Pitkērna sala.

29.03.02. – 04.04.02

            Divas dienas burājam ar labu ceļavēju. E 5 balles. Noejam 300 jūdzes.

            Šodien vējš sāk norimt un divreiz ir jau jāpalaiž motors.

           Inmarsat esmu pārgājis uz Pacific satelītu. Sakaros, gaidītā pārtraukuma nebija.

             Mums priekšā atrodas mazkustīgs rajons, apzīmēts ar angļu vārdu - trough (trōf). Meteoroloģijā tas nozīmē depresiju - lielu, zemāka spiediena apgabalu ar dažām frontēm. Tas nav retums. Tādi apgabali ir visur, arī Eiropā. Tautas valodā tas nozīmē vienkārši sliktu laiku. Vienu dienu palīst lietus un tad tas viss ir garām.

Šeit tas ir nedaudz citādāk. Pēc ziņām varēja spriest, ka šeit trofs (šādu barbarismu mēs ieviesām uz jahtas, lai būtu vieglāk sarunāties par šo tēmu) atrodas jau daudzas dienas un lēni pārvietojoties tikai maina savu formu. Saprotot, ka neizdosies no viņa izvairīties (īstenībā, jau tas arī nemaz nav vajadzīgs, jo tur nav nekā bīstama), ceturtajā dienā iegājām viņā iekšā. No sākuma aizvien biežāk parādījās lieli lietus mākoņi. Kaut arī tie bija vertikālas attīstības mākoņi, tie tomēr nebija negaisi. Dīvainas sagadīšanās pēc, lai kurā pusē arī mākonis neparādītos, tas vienmēr noķēra jahtu un dāvāja mums savu valgmi. Zem mākoņiem vējš īslaicīgi pastiprinājās līdz 30 mezgliem. Bet lija gan pamatīgi. Tas palīdzēja mums risināt dzeramā ūdens sagādes jautājumu. Dažas dienas mēs varējām arī neslēgt iekšā atsāļotāju. Ūdens temperatūra bija tāda, ka patīkami bija arī šai dušā nomazgāties. Tā pagāja divas dienas. Otrās dienas vakarā lietus mākoņos sāka arī zibeņot. Spiediens nedaudz nokritās, bet vējš praktiski nemainījās. Šķērsojām vienu no trofa frontēm. Aiz frontes viss nedaudz mainījās. Debesis kļuva vienlaidus pelēkas un lietus ar dažādu intensitāti lija daudzas stundas bez pārtraukuma. Vēja ātrums sāka pakāpeniski samazināties līdz pilnīgam bezvējam. Tāds laiks turpinājās atkal divas dienas. Un tā jau četras dienas mums tropi asociējās ar pelēkām debesīm, pelēku okeānu un gandrīz nepārtrauktu lietu. Šī trofa izmēri bija grandiozi. No sākuma tā bija 300 jūdžu plata un 2000 jūdžu gara josla, kas vēlāk transformējās trīsstūrī ar 600 līdz 1000 jūdžu garām malām. Viss šis apgabals it kā ātri pievilka klāt asti un tad lēni līda uz austrumiem. Neskatoties uz samērā nelielo vēju, visu šo laiku mūs mocīja nesamērīgi liels un neregulārs vilnis. Viļņi nāca vismaz no trijām pusēm. Jo mazāks palika vējš, jo lielāka kļuva šūpošanās, tādēļ, ka pazūd spiediens uz burām. Kaut arī pie šūpošanas esam pieraduši, šinīs dienās dzīve uz jahtas bija grūta. Taisni brīnums, kā tik maz kafijas tika izliets uz kompjūteriem un netika saplēsts neviens trauks. Kaut gan lidojošās tējkannas jahtā tika redzētas. Neskatoties uz šūpošanos, Aivars, iepleties kambīzē, kā zirneklis, spēja pārvērst visus baltmaizes krājumus skaistos brūnos sausiņos. Maize, lielajā mitrumā, sāka strauji pelēt.

Šīs pelēkās dienas velk uz dažādām domām. Arī tehniskām. Izdomāju starp mastiem, šonera vietā, ievilkt vienu no priekšburām. Eju pakonsultēties ar Aldi. Viņš man pretī rāda gandrīz tādu pašu zīmējumu no savām piezīmēm. Kā mums bieži gadās, esam paralēli domājuši vienu un to pašu domu. Sākam realizēt. Atrodam buru un piemēram. Vajadzētu derēt. Jauno štagu izgatavojam no rezerves vants. Kad viss ir sagatavots, velkam augšā. Rezultāts mūs patīkami pārsteidz. Pati bura sēž labi un arī jahta sāk vadīties stabilāk. Bet galvenais, ko mēs esam ieguvuši, tā ir drošība. Negaisi nereti nāk ar spēcīgām pirmām brāzmām. Ejot ar vēju, šoneri ir grūti samazināt vai novilkt, jo viņš guļ vantīs. Toties jauno buru mēs nolaižam dažu sekunžu laikā un pārejot pirmajai brāzmai, tikpat veikli atkaļ paceļam atpakaļ. Paši nospriežam, ka jahtas pilnveidošanas process laikam ir bezgalīgs.

