Brazīlija

02.10.01.

         Labā ātrumā burājam gar Brazīlijas piekrasti uz Salvadoru.

         Vakar augstā ūdenī iznācām no Cabangas jahtkluba. Tā kā ūdens bija par 0,5m augstāks nekā tad, kad mēs nācām iekšā, tad gāju ārā bez loča. Loci jau arī nemaz nevarēju dabūt, jo pirmdienā klubs nestrādā. Viesturs no lejas mani koriģēja pa vecām pēdām pēc plotera un viss izdevās normāli.

         Okeānā no sākuma vējš un vilnis pretī un mēs gājām ļoti lēni ar motoru. Vēlāk jau sākām pacelt buras un no rīta jau motoru varēja noslāpēt.

         Uz jahtas jau trešo dienu ir samērā saspringta atmosfēra. Māris klūp virsū visiem pēc kārtas. Varbūt kaut kas noticis mājā. Bet varbūt viņš ilgāk nevar burāt. Tik ilgi viņš vēl nekad nav bijis prom no mājām.

04.10.01.

         Burājums turpinās tādā pat ātrumā. Pēc trijiem pēcpusdienā labajā bortā ieraudzījām vaļa galvu. Valis atradās vertikālā stāvoklī, kā boja. Dziļums šai vietā bija 40m. Māris uzreiz izteica savu secinājumu - valis ir beigts un, ka vajag piebraukt viņam klāt un viņu nofilmēt. Es biju pret to un mēs devāmies tālāk. Mums aiz muguras, blakus pirmajai galvai parādījās otrā. Tad abi vaļi pagriezās normālā stāvoklī un aizpeldēja. Domāju, ka mana rīcība bija pareiza. Nevajag, kā maziem bērniem, iet visam klāt, lai to pabakstītu.

Valis

 

 Komanda Salvadorā

         Vakarā vēlu būsim Salvadorā.

05.10.01.

         Ostā ienākam ap vieniem. Pie ieejas līcī ir liela straume un atvari kā Mesīnas šaurumā, Itālijā.

         Izmetam enkuru pie mola ārpusē un Māris brauc izlūkos. Klubs tiek atrasts, bet es nolemju iet iekšā tikai ar gaismu.

         Ceļamies atkal piecos un ieraugām, ka mums blakus ir arī otrs klubs, kurš izrādās labāks. Ejam iekšā tajā. Jauns klubs pēc Eiropas parauga. Cena 24 USD dienā. Maksa pēc jahtas garuma. Rīts gudrāks par vakaru, jeb gaismā viss labāk redzams.

         Ejam vēl pagulēt.

         Šeit mums ir piedāvājums notīrīt jahtas apakšu. To dara ūdenslīdējs ar speciālu aparātu. Vēl ir variants, ka mēs citā klubā varam izcelties ārā. Tas viss vēl jānoskaidro.

06.10.01.

         Šorīt mums ir sarunāta ekskursija ar autobusu pa pilsētu no ekskursiju biroja. Sākam astoņos no rīta. Vispirms apskatām bāku un ieeju līcī. Skaists skats. Tad dodamies uz vecpilsētu. Neskatoties uz to, ka vecpilsēta tiek restaurēta, mūsu izpratnē to nevar pateikt. Viss ir aplupis un nolaists kā jau dienvidos. Nepārtraukti krīt uz nerviem ielu tirgotāji, kas uzbāžas ar lētiem suvenīriem.

 Suvenīru tirgotājs

 Salvadora

 Foto maksā 10 dolārus

         Vienīgais, kas radīja interesi bija katoļu katedrāle, kas ir bagātākā Brazīlijā un viena no bagātākajām pasaulē. Iekštelpu apdarē ir izmantoti 900 kg zelta. Tā ir Svētā Fransiska katedrāle.

         Pilsēta ir pilna ar melnajiem, jo 80% no šejienes iedzīvotājiem ir nēģeri.

