Abas Samoa.

22.05.02.

            Pirmās dienas bija samērā maz vēja un mēs gājām ar motoru.

            Tad spiediens sāka celties un mēs trīs dienas labi noburājām. Vēja ātrums 21. maija vakarā sasniedza pat 32-34 mezglus. Otrās dienas rītā gan tas sāka lūzt, bet tomēr saglabājās 20-22 mezgli. 

            21/05 vakarā beidzot atkal noķērām vienu karalisko makreli uz trīsžuburu āķa. Divžuburu āķus lietot šeit nevar, jo no tiem viss noraujas. Makrele bija pāri par 1 m gara. Esam jau tā pieraduši pie šāda izmēra zivīm, ka Viesturs noslinkoja to nosvērt un nomērīt.

24.05.02.

            No rīta cauri lietum ieraudzījām Pago Pago salu, kas ir Amerikas Samoa. Iegājām bez problēmām. Lietus līst nepārtraukti.

Lietus līst nepārtraukti.

            Ar grūtībām identificējām muitas steķi un piestājām pie tā. Formalitāšu kārtošana ievilkās garumā. Šeit uz jahtas nāk visi četri dienesti – ostas, muitas, medicīnas un imigrācijas. Katram ir arī jāmaksā nauda.

            No sākuma izskatījās, ka tas var vilkties trīs dienas, jo starpā bija brīvdiena un svētku diena. Bet beigās nostrādāja ārlietu ministrijas vēstule, kura mums bija līdzi un viss beidzās veiksmīgi un bez problēmām. Katram dienestam gan ir jāsamaksā zināma nodeva – muitai un medicīnai pa 10$, bet imigrācijai - 50$.

 

Samoa pasažieru autobuss ir pārtaisīts no vieglajiem auto.

29.05.02.

            Lai cik tas arī neliktos smieklīgi, bet šonakt mūs apzaga. Pirmais to konstatēja Viesturs, kurš gulēja kokpitā. Viņam bija pazudis jaunais nazis. Tad es ievēroju, ka kāds ir krāmējies pa manām mantām. Bija pārmeklētas bikses un ūdenslīdēju somiņa. Rezultātā bija paņemts arī mans nazis un vecais rokas pulkstenis. Kopumā mums ir nodarīti ap 100 USD lieli zaudējumi. Pēc dedukcijas secinājām, ka zaglis ir bijis kāds vietējais puika, kurš ir bijis ļoti veikls un drosmīgs. Viesturu apzagt nebija problēmu jo viņš, karstuma dēļ, gulēja kokpitā un savas personiskās mantas bija nolicis sev blakus. Toties tālāk, lai iekļūtu jahtā, bija jāpārkāpj Viesturam pāri un klusām jāiekāpj salonā. Tālāk zaglēns neko daudz nemeklēja, lai nesaceltu troksni. Viņš ātrumā no stūrmaņa galda paņēma manu pulksteni un nazi, ko biju tur atstājis ejot gulēt un klusi pameta jahtu atkal pārkāpjot pāri gulošajam Viesturam. Interesanti, ka es iepriekšējā vakarā pirms gulētiešanas biju skaitījis kuģa kasi un visu naudu, aptuveni 600 USD, neieliku atpakaļ seifā, bet vienkārši paliku zem kartes. Ja puika būtu pacēlis karti, tad viņa ķēriens būtu daudz lielāks.

            Vakarā gājām uz Tisas pliko pēdu bāru pludmalē, kur mums bija sarunāta mana  dzimšanas dienas maltīte.

            Bārs ir ļoti interesants. To vada jaunzēlandietis Kens, kurš ir it kā Tisas miesassargs (bet drīzāk jau vīrs). Viņi paši ir ubūvējuši interesantu būvi okeāna krastā. Tur viņi kopā ar Tisas ģimeni, kuras tēvs ir vietējais virsaitis, reizēm rīko autentiskas dzīres ārzemju tūristiem. Jābūt vismaz 20 klientiem, jo tiek cepta vesela cūka. Mums palaimējās, ka to gribēja baudīt arī viena vācu grupa.

Tisas Bare Foot Bar

 

Pati Tisa pin traukus.

 

Tisas dēls gatavo ēdienu.

 

Viss tiek cepts karstos akmeņos.

 

Noslēguma šovs.

 

Arī mēs tikām iesaistīti vietējās dejās.

            To visu varēja noorganizēt tikai trešdien un tādēļ mēs palikām par dienu ilgāk. Tas bija to vērts. Bija uz akmeņiem cepta cūka, tītars un eņģeļa zivs. To visu ēdām no traukiem, kas pīti no palmu lapām. Dzērām kavu – vieglu vietējo narkotiku. Un beigās vērojām ugunsdejas. Viss bija lieliski, tieši tādēļ, ka tas nebija profesionāls priekšnesums, bet gan ģimenes pasākums.

