību uz dažām mums parastām problēmām. Apmainīsim maiņās vietām Jāni ar Aldi. Cerēsim, ka uzlabosies maiņu kvalitāte. Būs arī katrā maiņā pa tehniskam cilvēkam.

            Vispār jūtu, ka varēšu šeit nedaudz atslābināties.

            P.S. jauns atklājums man šeit ir vietējais Brazīļu dzēriens – kaipirinja. Tas ir ledus ar cukuru un laima gabaliņiem pilna glāze un uzliets virsū cukurniedru šņabis. Man garšo.

28.09.01.

            Dzīvojam, kā Oskars saka, kā Honolulu. Šodien strādājot, mēs pirkām un dzērām kokosriekstus. Tas tomēr ir citādāk nekā kokosriekstu garša Rīgā.

            Šeit ir labs baseins, kur pa darba starplaikiem var iet nopeldēties. Nu un, protams, kaipirinja. Tas tagad ir vakara topa dzēriens. No šāda kluba negribas pat iet uz pilsētu.

29.09.01.

            Turpinām strādāt uz jahtas, peldēties baseinā un dzert kaipirinju.

30.09.01.

            Šodien mana diena iet uz pilsētu. Dodamies tur kopā ar Viesturu, Aldi un Aivaru. Aizbraucam ar laiviņu uz ostu un izkāpjam publiskajā piestātnē. Viens no uzdevumiem ir atrast degvielas uzpildīšanas vietu.

            Degvielu ostā dabūt nevar, tas nu ir skaidrs. Dodamies uz centru. Esam, laikam stipri par agru (10:00), jo pilsētas centrs ir galīgi tukšs un netīrs. Arī uz ielām guļošie vēl nav pamodušies. Centīgākie iedzīvotāji gan jau ir baznīcā, kur notiek svētdienas dievkalpojums ar ļoti skaistu dziedāšanu. Visur redz militāro policiju. Citādi nekas cits neliecina par kriminogēno situāciju.

            Saprotam, ka centrā darīt mums nav ko un dodamies ar taksi uz pludmali. Tas ir līdzīgs rajons Jūrmalai, tikai atšķirība ir tā, ka šeit savrupmāju vietā kāpās ir uzbūvētas 12-16 stāvu mājas. Tās ir viesnīcas un apartamenti gan īrēšanai, gan pirkšanai.

            Sākumā aizbraucam uz lielu tirdzniecības centru, kas varētu būt 4x lielāks par Krasta centru Rīgā. Iekšā gan atšķirības nav nekādas. Visos veikalos ir viens un tas pats. Pasaules standarts. Nav nekā no vietējā kolorīta, izņemot pašus cilvēkus. Es pat nezinu, ko no šejienes paņemt kā suvenīru, izņemot kokosriekstus un kaipirinju.

            Nopērku šeit kā Brazīlijas mūzikas paraugu Pola Saimona CD. Vienmēr esmu uzskatījis, ka viņš ir brazīlietis, lai gan daži saka, ka franču žīds. Vēl nopirku disku „Buen to country roots”, jo esmu noilgojies pēc kantrī mūzikas.

            Cerēju, ka šeit būs naži, bet vienīgos, ko es redzēju bija no Spānijas.

            Pēc tam devāmies uz pludmali. Tā ir šaura smilšu josla starp okeānu un ceļu. Dušas jau atrodas uz trotuāra. Visur tirgo kokosriekstus un saliekamos krēslus pludmalei. Nekā īpaša. Peldēties okeānā ir aizliegts, jo uz rifiem bīstami lūzt bangas. Peldēties var speciālos baseinos, šaipus rifiem. Vienīgais, kas te ir, tas ir volejbols. To spēlē gan lieli, gan arī mazi. Pludmalē notika arī kaut kāds diezgan svarīgs mačs starp vietējo izlasi un ASV.

            Principā, nekas īpašs. Viss tikai lielāks, jo lielāka ir arī pati valsts. Tieši otrādi, ja ņem proporcionāli, tad viņiem arī pludmale ir mazāka un burāšana arī nav attīstīta. Bet jahtklubs ir pats labākais, kas šeit ir, un tādēļ dodamies atkal uz turieni.

        Ierodamies pašā laikā, jo Māris ir sarunājis degvielu ar kannām un pats dodas uz pilsētu. Reizēm pat apbrīnojami, kur cilvēks var būt tik naivs. Viņš noticēja, ka tas, kas atveda degvielu, varēs salikt to laivā un pārvest uz jahtu un uzcelt uz borta un ieliet. Mēs šo darbu pa sešiem darījām divas stundas. Bet nu labi – labs kas padarīts. Mums ir 1000 l degvielas un mēs rīt varam doties atkal ceļā. Runā, ka Salvadorā ir vēl lielāks jahtklubs.