Jaunā bura

 

Pēc piecām nepārtraukta lietus dienām iestājās sausāks laiks. Vējš pavisam atslāba un mums nācās pēdējo dienu līdz Pitkernai iet ar motoru. Pirmo reizi es eju uz salu, par kuru man nav nekādas kartes. Vienīgā informācija ir zīmējums Austrālijas izdevumā "Lonely planet". Varbūtība, ka mums izdosies izsēdināt desantu šajā salā nav lielāka par 50%. Salā var izkāpt krastā tikai tad, ja okeāns ir pavisam mierīgs. Vienīgie šīs salas sakari ar ārpasauli ir no Amerikas uz Jaunzēlandi garāmejošie kuģi. Reizēm pat četrus mēnešus pēc kārtas vīriem ar laivām neizdodas iziet okeānā, lai aizkļūtu līdz trīs jūdžu attālumā stāvošajam kuģim. Garāmejošais kuģis apstājas šeit tikai uz vienu stundu un gaida parādamies laivas.

 

05.04.02.

Pitkerna sala, kā tas bija ieplānots, atklājās mūsu skatam 5. aprīļa rītā. Okeāns bija gluds un sapratām, ka mums laimēsies uz salas izsēsties. Desmit jūdzes pirms salas mūs pa rāciju izsauca salas sekretārs (salas augstākā amatpersona) un pavēstīja, ka laiks šodien ir labs un mēs droši varam izmest enkuru Bounty līcī. Tas pērspēja visas manas cerības. Šeit nemaz nav tik bieži tāds laiks, lai varētu izsēsties krastā ar laivu.

Pitkērna salas līcis.

Pitkerna sala protams nav tik populāra, kā Lieldienu sala. Bet kāds jau būs lasījis Roberta Merla romānu "Sala", vai arī redzējis filmu par dumpi uz kuģa "Bounty". Jūrnieku aprindās jau nu gan "Bounty" ir pazīstams vārds.

Kas tad tāds notika uz Viņas Majestātes kuģa "Bounty" klāja? Kuģis, kapteiņa Viljama Blaita vadībā, devās uz Taiti pēc maizes koka stādiem, lai pārvestu tos uz angļu kolonijām un ieaudzētu, kā lētu pārtiku vergiem. 1789. gada 28. aprīlī uz kuģa notika pilnīgi parasts dumpis. Dumpis sieviešu dēļ. Kapteiņa palīgs Kristiāns Fletčers, agri no rīta, ar diviem bruņotiem jūrniekiem, ielauzās kapteiņa kajītē, sasēja viņu un izveda uz klāja. Kapteinis redzēja, ka okeānā ir nolaista kuģa laiva, kurā jau atradās 19 komandas vīru, kuri palika uzticīgi kapteinim. Blaitam nekas cits neatlika, kā pievienoties saviem 19 vīriem. Un no šī brīža sākās notikumi, kas iegāja pasaules vēsturē. Kapteinis Viljams Blaits ar saviem 19 vīriem, 23 pēdu garā, atklātā laivā, kuras borts tikai 7 collas pacēlās virs ūdens, devās nepārspētā braucienā pa Kluso okeānu. Bez jebkādiem navigācijas instrumentiem un kartēm, Blaits nogāja 3618 jūdzes 41 dienā. Viņš, nezaudējot nevienu cilvēku, nokļuva Timorā, kā arī bija plānojis. Par viņa lieliskajām navigatora spējām un okeānu pārzināšanu nav ko brīnīties. Viljams Blaits bija navigators pie slavenākā pasaules jūras braucēja, Džeimsa Kuka, viņa trešajā ekspedīcijā apkārt pasaulei.

Atgriežamies uz kuģa. "Bounty", kas ar 24 savaldzinātajiem jūrniekiem uz klāja, Fletčera vadībā, atgriezās Taiti pie savām sievietēm. Pie sievietēm, kuras ir pelnījušas vietu vēsturē daudz vairāk, kā Kristiāns Fletčers. Šeit būtu vietā piebilde, ka kapteiņiem, kuri apmeklēja Klusā okeāna salas, bija ļoti grūti saglabāt komandu tieši šo sieviešu dēļ. Taiti notika šķelšanās dumpinieku starpā. Neskatoties uz Fletčera brīdinājumu, ka Admiralitātes rokas ir ļoti garas un var viņus šeit aizsniegt, 16 dumpinieki nolēma palikt Taiti un baidīt dzīvi, cik ilgi nu tas būs lemts. Viņu liktenis izšķīrās pēc pusotra gada, kad salā ieradās Viņas Majestātes kuģis "Pandora". Divi jūrnieki līdz tam brīdim bija miruši dabīgā nāvē, bet pārējie tika nogādāti Londonā un stājās tiesas priekšā.