         Mums iznāk braukt garām tam klubam, kurā it kā var izcelt jahtu. Tur vispār gandrīz nekā nav, tikai nedaudz jahtu stāv uz enkuriem un izcelšanas iespēja ir izmantojot paisumu un bēgumu.

         Nolemjam pasūtīt apakšas tīrītājus ar akvalangiem (viņi gan nirst bez aparāta un gaisu elpo tieši no krasta). Par tīrīšanu viņi šeit ņem 25 USD. Cenas šeit ir zemas - Bacardi Lemon veikalā maksā 12 reāli (2,86Ls). Alus un cigaretes arī ir lētas.

         Sapratu, ka Brazīlija man vispār nepatīk (izņemot dabīgi cenas). Gribas pabūt klubā, kur nepiesienas uzbāzīgie tirgoņi, ubagi un naudas izspiedēji.

         Pluss ir tas, ka nopirku dažus labus CD par smieklu naudu ~2Ls/gab.

         Vakarā pie mums atnāk ciemos divu jahtu komandas no Dienvidāfrikas. Viena ir tēvs - profesionāls jahtu pārdevējs ar savu dēlu, kuri dzen jahtu no Dienvidāfrikas uz Angliju. Otra ir divi puiši, kuri kā komanda palīdz pārdzīt katamarānu no Dienvidāfrikas uz Karībām. Viens no viņiem grib kļūt arī par profesionālu jahtu kapteini. Ļoti jauni cilvēki. Ieguvām informāciju par Dienvidāfrikas ostām.

09.10.01.

         No rīta ar katamarāna kapteini apmainījāmies kartēm. Es viņam iedevu Trinidadu un viņš man Keiptaunu.    

         Filma ir gatava. Māris ar Jāni aizgāja uz pastu. Mēs taisāmies uz atiešanu.

         Pārejam kluba galā pie degvielas steķa uzpildīties. Ap trijiem dodamies tālāk uz Rio. Pēc korpusa mazgāšanas izskatās, ka ātrums ir pieaudzis par 1 mezglu.

10.10.01.

         No sākuma nesamies ļoti veiksmīgi. Ap sešiem vēja ātrums sāk pakāpeniski palielināties. Pirms tam jau ievēroju, ka vilnis kļūst lielāks pie tā paša vēja, bet negribējās ticēt, ka tuvojas vētra.

         Iestājoties tumsai, ap septiņiem vakarā, vēja ātrums jau sasniedza 30 kn. Paņēmām grotam otro rēvi un šonerim pirmo rēvi. Problēma radās rēvējot genua – salūza divi bloki pie borta un likās, ka rolfoka gals neizturēs. Ja gals pārtrūktu, tad mums būtu grūti atrisināma problēma – genua iztītos ārā un viņu nevarētu noņemt, jo forštagai ir iznākušas ārā skrūves.

         Paldies dievam, viss izturēja un mums šī problēma nebija jārisina, kaut gan vējš brīžiem sasniedza 34 kn.

         Otra problēma bija tā, ka mēs bijām tuvu zemvēja krastam un nevarējām tikt no tā prom. Vārpsta arī sāka gaudot, tātad atkal staigā gultņi.

         Ap vienpadsmitiem 22 kn bija jau daudz biežāk kā 32 kn, bet neko daudz vairāk arī neatlaiž.

11.10.01.

         Divos naktī pārmetām halzi okeānā, lai aizietu no krasta. Pēc divām – trim stundām jau bijām normālā attālumā un varējām turpināt veco kursu.

         Pusdienas laikā jau viss ir beidzies un mēs šķērsojam Šarlotes sēkli pie rimstošā viļņa un vēja 12 kn. Uz sēkļa kantes paspējām noķert 1,3m garu stavridu pusdienām.

12.10.01.

         Līdz trijiem naktī gan gājām ar motoru, lai varētu noturēt augstumu un apiet apkārt Abrolho rifam.

