Remonts brazīļu stilā.

 02.11.01.

         Turpinām palēnām strādāt. Pie Brazīlijas sistēmas var diezgan ātri pierast. Es pilnīgi saprotu Jurgenu, kurš jau vairs nekur nesteidzas.

         Esam izņēmuši ārā buksi. Esam nokrāsojuši ūdenslīniju vienā bortā. Esam atdevuši remontā atkal ledusskapja vadības bloku. Viss notiek ļoti palēnām, bet mums jau arī nav kur steigties, jo vārpsta būs gatava tikai pēc nedēļas. Un par cik šeit ir Brazīlija, tad varētu būt vēl vēlāk.

         Vakar uzrakstīju mammai vēstuli. Būšu atsācis rakstīšanu. Tas man pašam patīk. Ja tas noderēs vēl kādam, tad varbūt var padomāt par to, kā uzrakstīt vēl kaut ko.

         Šodien pazvanīja Birkavs un apstiprināja, ka viņi ar Dzintru un Aldi Kušķi ieradīsies Horna ragā. Ja Dzintra ar mums apbrauks Horna ragu, tad tas gan izveidos viņai labu imidžu.

03.11.01.

         Šorīt no rīta sataisījāmies ar Aldi braukt uz pilsētu, uz jahtu veikaliem. Bet izrādījās, ka viens velosipēds ir totāli salocīts un viņam ir norauts mazais zobrats. Atkal neveiksminieks Jānis. Viņš gan saka, ka tas ir noticis vienkārši braucot, bet es nezinu, kā ir jāmin pedāļi, lai saliektu rāmi. Sākām remontēt velosipēdu, kad parādījās Melita (šejienes latvieša sieva). Izrādās, ka mums ir jādodas viņai līdzi uz vienu vasarnīcu, lai pārsteigtu Rīgas latviešus, kas 7 no rīta ir ielidojuši San Paulo.

         Atlidojusi Tamāra un mūsu Bauskas Sarmīte. Māris pēc vakarnakts piedzīvojumiem bija maksimāli saguris, un tādēļ bija jābrauc man. Kaspars jau vienmēr gatavs braucējs, bet vienam no vadības arī jābūt klāt.

         Satikāmies, parunājāmies, bet nav jau par ko runāt. Atlidojušajiem jau par visu šeit ir: ak un vai, bet mums jau pārsvarā tā Brazīlija ir līdz kaklam. Domāju, ka paši šejienes latvieši arī nav sevišķi priecīgi par šīm latvju delegācijām.

         Šeit jau ir arī tādi latvieši kā pie mums nāca Amerikā. Vakar 11 vakarā iegāzās divi vietējie kopā ar mākslinieku no Latvijas. Pilnīgi skaidrs bija, ka viņi vienkārši gribēja iedzert un ja iespējams, tad arī pārgulēt. Mēs izlikāmies, ka mēs to nesaprotam un tā mums izdevās no viņiem atkratīties.

         Ar dzeršanu jau mums ir pašiem sava problēma. Mums Viesturs ar Kasparu katru vakaru izdzer pa vienam polšam. Māris nezina ko darīt, es arī. Vakar Māris nolika pie sevis visus šņabjus. Šodien Kaspars staigā galīgi saīdzis. Laikam jau kaut ko nojauš, bet viņš ir jocīgs cilvēks. Tagad viņš speciāli un uzsvērti runā par dzeršanu un, ka visu laiku vajadzētu iedzert. Nezinu, ko viņš ar to grib panākt. Vai tiešām viņš domā, ka jebkuru cilvēku var pataisīt par savu pudeles brāli. Un vai viņš ir pārliecināts, ka Mārim ir tik slikta veselība, ka viņa vieta uz jahtas ir absolūti droša. Man liekas, ka viņam nāksies rūgti vilties savās spējās.

04.11.01.

         Visu dienu līst lietus. Nekādus lielus darbus darīt nevar. Bakstāmies pa sīkumiem. Aldis ieurba kingstonu, saremontēja velosipēdu. Papildus nobalstījām jahtu. Gatavojamies šonakt noliet fekāliju ūdeņus. Tanks ir pilns. Mums, kaut kā pa nakti ir jāsakombinē šļauka no jahtas līdz ūdenim un klusām tas jāizdra. Ja mūs pieķers, tad būs lielas ziepes.