Fletčers kopā ar septiņiem biedriem palika uz “Bounty”. Viņi paņēma sešus vietējos vīriešus, divpadsmit sievietes un kādu mazu meiteni. Fletčers pateica viņiem, ka meklēs kādu nezināmu, neapdzīvotu salu, lai tur apmestos uz dzīvi. Īstenībā viņš jau bija nolēmis doties uz 1300 jūdžu attālo Pitkerna salu, kuru pirms 22 gadiem bija atklājis kapteinis Filips Karterets. Nosaukta viņa ir tā jūrnieka vārdā, kurs pirmais to ieraudzīja. Fletčers salu meklēja vairākas nedēļas. Uz kuģa brieda jauns dumpis. Salas pazušanas iemesls bija 178 jūdžu lielā kļūda, kuru kapteinis Karterets bija pieļāvis koordināšu noteikšanā (hronometra neprecizitāte). Bet tas iedvesa dumpiniekos pārliecību, ka neviens viņus šeit neatradīs. 1790. gada 23. janvārī viņi izcēlās krastā un kuģi sadedzināja. Sala tika sadalīta astoņās daļās, katram baltajam viena daļa. Taitiešu vīrieši strādāja pie baltajiem par kalpiem. Divus gadus visi dzīvoja mierīgi. Tad, kādu dienu, nokrītot no klints, gāja bojā viena dumpinieka sieva. Viņš, negribēdams dzīvot viens, atņēma sievu savam kalpam. Sākas nesaskaņas sieviešu dēļ. Uz salas seko daudzas asiņainas slepkavības, kuru rezultātā pēc desmit gadiem dzīvs paliek tikai viens vīrietis - Džons Adams (īstajā vārdā - Aleksandrs Smits). 1808. gadā kāds vaļu mednieks ejot garām neapdzīvotai Pitkerna salai, ierauga okeānā kanoe ar trim cilvēkiem. Šie trīs jaunekļi aicina kapteini krastā apmeklēt viņu tēvu. Kad kapteinis izkāpj krastā, viņš tur sastop veco Adamsu ar desmit sievām un paprāvu bērnu pulku. 1856. gadā angļu valdība, dēļ pārapdzīvotības, nolemj pārvietot koloniju uz Norfolkas salu Austrālijas austrumos. Šajā laikā uz salas dzīvo jau ap 200 cilvēku. Domāju, ka lasītājs piekritīs man, ka galvenais nopelns šajā vēsturiskajā drāmā ir taitiešu sievietēm, kuru dēļ arī visi šie notikumi aizsākās.

"Bounty" bībele

Džona Adamsa sievas kaps.

 

Pāris gadus pēc pārvietošanas, dažas ģimenes, nostaļģijas māktas, atgriežas Pitkerna salā. Un sala atkal ir apdzīvota, vēl joprojām, līdz šim brīdim. Pašlaik uz salas dzīvo 42 cilvēki. Kopš 1970. gada, kopā ar vēl dažām salām, tā skaitās Britu Klusā okeāna teritorija, kurai ir arī savs karogs. Lūk kā sieviešu dēļ tika nodibināta, praktiski jauna valsts.

            Es šoreiz uz zemi nebraukšu, jo negribu jahtu ilgi atstāt bez vadības, bet zem ūdens gan tepat ieniršu. Šeit nirt ir jau pavisam cita lieta. Redzamība lieliska.

            Kad atgriežas krasta ekspedīcija, tā apstiprina manus priekšstatus - uz salas nekā daudz nav ko redzēt. Viss ir nolaists. Bet ir viena interesanta lieta – salas augstākajā punktā ir izveidots tenisa laukums. Izrādās, ka Viesturam un Mārim ir līdz tenisa raketes un protams viņi dodas atpakaļ, lai izspēlētu vienu partiju Pikērna salā. Būs vismaz, ko pastāstīt mazbērniem.

Adamstown - salas galvaspilsēta.

Salas valdība.

Tenisa korts.

 

"Milda" pie Pitkērnas.

 
 

            Vēl interesanta lieta ir, ka salas pamata ienākumus veido pastmarku tirgošana. Sala izdod savas pastmarkas, kas tiek drukātas Anglijā, bet tirgotas tikai Pitkērnas salā, kas padara šīs markas ļoti vērtīgas kolekcionāru aprindās.

            Vakarā paceļam enkuru un ejam tālāk uz Mangarevu. Polinēzija ir klāt.