         Sešos sasniedzām rifus un tad jau brīvi varējām laist lejā uz San Tome.

         Ap četriem Jānis tieši kursā ieraudzīja lielu vaļa asti. Tā stāvēja vertikāli kādus 3 m virs ūdens, tagad jau mums vairs neradās doma, ka valis ir beigts, kā iepriekšējo reizi, kad bija redzama galva. Pārņēmu vadību un pagriezu astei garām, bet ne sevišķi tālu. Kad mēs atradāmies blakus, tad valis nogūlās normālā stāvoklī un izpūta gaisu. Viņš varēja būt mūsu jahtas garumā. Tā viņš gulēja, kamēr mēs pagājām viņam garām. Tad mums aiz muguras no ūdens gaisā atkal pacēlās aste un tā viņš izzuda mūsu skatienam.

15.10.01.

         Visu laiku ejam normālā ātrumā. Vakar jau piepalīdzot ar motoru, jo vējš ir vājš fordaks.

         Interesants fakts ir, ka aizejot aiz Cabo Frio stūra, ūdens temperatūra strauji nokritās no +21⁰C uz +15⁰C noejot apmēram kādas 20 jūdzes.

         Tuvojamies Rio. Ja nekas nenotiks, tad vakarā ar saulrietu iesim iekšā Guanabaras līcī.

         Lēni ienākam, kā jau bija plānots pēc sešiem. Sāk satumst. Klubu identificējam bez lielām grūtībām. Mums pa priekšu iet neliela vietējā jahta. Labi, ka tā, jo ieejot klubā mēs nesapratām, kur stāties un viņš mums parādīja steķi, kas atrodas pašā kluba dziļumā.

         Pēc pusstundas mēs jau sēdējām kluba restorānā „Barracuda”.

Stāvam Rio jahtklubā

16.10.01.

         No rīta mums ierādīja vietu turpat blakus steķim uz bojas un ar ahteri krastā.

         Strādājam uz laivas. Darba pietiek. Šeit klubā ir pat pieci burāšanas veikali. Daiveru veikalā nopirku somu daivinga ekipējumam, lai varētu sakārtot mantas, jo šis tas ir sācis pelēt.

         Vakarā pārinstalējām d-Kart Navigatoru. Programmas neatzīst mūsu licences numuru.

17.10.01.

         No rīta taisāmies ekskursijā pa pilsētu.

         Ekskursija bija viduvēja. Ir šeit dažas skaistas un daudz maz sakoptas vietas. Bet skaistākās vietās, tomēr, ir skati uz pilsētu no liela augstuma. Bijām Cukurgalvā 395 m, no kura var redzēt okeānu, ostu un pludmales. Bijām arī pie Jēzus 740 m. No turienes gan neko neredzējām, jo bijām mākonī. No apakšas nevarēja pat Kristus galvu redzēt. Gide arī nebija sevišķi laba un neko daudz nepastāstīja. Vairāk pastāstīja vietējā latviete Līvija, kas jau šeit ir dzimusi un augusi.

Cukurgalva

         Pie Jēzus statujas uz akmeņainā celiņa kritu un satriecu rokas pirkstus. Ceru, ka nebūs nekas slikts. (Kā vēlāk atklāsies, tad šīs rokas traumas novedīs pie operācijas uz jahtas un vēl pēc gadiem Gaiļezera slimnīcā)

Lielākā Jēzus statuja

18.10.01.

         Mana vārda diena. Kā jau domāju, tad neviens jau to neatcerējās, bet Agnija jau no rīta savā ziņojumā no Rīgas to atgādināja. Tad nu Māris aizskrēja un kaut kur nopirka burātāju nazi. Nazis tiešām labs un laikam arī ne lēts. Es jau arī domāju, ka nebūtu slikti, ja man uzdāvinātu nazi.