            Viena no lieliskākajām manas dzimšanas dienas svinībām.

30.05.02.

            Pēc pusdienas dodamies uz Neatkarīgo Samao.

31.05.02.

            Agri no rīta esam Apiā. Piestājam pie krasta tirdzniecības ostā. Pa rāciju neviens neatbild. Izrādās, ka osta strādā vienā maiņā no 8 līdz 17. Astoņos nākošā dienā mūs „iečeko”. Procedūra velkas vairākas stundas atkal ar visiem dienestiem.

            Aizejam uz enkura, bet pēc pāris stundām mums liek atgriezties pie piestātnes ostā. Izrādās, ka sakarā ar Samoa Neatkarības dienas 40 gadu jubileju ostā notiek airēšanas regate un ir jāatbrīvo reids.

            Šā iemesla dēļ, mēs komfortabli nostāvējām pie piestātnes četras dienas, gandrīz visus svētkus.

Airēšana šeit notiek ar garām okeāna „akadēmiskām” laivām, kurās ir 50 airētāju. Aizmugurē stāv stūrmanis, bet priekšā sēž bundzinieks, kurš uzdod airēšanas ritmu.

 

 

 

05.06.02.

            Svētki kopumā ilga piecas dienas. Mums ļoti paveicās, jo visu laiku notika dažādi pasākumi un sporta spēles. Sliktā ziņa gan bija tā, ka visu laiku bija slēgti veikali, kas mums neļāva mums iepirkt pārtiku un atstāt šo valsti.

            Ostā stāvējām borts pie borta ar dāņu jahtu, kura arī iet apkārt pasaulei, bet komandas uz šīs jahtas mainās.

            Šai pasaules otrā malā mēs ar dāņiem jūtamies gandrīz kā tautieši. Un tā jau arī ir, jo tā Eiropa nav nemaz tik liela. Šeit visi uzskata, ja jūs esat no Eiropas tad gandrīz vai radinieki.

            Sniedzām dāņiem nelielu tehnisko palīdzību. Sametinot viņiem grotbomja bloku. Viņi savukārt nokopēja mums vienu burātāju almanahu, kas mums noderēs turpmākajām ceļam.

            Kopā braucām nirt. Kopā dzērām alu.

Samoa policists.

Atvadas no Franču Polinēzijas

05.05.02.

            Ap pusdienas laiku sasniedzam Huahini. Ieeja ir vienkārša un enkurvieta atrodas farvatera kreisajā pusē pirms pilsētas piestātnes.

            Sākam atkal nodarboties ar niršanu, jo salā darīt nav ko.

06.05.02.

            No rīta pieejam pie pilsētas piestātnes pēc ūdens. Nākas piestāt starp mazām laiviņām tā, ka gan bugšprits, gan ahtera platforma ir pāri laivām. Ūdens tek švaki un tādēļ gaidot varam nedaudz apmeklēt centru, kas sastāv no dažiem veikaliem un ostas mājas un benzīntanka.

            Šeit tālāk nav ko meklēt.

07.05.02.

            Pirms pusdienas atejam uz Raiatea. 22 jūdzes un jau 14:30 ienākam Raiatea lagūnā. Lagūna izskatās jauka.

            Piestājam pie jaunas granīta pilsētas piestātnes. Šeit ir uzraksts, ka nedrīkst stāvēt nakti. Ostas kapteiņa nav un tādēļ mēs mēģināsim šeit palikt, kamēr mūs nedzīs prom. Elektrības un ūdens te nav.

Pie jaunās granīta piestātnes.

09.05.02.

            Nostāvējām mierīgi vēl vienu dienu. Vakarā Zaiga rīkoja vakariņas sakarā ar aizbraukšanu.

Zaiga rīko atvadu vakariņas.

            Pirms tam mēs braucām tetovēties. Es aizlaidu līdzi Jānim un Mārim un uzliku sev haizivi uz kreisā pleca. Mākslinieks bija tāds, kas tetovē uzreiz, pirms tam uzkrāsojot tikai izmēru. Iznāca labi. Varbūt varēja būt mazliet slaidāka, bet kad maina rokas stāvokli, tad viņa arī mainās.

Tetovēšana pie īsta Marķīzu salu mākslinieka, kurš strādā bez trafaretiem.

            Šorīt paņēmām ūdeni un pārnācām uz Faaroa līci, jo Olafs un vācietis atkal gribēja pie dabas krūts. Šī līča krastā ir arī viesnīca Mārim un Zaigai, uz kuru Jānis aizbrauca montēt filmu. Viņam dabīgi ir atkal problēmas ar datoru un Olafs brauks skatīties, kas tur ir par lietu.

