Pirmais atols - Mangareva.

06.04.02.

            Ejam ar motoru. Noķeram krievus. Tad nedaudz burājam un atkal ejam ar motoru.

 

07.04.02.

            Ģeogrāfiska atkāpe.

            Tālāk mūsu ceļš ved uz Gambjera salām. Gambjera salas ir liels atols. Kartē atolam ir kvadrātveida forma ar malas garumu aptuveni 10 jūdzes. Gambjera atols ir Franču Polinēzijas pirmās salas no dienvidaustrumu puses. Atola lielākā sala ir Mangareva ar apdzīvoto vietu Rikitea, kas ari ir šī apgabala administratīvais centrs un pirmā vieta, kur no šīs puses var ienākt ārzemju jahtas. Uz turieni tad mēs arī dodamies.

Šī ir jau trešā vieta pēc kārtas, kur man nav pienācīgas kartes. Šo okeāna nostūri kuģi gandrīz nekad neapmeklē, tādēļ arī kartes nav pieprasītas. Labākais pēc kā es varu vadīties ir C-map karte mērogā 1 : 574 000 ar iezīmētām divām vadlīnijām. Elektroniskajā versijā kartes mērogs nav tik svarīgs, jo es varu palielināt mērogu pēc savas vēlēšanās, kaut gan informācijas vairāk nepaliek. Galvenais, lai kartes koordinātes sakristu ar realitāti. Pirms atola atkal forsējam ar motoru, jo ir iespējams ieiet ostā vēl ar gaismu. Sešos sasniedzu vadlīniju, kas ir uzzīmēta kartē. Pēc radara salīdzinu attālumus līdz tuvākajām salām un secinu, ka c-map karte sakrīt ar realitāti. Tas mani nedaudz nomierina. Satraukums protams ir, jo tas ir pirmais atols manā praksē.

Tieši septiņos mēs šķērsojam rifu. Saule atrodas jau uz horizonta. Mazākais dziļums, fiksētais virs rifa, bija 11m - tieši, kā grāmatā. Farvateris caur atolu ir taisns un es nolemju turpināt ceļu neskatoties uz krēslas iestāšanos. Tumsa ekvatoriālajā joslā tomēr iestājas strauji un pēc desmit, piecpadsmit minūtēm jau ir pilnīgi tumšs. Līdz ar tumsas iestāšanos, priekšā parādās vairākas zaļas un sarkanas ugunis. Tas nozīmē, ka farvateris ir stoderēts, bet izskatās tik sarežģīts, ka doma par iešanu tālāk tumsā ir jāatmet. Tā kā pirms dažām minūtēm bijām piefiksējuši dziļumu 7m (visu laiku atolā iekšā bija dziļums lielāks par 60m), tad griežamies atpakaļ, lai tur izmestu enkuru. Īsto vietu atrast nav grūti, bet izrādās, ka enkurs šeit tur slikti. Piedevām uz nakti sāk pastiprināties vējš. Izlaižam ķēdi četrus dziļumus un lēnām grabinam pa akmeņiem. Citas izejas es neredzu, kā mēģināt noturēties visu nakti uz šīs pumpas, jo diez vai ko labāku izdosies atrast.

08.04.02.