         Pa dienu strādājam un dzeram alu. Aizsērēja veļas mašīna. Ar to noņēmāmies gandrīz visu dienu, un izrādījās, ka ir vēl viena vaina – nav pietiekoši stipra elektrība. Šeit tagad sakarā ar to, ka maz līst un nav ūdens, ir elektrības taupības režīms.

         Pēcpusdienā mūs apmeklēja pus latvietis Arnolds Brūvers – Olafa Brūvera otrās pakāpes brālēns. Diezgan dīvains tipiņš.

         Vakarā pasēdējām un izdzērām vienu labu konjaku no Šķēles dāvinājuma. Sarunu gaitā parādījās doma, ka man vajadzētu rakstīt grāmatu par burāšanu. Visi ļoti aizstāvēja šo domu, un es arī jau sāku sliekties uz šo ideju. Redzēs, es mēģināšu uzmest kaut kādu skeletu un tad jau, varbūt ka arī kaut kas sanāks.

         Tagad iešu gulēt un mēģināšu nolikt gulēt arī Viesturu un Kasparu. Gana dzerts

Brazīlijas latvieši

19.10.01.

         Nu nolēmu jau to grāmatu rakstīt, tagad nezinu, kā ķerties klāt. Sākšu ar to, ka nopirkšu klades. Varbūt, ka varēs sarunāt no Olafa kādu lietotu laptopu.

         Šodien atkal strādājam. Pilsētā jau nav ko darīt.

         Neko daudz nevaru uzrakstīt, to domāju par grāmatu.

         Rīt, starp citu, mūs intervēs Brazīlijas jahtu žurnālam. Skarā ar Volvo Ocean Race šeit tagad daudz raksta par pasaules apceļošanu.

20.10.01.

         Šodien no rīta līst lietus.

         Māris ar radošo grupu pārradās mājā tikai četros no rīta, un tad vēl ar vietējo latvieti sēdēja līdz septiņiem no rīta. Laikam trešā jaunība, kad satiek jaunu šķirteni.

         Deviņos ir klāt žurnālisti. Grūti sarunāties ar franču žurnālistu, kurš nerunā angliski.

         Mums, starp citu, okeānā norāva dekoratīvo nerūsošā tērauda loksni pie enkura. Tas tika atrauts no korpusa un pārlocīts uz pusēm, un norauts. Kad Aldis aizgāja noņemt šorīt atlikušo bleķa daļu, tad izrādījās, ka enkura šeikelim skrūve ir izskrūvējusies un turas tikai ieķīlējusies. Ja mēs būtu vēl reizi metuši enkuru, tad mēs būtu viņu arī pazaudējuši. Kā redzams, tad Dievs mums tomēr stāv klāt un noraujot bleķi signalizēja, ka kaut kas nav kārtībā ar enkuru.

         16:00 atgājām no kluba. Vārpstā atkal tāds pat troksnis. Nezinu, kas par vainu.

         Klubā bija samērā silts, kaut arī visu dienu bija lietus. Bet tikko izgājām no Guanabaras līča, tā mūs apņēma aukstums un migla. Ūdens šeit tikai +16⁰C un gaiss laikam arī.

         Šeit Rio notika vēl viena nelaime. Remontējot veļas mašīnu, lempis Jānis aplēja ledusskapja kompresora vadības bloku ar ūdeni. Izdega tranzistors. Ledusskapis nestrādā. Atkal jauna problēma.

22.10.01.

         Pārgājiens ar motoru absolūtā flautē. Spiediens nokrities uz 1008 mb. Lietus un migla. Jahtas klājs atkal tek. Pie manas kojas arī.

         Piebremzējam nedaudz gaitu, lai sagaidītu gaismiņu. Ap sešiem sākam iet iekšā Santosas ostā. Osta ir ļoti gara un atrodas upē. Ieeja ir vienkārša, tikai jāatrod vieta, kur nogriezties.