Rīt no rīta ar Aldi laidīsim  uz pilsētu.

Milda remontā

05.11.01.

         Šodien samērā veiksmīga diena. Lietus vairs nelīst, bet saule ārā vēl nespīd. Mēs ar Aldi, ar riteņiem, aizbraucam uz Guaruju, uz tās tehnisko galu, kur atrodas dažādi tehnikas veikali un arī jahtu veikals. Braucam pēc detaļām, kurus mēs arī atrodam. Jāsaka atklāti, ka nobraukt ar sporta velosipēdu kādus 12 km nav nemaz joka lieta. Pakaļa uz šaurā beņķa ir pagalam.

         Šodien ir uzkrāsota arī ūdenslīnija un mēs ķeramies klāt korpusam. Notīrījām vietas, kur krāsa ir saplaisājusi. Rīt, ja nelīs lietus, varēs gruntēt ķīli.

         Māris šodien pasūtīja arī nerūsošo loksni enkura vietai par 15 USD.

         Pats galvenais, ka mēs bijām runājuši, ka vajadzētu, joka pēc, mēģināt samainīt riteni pret kaut ko citu. Māris ar Jāni bija iebraukuši vienā darbnīcā un tiešām apmainīja saliekamo velosipēdu pret normālu sporta riteni ar 21 ātrumu un piemaksāja tikai 20 reālus (7 USD).

         Vispievilcīgākais mūsu krievu ritenim izrādījās, tas ka ritenis ir saliekams. Tas saimniekam esot ļoti iepaticies. No sākuma viņš tikai esot baidījies, ka Māris grib mainīt un vēl dabūt naudu no viņa. Kad viņš saprata, ka naudu taisās vēl piemaksāt viņam, tad viņš esot bijis tūliņ ar mieru. Viņš vēl pat sporta ritenim uzlika citu pakaļējo riteni, jo iepriekšējais nedaudz meta.

08.11.01.

         Kuģi būsim jau nokrāsojuši. Vakar noņēmos ar krāsas ieguvi. Karti veikalā neņēma pretī, bet bankomātā beidzās nauda. Noskraidījos pēc naudas pus dienu, jo  šeit nekur nav automātu uz VISA karti. Beigās viss jau tika izdarīts, tikai atkal sapūta muguru. Sasvīdis braucu taksī ar vaļēju logu. Šodien staigāju kā invalīds.

         Šodien notika brīnums un atbrauca Mauro vīri un paņēma asi. Kad būs gatava, to no viņiem nevarēja saprast. Bet tomēr kaut kas notiek. Vakarā varbūt atnāks Eduardo un tad uzzināsim kaut ko tuvāk.
Strādāt šeit ir grūti. Reizēm gribas visus pasūtīt pie velna, bet tā īsti uz brazīļiem sadusmoties nevar. Reizēm tu no rīta kāp no laivas dusmīgs un ej uz ofisu lamāties. Pretī nāk smaidīgais Batata ar vienīgo angļu teicienu uz lūpām: - "Hello my friend!". Viņš vienmēr apjautājas, kā man patīk Brazīlija. Kad saku - Brazīlija ir skaista zeme, viņš atbild: - "Kādēļ tad jūs gribat braukt prom? Dzīvojiet un izbaudiet mūsu zemi un viesmīlību". Un pēc tāda ieveda ir grūti pateikt to sakāmo, kas tev bija prātā, kad kāpi zemē no jahtas.
Viņam viegli runāt par viesmīlību, jo mēs maksājam par katru nostāvēto dienu šeit. Jo ilgāk stāvēsim, jo vairāk viņš saņems no mums.

11.11.01.

         Vakar mums atveda gatavu asi. Gaidām buksi. Bukse esot atvesta, bet neesot īstais izmērs. Plkst. 4 atved atkal vienu buksi, bet arī tā ir 1,5 mm par resnu un 15 mm par garu. To nav grūti novirpot, bet pārpratuma pēc bukse nav aizvesta Mauro, bet gan mums. Zvanam Mauro (ir atnācis Eduardo). Viņš jau braucot pie mums. Vienīgi brauc viņš ne jau bukses dēļ, bet tādēļ, ka Batata  organizē Brazīlijas – Latvijas draudzības vakaru ar gaļas ēšanu un alus dzeršanu. Tomēr, mēs tur satiekamies un viņš dabīgi apsola, ka virpotājs strādās svētdienā un visu izdarīs. Tas gan laikam būtu Ginesa rekordu grāmatas cienīgs notikums.