Ceļamies sešos, līdz ar gaismu. Pa nakti esam noslīdējuši kādus 200m, bet enkuru pat nevajadzēja pārmest. Pēc neilga brīža mūs izsauc "Apostol Andrei", kurš arī ir jau pietuvojies koraļu rifam un interesējas, kāda šeit ir situācija. Kamēr tiek nolaista mūsu laiviņa, izstāstu Nikolajam savus vakardienas piedzīvojumus un tad dodos meklēt jaunus.   Sasniedzam fārvatera stoderēto daļu, kas ved apkārt Mangarevas salas galam. Secinam, ka navigācijas zīmes šeit ir izliktas pēc A sistēmas, kā Eiropā. Tas protams atvieglo mūsu uzdevumu, bet vienlaicīgi ir redzamas tik daudz sarkanas un zaļas bojas, ka uzreiz nav saprotams, kur iet. Divām bojām "nošāvām" pa otru pusi un uz eholota jau parādījās 4m dziļumi. Tad mums izdevās pareizi noorientēties un sekojot paši saviem ločiem veiksmīgi ieejam Rikitea reidā. Un šī ir tā vieta, par kuru locijā ir rakstīts, ka nevajadzētu iet iekšā nepārzinot vietējo situāciju (pat tad, ja ir atbilstošas kartes). Liekas, ka no pirmā atola mums jau ir izveidojies pareizais ieiešanas stils. Ļoti vērtīga ir skatīšanās uz priekšu no augsta skatu punkta. Kaut arī šinī atolā redzamība ūdenī bija ļoti maza, koriģējot ceļu, var vadīties no ūdens krāsas. Gaišs laukums ir smilšains dibens ar lielāku dziļumu, bet tumšs laukums ir koraļu veidojums, kurš augstākajā punktā reizēm sasniedz ūdens virsmu. Ienākuši un noenkurojušies esam, tagad varam sākt iepazīties ar Franču Polinēziju. Formalitātes nokārtot nav grūti. Tas ir jādara vietējā žandarmērijā. Ostas šeit praktiski nav un nav arī ar ostu saistītie dienesti. Tagad sapratu, cik tas bija naivi, saukt pa rāciju ostas kontroli vakar vakarā, lai paziņotu, ka esmu noenkurojies uz farvatera. Nekadas naudas nekur nav jāmaksā. Pieminu to tādēļ, ka mums bija iepriekšēja informācija par savdabīgu drošības naudu 1000 USD no cilvēka, kas jāmaksā iebraucot valstī un, kuru atdod izbraucot no valsts.

Palmu ēnā.

Rikitea reidā.
 

 

Bet bija atkal viens pamatīgs pārsteigums, kurš kardināli izmainīja mūsu plānus. Nekur Tuamotu arhipelāga salās, izņemot galvaspilsētu Papeti, nevar izņemt naudu. Ne uz vienas salas nav banku nodaļas, nerunājot jau nemaz par bankomātiem. Ir tikai maiņas punkti, kuros maina amerikāņu dolārus un citas šinī reģionā populāras valūtas. Mums uz jahtas atradās tikai 200 USD. Ar tiem pietiek tikai, lai nopirktu pašu nepieciešamāko turpmākajam ceļam uz Papeti. Bet arī, ja mums būtu nauda, tad mēs nekādu pārtiku nopirkt šeit nevarētu. Saliniekiem pārsvarā ir naturālā saimniecība un veikali šeit nav populāri. Šajā salā ir arī sausais likums. Tas mums nedaudz palīdzēja, jo stiprais alkohols līdz ar to šeit ir lielā vērtē. Mēs vismaz vienā mājā par šņabja pudeli ieguvām banānu ķekaru (~15kg), kasti kokosriekstu un kasti greipfrūtu. Veikalā iegādājāmies maizi, aprikožu ievārījumu, olas, konservētus zirnīšus un šokolādi. Tas arī bija viss veikala asortiments. Degvielu jahtai nopirkt arī nav iespējams. Tas viss mūs spiež doties pa taisno uz Papeti, lai papildinātu gan pārtikas, gan naudas krājumus un tad varbūt griezties nedaudz uz austrumiem un apmeklēt atkal, kādu mazāk apdzīvotu atolu.

Arī mēs esam apskates cienīgi.

 

Ienāca krievi. Viņiem uz jahtas bija pārlūzis grotbomis. Tā kā mums bija metināmais aparāts tad Aldis varēja sniegt krieviem tehnisko palīdzību.

Bet nemaz jau tik skumji šeit nebija. Bija arī interesanti un patīkami momenti. Teiksim, Rikitea iedzīvotāju sniegtais priekšnesums burātājiem. Šajā dienā gaidīja ienākam ostiņā franču tūristu kuģi. Tāda lieta šeit nenotiek pārāk bieži. Programmā ir paredzēts kuģi sagaidīt ar dziesmām, dejām un augļiem. Mēs, burātāji, arī nolēmām izmantot šo gadījumu un pafilmēt vietējās tradīcijas. Bez mums šeit vēl bija tātad krievu un arī amerikāņu jahta no Aļaskas. Pēc pāris stundu ilgas gaidīšanas noskaidrojās, ka kuģis ostā nenāks, bet ies tai garām. Lai visa gatavošanās nebūtu pa velti, tad mākslinieki nolēma uzdejot un uzdziedāt mums par prieku. Pasākums izvērtās ļoti jauks. Beigās deju laukumā tikām izvilkti arī mēs un dejas kļuva internacionālas. Dakteris no krievu jahtas demonstrēja pat īstu "kazačoku".

