Atvadas no Franču Polinēzijas

05.05.02.

            Ap pusdienas laiku sasniedzam Huahini. Ieeja ir vienkārša un enkurvieta atrodas farvatera kreisajā pusē pirms pilsētas piestātnes.

            Sākam atkal nodarboties ar niršanu, jo salā darīt nav ko.

06.05.02.

            No rīta pieejam pie pilsētas piestātnes pēc ūdens. Nākas piestāt starp mazām laiviņām tā, ka gan bugšprits, gan ahtera platforma ir pāri laivām. Ūdens tek švaki un tādēļ gaidot varam nedaudz apmeklēt centru, kas sastāv no dažiem veikaliem un ostas mājas un benzīntanka.

            Šeit tālāk nav ko meklēt.

07.05.02.

            Pirms pusdienas atejam uz Raiatea. 22 jūdzes un jau 14:30 ienākam Raiatea lagūnā. Lagūna izskatās jauka.

            Piestājam pie jaunas granīta pilsētas piestātnes. Šeit ir uzraksts, ka nedrīkst stāvēt nakti. Ostas kapteiņa nav un tādēļ mēs mēģināsim šeit palikt, kamēr mūs nedzīs prom. Elektrības un ūdens te nav.

Pie jaunās granīta piestātnes.

09.05.02.

            Nostāvējām mierīgi vēl vienu dienu. Vakarā Zaiga rīkoja vakariņas sakarā ar aizbraukšanu.

Zaiga rīko atvadu vakariņas.

            Pirms tam mēs braucām tetovēties. Es aizlaidu līdzi Jānim un Mārim un uzliku sev haizivi uz kreisā pleca. Mākslinieks bija tāds, kas tetovē uzreiz, pirms tam uzkrāsojot tikai izmēru. Iznāca labi. Varbūt varēja būt mazliet slaidāka, bet kad maina rokas stāvokli, tad viņa arī mainās.

Tetovēšana pie īsta Marķīzu salu mākslinieka, kurš strādā bez trafaretiem.

            Šorīt paņēmām ūdeni un pārnācām uz Faaroa līci, jo Olafs un vācietis atkal gribēja pie dabas krūts. Šī līča krastā ir arī viesnīca Mārim un Zaigai, uz kuru Jānis aizbrauca montēt filmu. Viņam dabīgi ir atkal problēmas ar datoru un Olafs brauks skatīties, kas tur ir par lietu.

Šādos apstākļos tapa mūsu ceļojuma filma.

11.05.02.

            Vakar visu dienu nirām. Mēs ar Viesturu pa divām reizēm.

            Pusdienas laikā aizbrauca Zaiga.

            Vakarā Māris brauca uz pilsētu uz vietējo skaistuma konkursu. Olafs tumsā braucot mājā uz koraļiem kārtīgi pārplēsa laivas dibenu. Šodien Oskars līmē laivu visu dienu.

Skaistuma konkurss Raiatea.

            No rītā iegriezāmies Uturoa un paņēmām ēdamo un degvielu. 12:02 izgājām no Uturoa uz Bora Bora, gājām pa iekšējo farvateru uz Paipai izeju. Izejā bija lieli viļņi, bet izgājām normāli.

13.05.02.

            Vakar mums notika ārkārtējs gadījums niršanā. Nira Māris ar Oskaru ārpus rifa un Kaspars bija laivā. Jāpiebilst, ka Oskars ir pilnīgais iesācējs un dara to laikam otro vai trešo reizi. Māris, kurš vada šo niršanu un kuram ir jāpastāsta niršanas plāns, neko īsti nesacīja par niršanas taktiku, bet domāja, ka visi visu saprot tāpat bez vārdiem. Rezultātā Māris ar Oskaru aiziet 40 min vienā virzienā pa straumei, bet Kaspars paliek laivā uz enkura. Tiem, kuri nav niruši, varu paskaidrot, ka ejot visu laiku tikai pa straumei, laivai ir jāseko nirējiem, jo viņi atpakaļ nepeldēs. Māris Kasparam nepateica, ka viņi ies tikai vienā virzienā. Kad nirēji uznāk augšā, tad viņi laivu vairs neredz, Kaspars no laivas nirējus arī neredz. Abi nirēji ir jau aizpeldējuši līdz fārvateram, kur ārā ejošā straume viņus nes okeānā. Kaspars ir bez pulksteņa un viņam nav sajūtas, ka būtu jāsāk meklēt. Ir skaidrs, ka niršana notiek ~ 45 min. Pēc šī laika nirēji ir uznākuši augšā un laivai viņi jāsāk meklēt.

            Mārim un Oskaram palaimējās, jo pēc okeānā pavadītas stundas viņus brīnimainā kārtā pamanīja no garām ejoša katamarāna. Un tas bija viens no tiem neizskaidrojamiem laimīgiem gadījumiem, kuru dēļ laikam visi jūrnieki ir vairāk vai mazāk ticīgi. Lieta tāda, ka šis tūristu katamarāns parasti gāja pa citu ceļu un kapteinis pat nemācēja pateikt, kādēļ šoreiz nogriezās vairāk pa kreisi un tad pēkšņi kreisajā pusē ieraudzīja tādu kā zibsni. Intereses pēc viņš nolēma pietuvoties šai vietai un ieraudzīja divu daiveru galvas. Zibsnis bija rietošās saules atspulgs Māra maskas stiklā. Glābēji nogādāja neveiksmīgos daiverus uz viņu piepūšamās laivas, kurā Kaspars sēdēja jau divas stundas!!! (īsti nesapratu, ko viņš domāja, jo ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki tik ilgi atrasties zem ūdens ar standarta ekipējumu nevar).

            Lielākais humors bija tas, ka Māris jau pēc 10 min. atgriežoties uz jahtas bija atradis vainīgo un tas šoreiz biju es, kas neesot pateicis, kādēļ mēs ņemam līdzi sarkano bojiņu, kad nirstam. Sarkanā boja ir 1,2 m gara sarkana desa, kuru atrodoties virs ūdens, piepūš un tur vertikālā stāvoklī, lai tevi var ieraudzīt. Ja nirēji to būtu izdarījuši pēc uznākšanas augšā, tad arī Kaspars viņus būtu ieraudzījis un ekstremālā situācija nebūtu izveidojusies.

16.05.02.

            Vakar trijos aizbrauca Olafs ar Vilhelmu. Mēs dienu pavadījām jau gatavojot laivu ceļam.

Mūsu viesi un sponsori Olafs un Vilhelms dodas atpakaļ uz Eiropu.

            Vakarā Māris veica mums ar Viesturu izskaidrojošo darbu komandas klimata uzlabošanai. Izrunājāmies un Mārim varbūt kļuva vieglāk. Es nekautrējos daudz ko izteikt no komandas viedokļa par viņu.

            Šodien agri no rīta atgājām no Bora Bora jahtkluba bojas. Ejam atkal jūrā. Tagad desmit dienas līdz Samoa.

            Franču Polonēzija ir apnikusi un es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš varētu Klusā okeāna salās dzīvot daudzus gadus.

Mildas maršruts cauri Franču Polinēzijai.