 Brazīlijas - Latvijas draudzības vakars. Batata.

Gaļa, gaļa, gaļa ...



         Vakar, tomēr, bija ražīga diena. Jānis atveda bleķi enkura klīzei. Domāju, ka sagāde ir viņa īstais aicinājums. Aldis pukstēdams un lamādamies to bleķi gandrīz jau pielika. Trūkst tikai dažas skrūves.

         Noskaidrojās arī ledusskapja lieta. Iespējams, ka ir izstrādājies ledusskapja resurss un mums nāksies domāt par ko jaunu. Vaina ir gan vadības blokā, gan kompresorā. Varbūt Eduardo izdosies, kaut ko izdomāt, bet tas nebūs uz ilgu laiku.

         Pašlaik ir jau pusdienas laiks un nekas ar virpošanu, laikam, nenotiks. Brīnumi šeit nenotiek.

         Un, tomēr, plkst. 13 atbrauc Mauro un aizveda virpot buksi. Gatava būs rīt 9:00.

12.11.01.

         Buksi atveda pusē desmitos. Novirpota bija nepareizi. Parādījām virpotājam, kā ir jāvirpo. Viņš saprata un pēc pusstundas viss bija kārtībā.

         Mēs metāmies virsū un ap vieniem mums jau ass bija iekšā, propellers virsū un stūre klāt. Esam gatavi iešanai ūdenī.

         Vīri sāk ņemt apakšā ārā čokus. Pēkšņi sajūtu triecienu un jahta spēcīgi nošūpojas. Gāju tai brīdī pa jahtas klāju gar bortu un labi, ka blakus bija vantis un es pie viņām noturējos. Nebūtu labi nokrist no krastā izceltas jahtas klāja uz betona. Vienu brīdi likās, ka jahta apgāzīsies. Tomēr noturējāmies. Oskars no apakšas ziņo, ka skraberis nokrita no domkrata. Izkrita ārā daži kluči, bet liekas, ka viss beidzās laimīgi. Turpinās jahtas nolaišana ūdenī.

         Esam ūdenī. Aldis ziņo, ka motorrūmā nāk iekšā ūdens. No sākuma domāju, ka tas nav nekas briesmīgs, bet ūdens sāk nākt iekša aizvien straujāk. Nav laika skaidrot, kas par lietu. Aldis uzstāda sūkni, bet es dodos krastā, lai paskaidrotu Batatam, ka man vajag skraberi atpakaļ ūdenī un, ka es gribu, lai mani ceļ atkal ārā. Tas aizņēma pusstundu, bet izdevās. Ūdens jau sāk kristies, bet mēs paspējam tikt uz skrabera un mūs sāk vilkt ārā.

         Secinām, ka ūdens nāk iekšā kreisā kajītē zem kojas. Kad mūs izvelk no ūdens, tad kļūst skaidrs, ka ar otro kluci no priekšas ir ielauzts borts. Kritiena laikā klucis sagāzās uz sāniem un, kad jahta nāca lejā, tad ar stūri iespiedās korpusā. Šī vieta atradās tieši starp brangām.

         Izdodas paskaidrot Batatam, ka tā ir viņa zēnu vaina. Viņš no sākuma tam negrib ticēt, jo pašu notikumu viņš neredzēja.

         Ap pieciem vakarā, atkal esam ārā un varam sākt remontu. Aldis izkaļ caurumu, kas izrādās apm. 20X20 cm. Uzjaucam betonu un aizbetonējam. Tagad mums ir jāgaida vairākas dienas, kamēr betons nostrādās un tikai tad varam likt virsū epoksīda slāni.

         Ziņojam par visu Mārim.

13.11.01.

         Turpinām remontu un kārtojam jahtu. Esam pabeiguši enkura bleķa uzlikšanu. Atnāk Eduardo un Haraldo. Ar viņiem kopā aizejam pie Batatas, lai ar tulka palīdzību noskaidrotu visas lietas. Viss ir kārtībā tādā ziņā, ka Batata atzīst verftes vainu un ir ar mieru apmaksāt skādi. Cik daudz teikt es nezinu, jo reāli izņemot morālos zaudējumus un ceļojuma aizkavēšanos mums nekas daudz naudā neaiziet.