         Klubu atrodam bez problēmām. Šeit Mārim daudz darba – jāsarunā jahtas izcelšana un jāpiereģistrējas Brazīlijā, lai pa zemi varētu šķērsot Brazīlijas - Argentīnas robežu pie Iguasu ūdenskrituma. Ar jahtas izcelšanu lielas problēmas nav, atliek tikai maksāt naudu. Cena ir 1800 USD. Tā ir liela nauda. Eiropā  ceļ ārā par 1000 USD. Mārim izdodas nokaulēt cenu uz 1300 USD un 130 USD par katru ārā pavadīto dienu. Ārā ejam rīt.

         Daudz vairāk problēmu Mārim sagādāja reģistrēšanās policijā un muitā. Ja mēs nebūtu to sākuši, tad mierīgi, kā ienācām tā arī būtu aizgājuši no Brazīlijas. Bet tagad radās jautājumi, kāpēc mēs to darām tikai pēdējā ostā. Māris bieži daudz ko nokavē. Šodien viņam tā arī neko neizdevās pabeigt un viss turpināsies rīt.

         Šeit ir ļoti liels klubs, kas ir orientēts uz motorjahtām. Klubs nav tik jauns kā Salvadorā, bet kārtīgs, ar solīdām kluba ēkām no sarkaniem ķieģeļiem un pārtikas veikalu. Šeit ir interesanta lieta - gar krastmalu ir norobežota 5 m plata josla ar zemu sētiņu. Katra stāvvieta ir 7 m plata. Šī ir katras jahtas teritorija. Tur iekšā atrodas no ķieģeļiem uzmūrēts, it kā darba galds, kuram apakšā ir 4 skapīši. Vēl šeit atrodas ūdens un elektrības pievads, soliņš un galdiņš. Daudzi šo savu teritoriju ir izklājuši ar baltu paklāju, vai vismaz nokrāsojuši baltā krāsā. Daudzi ir izgreznojuši savu teritoriju ar palmām podos. Skapīšos tiek glabāti instrumenti un makšķerēšanas piederumi. Daudziem tur ir novietoti ūdens motocikli un piepūšamās laivas.

         Klubā, kā vienmēr, ir ļoti laba apsardze.

23.10.01.

         No rīta Māris turpina savu epopeju ar Brazīlijas muitu. Viņš atgriežas ap 12 un mums ir sarunāts muitas apmeklējums ap plkst. 14:00. Ļoti neraksturīgi Brazīlijai plkst. 14:03 ostā iebrauc ostas kapteiņa kuģis un tiešām atved muitas pārstāvi. Muitnieks uzkāpa uz jahtas, paspieda mums visiem rokas un teica, ka iebraucot katrā valstī ir jāzvana muitai. Tad viņš smaidīdams paņēma piedāvāto Melno balzāmu un aizgāja.

         Jānis, Kaspars, Aivars un Oskars plkst. 15.00 devās uz Iguasu ūdenskritumu.

Iguasu ūdenskritums

         Mēs atlikušie atgājām no Santosas jahtkluba un devāmies uz Rio do Mero upi, kas ir 1 j.j. attālu. Mēs ejam uz Centro Industrial Naval du Guarija, kur mūs cels ārā no ūdens.

         Šeit ir atkal normāla Brazīlija, jo nekas vēl nav gatavs. Veči metina vēl skraberi. Meistars Batata (tulkojumā - kartupelis) sola, ka celsimies ārā rīt no rīta tieši plkst. 10.00.

         Satikām šeit vienu patīkamu vācu pāri, kurš kopā ar suni un kaķi arī ceļo apkārt pasaulei. Viņi ceļo jau divus gadus un bauda šo ceļojumu lēnām. Patagonijas šērās viņi ir pavadījuši četrus mēnešus. Četras reizes apņēmuši Horna ragu un arī aizburājuši līdz Antarktīdai. Viņš apsolīja nokopēt un iedot man Patagonijas lociju. Rīt mēs ar Māri iesim pie viņa uz kādu alu.