Deju grupa tautas tērpos.

Muzikālais pavadījums.

Tradicionālās ziedu virtenes tūristiem.

Internacionālās dejas.

 

09.04.02.

Otrs interesantākais moments protams bija maiņas tirdzniecība. Maiņas tirdzniecības tradīcijas salās ir daudz senākas par melno pērļu audzēšanas tradīcijām. Melnās pērles, tas protams ir tas, ko grib iegūt katrs, kurš apmeklē Franču Polinēziju. Arī mēs savām dāmām bijām nolēmuši šeit iegādāties melnās pērles, bet kad uzzinājām, ka te nekur nevar izņemt naudu, tad mūsu plāni sāka izirt. Te, kādā sarunā pavīdēja doma, ka arī pērles varot samainīt pret alkoholu. Cik gan šāds sausais likums ir vērtīgs nabaga jūrniekiem! Pārrunas vietējo darboņu starpā norisinājās visu dienu. Vakarā īstais cilvēks bija zināms un mūsu pārstāvji devās uz salas otru pusi apskatīt preci. Prece mūs apmierināja un cena vēl jo vairāk. Darījums tika veikts blāvas spuldzītes gaismā (elektrība salā ir tikai no akumulatoriem) tieši, kā Holivudas labākajos paraugos. Darījuma rezultātā, katrs no mums ieguva četras labas 3. kategorijas melnās pērles, kuru cena veikalā varētu svārstīties starp 50 un 100 USD. Un par visu to mēs atdevām tikai 11 !!! šņabja pudeles. Sākumā tas likās fantastiski, bet vēlāk, pārdomājot to lietu, sapratu, ka apmierinātas palika abas puses. Pērļu šeit ir daudz. Pērļu audzēšana ir praktiski vienīgā salu iedzīvotāju nodarbošanās. Franču Polinēzijā tiek iegūti 95% no kopējā pasaules melno pērļu daudzuma. Domāju, ka uzpircēji no audzētājiem pērles pērk par samērā zemu cenu. Saglabājoties naturālai saimniecībai, kad naudai nav tik liela nozīme, pērļu fermu strādnieki daļu algas saņem pērlēs. Mēs savu darījumu veicām arī ar vienu no fermas strādniekiem. Un šajā, tūristu maz apmeklētajā salā, šim strādniekam šī bija laba iespēja iemainīt savas pērles. Savukārt mēs nemaz nevaram iedomāties, ko šeit var dabūt par vienu degvīna pudeli. Nav ko daudz spriedelēt par vērtībām. Darījums ir noticis. Un darījums ir noticis ļoti līdzīgi tam, kā tie notika pirms 250 gadiem, kad šīs salas apmeklēja Džeimss Kuks un Viljams Blaits. Šeit salās laiks rit lēnāk, kā kontinentos.

10.04.02.

            Sešos no rīta ejam pie steķa pēc dzeramā ūdens. Forā enkurs un ahteris pie krasta. 10 m no piestātnes. Ielejam 2 tonnas saldūdens.

            Māris vēl paspēj aiziet ar Nikolaju ienirt. Pēc niršanas mēs ejam prom. Mums tagad ir nofotografēta karte un es izeju ārā caur otru farvateri. Pie vienas bojas bija neliels pārsteigums ar dziļumiem, bet pārējais viss bija normāli.

            Ejam uz Taiti.

14.04.02.

            Pirmajā dienā bija praktiski flaute, bet tad vējš sāka pieņemties. Naktī lija bieži un spēcīgi. Stiprākais vējš bija 36 mezgli.

            Šodien vējš ir nostabilizējies uz 25 mezgliem. Nedaudz nevaram iet kur vajag, bet vispār nesamies ar 7 mezgliem.

            Interesanti, ka laika ziņas nepiemin šo procesu, lai gan parasti raksta par vējiem stiprākiem par 20 mezgliem.