Šādos apstākļos tapa mūsu ceļojuma filma.

11.05.02.

            Vakar visu dienu nirām. Mēs ar Viesturu pa divām reizēm.

            Pusdienas laikā aizbrauca Zaiga.

            Vakarā Māris brauca uz pilsētu uz vietējo skaistuma konkursu. Olafs tumsā braucot mājā uz koraļiem kārtīgi pārplēsa laivas dibenu. Šodien Oskars līmē laivu visu dienu.

Skaistuma konkurss Raiatea.

            No rītā iegriezāmies Uturoa un paņēmām ēdamo un degvielu. 12:02 izgājām no Uturoa uz Bora Bora, gājām pa iekšējo farvateru uz Paipai izeju. Izejā bija lieli viļņi, bet izgājām normāli.

13.05.02.

            Vakar mums notika ārkārtējs gadījums niršanā. Nira Māris ar Oskaru ārpus rifa un Kaspars bija laivā. Jāpiebilst, ka Oskars ir pilnīgais iesācējs un dara to laikam otro vai trešo reizi. Māris, kurš vada šo niršanu un kuram ir jāpastāsta niršanas plāns, neko īsti nesacīja par niršanas taktiku, bet domāja, ka visi visu saprot tāpat bez vārdiem. Rezultātā Māris ar Oskaru aiziet 40 min vienā virzienā pa straumei, bet Kaspars paliek laivā uz enkura. Tiem, kuri nav niruši, varu paskaidrot, ka ejot visu laiku tikai pa straumei, laivai ir jāseko nirējiem, jo viņi atpakaļ nepeldēs. Māris Kasparam nepateica, ka viņi ies tikai vienā virzienā. Kad nirēji uznāk augšā, tad viņi laivu vairs neredz, Kaspars no laivas nirējus arī neredz. Abi nirēji ir jau aizpeldējuši līdz fārvateram, kur ārā ejošā straume viņus nes okeānā. Kaspars ir bez pulksteņa un viņam nav sajūtas, ka būtu jāsāk meklēt. Ir skaidrs, ka niršana notiek ~ 45 min. Pēc šī laika nirēji ir uznākuši augšā un laivai viņi jāsāk meklēt.

            Mārim un Oskaram palaimējās, jo pēc okeānā pavadītas stundas viņus brīnimainā kārtā pamanīja no garām ejoša katamarāna. Un tas bija viens no tiem neizskaidrojamiem laimīgiem gadījumiem, kuru dēļ laikam visi jūrnieki ir vairāk vai mazāk ticīgi. Lieta tāda, ka šis tūristu katamarāns parasti gāja pa citu ceļu un kapteinis pat nemācēja pateikt, kādēļ šoreiz nogriezās vairāk pa kreisi un tad pēkšņi kreisajā pusē ieraudzīja tādu kā zibsni. Intereses pēc viņš nolēma pietuvoties šai vietai un ieraudzīja divu daiveru galvas. Zibsnis bija rietošās saules atspulgs Māra maskas stiklā. Glābēji nogādāja neveiksmīgos daiverus uz viņu piepūšamās laivas, kurā Kaspars sēdēja jau divas stundas!!! (īsti nesapratu, ko viņš domāja, jo ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki tik ilgi atrasties zem ūdens ar standarta ekipējumu nevar).

            Lielākais humors bija tas, ka Māris jau pēc 10 min. atgriežoties uz jahtas bija atradis vainīgo un tas šoreiz biju es, kas neesot pateicis, kādēļ mēs ņemam līdzi sarkano bojiņu, kad nirstam. Sarkanā boja ir 1,2 m gara sarkana desa, kuru atrodoties virs ūdens, piepūš un tur vertikālā stāvoklī, lai tevi var ieraudzīt. Ja nirēji to būtu izdarījuši pēc uznākšanas augšā, tad arī Kaspars viņus būtu ieraudzījis un ekstremālā situācija nebūtu izveidojusies.

16.05.02.

            Vakar trijos aizbrauca Olafs ar Vilhelmu. Mēs dienu pavadījām jau gatavojot laivu ceļam.

Mūsu viesi un sponsori Olafs un Vilhelms dodas atpakaļ uz Eiropu.

            Vakarā Māris veica mums ar Viesturu izskaidrojošo darbu komandas klimata uzlabošanai. Izrunājāmies un Mārim varbūt kļuva vieglāk. Es nekautrējos daudz ko izteikt no komandas viedokļa par viņu.

            Šodien agri no rīta atgājām no Bora Bora jahtkluba bojas. Ejam atkal jūrā. Tagad desmit dienas līdz Samoa.

            Franču Polonēzija ir apnikusi un es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš varētu Klusā okeāna salās dzīvot daudzus gadus.

Mildas maršruts cauri Franču Polinēzijai.