         Daži saka, ka ferrocementa korpuss ir slikts. Bet šajā gadījumā jebkurš cits korpuss prasītu daudz lielāku remontu, bet GRP korpusu varētu izmest ārā. Katrā gadījumā viņš nekad neatgūtu agrāko stiprību.

         Neskatoties uz visu to, uz brazīļiem nevar dusmoties. Šodien nāca daudzi burātāji un skatījās mūsu bojājumu un izteica līdzjūtību. Viens pat atnesa un uzdāvināja mums superepolīmi, kas nostrādā zem ūdens. Nu ko lai saka, laipni cilvēki, bet strādāt gan nemāk.

14.11.01.

         Gaidām kamēr sacietēs betons. Apdarām sīkos darbus. Rīt šeit sākas lielie svētki un neviens vairs nestrādās.

         Šovakar bijām ciemos pie Haraldo. Ļoti jauks cilvēks. Vēl ir dzīva viņa māte, kurai ir jau 90 gadu. Viņa perfekti runā latviski, kaut gan Latvijā nekad nav bijusi.

         Māris atsūtīja faksu ar samērā neskaidriem rīkojumiem. Rīkosimies, kā krievu armijā – nogaidīsim, jo varbūt nāks komanda - atlikt.

16.11.01.

         Mēs remontu esam beiguši un esam gatavi iet atkal ūdenī. Jau ap diviem strādnieki sāk rosīties ap skraberi. Šoreiz mazais meistars un Batata stāv klāt. Darbības notiek ļoti uzmanīgi. Ūdenī vēl nevienu jahtu šeit laikam tik lēni nav laiduši. Ielaižot jahtu līdz pusei ūdenī nez kādēļ tiek ņemti ārā čoki. Vai tiešām viņi domā, ka jahta var ielūzt no tā, ka ahteris pa strauju ceļas augšā. Beigās ratus vairs pa dubļiem nevar pavilkt un tāpat nākas jahtu atkal pavilkt pa kādiem 5 m krastā un, tad ar švunku ar diviem traktoriem vilkt iekšā.

         Ap četriem beidzot esam ūdenī. Piesienam jahtu, pasēžam kokpitā, pavisam cita sajūta atkal pēc trīs nedēļām uz ūdens.

         Pēkšņi bļāviens krievu mēlē no motorrūmes. Atkal nāk iekšā ūdens. Metos motorrūmē. Tek no kreisā borta. Domājam, ka vēl kaut kur ir plaisa. Raujam ārā visas parpalas no bilžām. Tad Aldis atviegloti nopūšas. Ūdens izrādās tek no atsāļotāja. Tur ir atstāts vaļā kingstons un atsāļotāja skalojamais trauks nāk pāri jau kādu stundu. Nu paldies Dievam, ka nav jāskrien pie Batatas un atkal jāliek laist rati atpakaļ ūdenī.

         Bet mierīgi pasēdēt jau neiznāk ilgi, jo, kad gribam palaist Pandu (ģeneratoru), tad no motorrūmes iznāk dūmi un sprieguma nav. Šoreiz arī, laikam defektu atrodam ātri. Nodega kabelis starp ģeneratoru un kondensatoru bloku. To remontēšu rīt. Ar visiem uztraukumiem, tomēr, sajūta atkal ir laba. Esam uz ūdens un līdz ar to atkal esam noteicēji par savu rīcību un neesam atkarīgi no citiem.

Milda atkal ūdenī.

20.11.01.

         Sīkie remontdarbi turpinās. Pandai ir beigts impellers. Tādēļ jau arī bija problēmas ar to, ka uzvārījās dzesēšanas šķidrums. Ar to mēs mokāmies jau no Kabo Verdes. Šeit atkal tādus impellerus nevar dabūt. Labi, ka Jurgens mums uzdāvināja West Marine katalogu. Tagad mantas varēsim pasūtīt no ASV. Jurgens teica, ka nav nekādu problēmu, it sevišķi vēl ar Čīli. Varbūt, ka pasūtīšu sev arī Gill zābakus. Dārgi jau ir 270 $, bet tie man varētu kalpot visu atlikušo mūžu, un to man nāksies pavadīt Eiropā, kur bez zābakiem iztikt ir grūti.

         Jahtai galvenais ir jāpasūta arī kompresors. Vienīgi nezinu vai kompresoru var uzstādīt ledusskapī bez speciālista ar speciāliem aparātiem. Man liekas, ka mēs zaudēsim freonu. Bet, cerams, ka Ushuaiā būs kāds ledusskapju meistars.

         Rīt parādīsies Māris un laikam atkal ienesīs kādu nelielu jucekli mūsu tagad tik mierīgajā dzīvē. Viņš, kā aizbrauca tā ir ieciklējies uz kompresoru un tējkannu, un laikam domā, ka pasaule ar viņa aizbraukšanu ir apstājusies. Mums šeit jau sen ir jaunas problēmas. Un tieši mēs jau šeit visu laiku strādājam, bet viņš atpūšas.

22.11.01.

         Vakar vakarā atbrauca Māris. Stāstījām katrs savus piedzīvojumus. Tagad mums atkal ir uzrāviens, jo jūtams, ka drīz mēs pametīsim Brazīliju. Māris no Argentīnas atveda matē dzeršanas kultūru un traukus. Varbūt tagad visi sāksim dzert matē?

         Dzintrai nelaime – pazaudējusi savu dejošanas somu ar visiem atribūtiem. Uzmundrināju viņu kā vien spēju. Varbūt, ka izdevās. Drīz jau mēs satiksimies un tas būs pozitīvs moments.

         Uztaisījām pasūtījumu uz ASV uz West Marine kompresoram. Pie viena pasūtam dažādas personiskās mantas. Es no dārgajiem zābakiem atteicos, jo Dzintrai vajadzēs pirkt lietas dejošanai. Man viņai kāda dāvana Ziemassvētkiem arī ir jāatrod.

         Izlasīju Grenenberga interviju Rīgas Laikā. Viņi burā drausmīgos apstākļos. Es to pat nesauktu par burāšanu, bet viņš to uzskata par normālu lietu kārtību.

          Mates dzeršana ir diezgan interesanta. Trauku pieber pilnu ar Yerbas koka mizas tēju (izskatās kā siena smalkumi). Tad uzlej vārošu ūdeni cik nu tur var uzliet un dzer ar speciālu metāla trubiņu, kurai galā ir sietiņš. Slapjums tur ir viens malks. Kad to izsūc, tad uzreiz lej atkal virsū ūdeni un atkal dzer. Vispār visā tajā kaut kas ir. Tikai viņa ir rūgta. Bet dzer arī ar cukuru.

         Šovakar vēl atnāca atvadīties vācieši. Pasēdējām, iedzērām vīnu. Varbūt, ka vēl kādreiz tiksimies atpakaļceļā, jo viņi varbūt ies kaut kad uz Azoru salām.

         Bet mēs esam gatavi tālākam ceļam. Rīt plkst. 9 ejam paņemt degvielu un tad atkal ceļā.

Jahtas remonta sākums.

24.10.01.

         Turpinās mūsu epopeja Centro Naval de Guarija. Iziešanas laiks tika vakar nolikts uz šodien 10. Šodien 10tos mums pateica, ka nepareizi ir sametināts mūsu skraberis, lai gan izskatās, ka tā nav taisnība, un tas būšot gatavs plkst. 12:30. Skraberis nav sametināts nepareizi, viņš vienkārši nav pabeigts un arī kuģis, kas atrodas ūdenī pie slipa nav pabeigts. Šim kuģim tagad krāso virsbūvi un tādēļ viņš nevar kustēties. Līdz ar to augšā vīri arī nesteidzās ar skraberi.

         Pašlaik nākošais solījums ir plkst.14.

Beigās šodien nekas nenotiek.

25.10.01.

         Jau plkst.12 sākas mūsu mēģinājums uzdabūt jahtu uz platformas. Sāk agrāk, lai noteikti nenokavētu paisumu. Mēs skatāmies, ka paisums šodien arī nav tik izteikts kā vakar, kaut arī tam ir jābūt par 10 cm augstākam. Pakāpeniski izdodas jahtu līdz pusei uzdabūt uz platformas, bet tad sāk kristies ūdens un mēs vairs nevaram tikt nost no skrabera. Piepalīdz ar traktoru un mēs nobraucam atpakaļ ūdenī.

         Šodien dēļ stiprā vēja no austrumiem paisums bija par 20 cm zemāks nekā bija paredzēts un par 10 cm  zemāks nekā vakar. Tagad viss atkal ir atlikts uz rītdienu plkst.13. Paisumam jābūt augstākam, ja beigsies vējš, bet ja vējš nebeigsies, tad pirmdien jau nu būšot tik augsts paisums, ka mēs varēsim iziet ārā neskatoties ne uz ko.

         Vakar bijām ciemos pie vāciešiem uz viņu lieliskās jahtas un ieguvām vērtīgu informāciju par Patagoniju. Dabūjām nokopēt Patagonijas ceļvedi.

         Ja mēs ceļamies ārā tikai pirmdien, bet ārā mums ir jāizceļas, tad mēs savā maršrutā izlaižam Urugvaju un dodamies taisni uz Buenosairesu.

27.10.01.

         Vakar arī līmenis nepacēlās pietiekoši augstu un nemaz nesākās mēģinājums uzdabūt jahtu uz skrabera. Sarunājām it kā uz šodienu, bet pirms paisuma atnāca Batata un pateica, ka šodien nekas tomēr nenotiks.

         Ar Viesturu šodien pastrādājām pie kartēm. Mums ir visas Patagonijas šēras, bet ne sevišķi mazā mērogā. Sastādīju Patagonijas maršrutu. Mēs dabūjām kopiju no Patagonijas almanaha burātājiem.

         Uzzinājām arī daudz par metodēm, kā pārvietoties pa šērām, kā enkuroties, kur ņemt degvielu. Uzzinājām, ka šērās obligāti ir nepieciešami divi 100 m gari peldošie gali, lai piesietos pie krasta. Bez šīs informācijas, es domāju, ka mums būtu grūti - vismaz no sākuma.

         Vācieši – Jurgens Dītrihs Šatcs ar sievu Beatrisi. Abi ceļo jau sesto gadu. Visu, kas viņiem ir bijis Vācijā, viņi ir pārdevuši. Jurgens ir īpašnieks dažām firmām un no tām saņem naudu ceļošanai. Viņam ir 53 gadi, viņai par  20 gadiem mazāk, bet kopā viņi jau dzīvo 15 gadus. Trīs gadus viņi ir būvējuši savu jahtu. Korpuss ir tērauda un pirkts gatavs. Iekšā ir tikai trīs telpas – liels salons, kolosāli liela ahterkajīte un neliela kajīte forā viesiem, vai palīgam, kādu viņi bija paņēmuši, kad gāja uz Antarktīdu. Jahta ir 65 pēdu gara.

 Jurgens un Beatrise

         Viņš ir liels filozofs. Viņš raksta grāmatu, kā cilvēkam iemācīties atklāt savas spējas. Vēl viņš sludina, ka kādiem 15% no pasaules iedzīvotājiem vajag raidīt kosmosā labas domas, par pasaules saglabāšanu un tad izdosies novērst draudošo ekoloģisko katastrofu. Viņi netaisās atgriezties civilizācijā, bet pēc zināma laika domā apmesties uz dzīvi vai nu Azoru salās, vai arī Patagonijā. Viņš arī ieinteresējās par iespēju nopirkt zemi kaut kur Latvijā. Viņam laikam Latvija šķiet kaut kas līdzīgs Patagonijai. Katrā gadījumā man dažas viņa idejas likās ļoti simpātiskas.

Dzīvojām mēs četri visu laiku ļoti labi, bet šovakar ieradās atkal Barnuma cirks. Sapratu, ka brauciens nebija devis gaidītos rezultātus. Naudu bija iztērējuši daudz vairāk kā bija rēķināts. Nova Odesā nevienam latviešu pēcnācējam nebija liela interese par mums. Faktiski brauciens uz Nova Odesu bija galīgi lieks. Šīs idejas autors Kaspars vienīgais kaut cik pozitīvi atsaucās par šo ekskursiju. Cerams, ka ar to beigsies viņa jaukšanās ekspedīcijas lietās. Bez Māra arī inscenētā tauriņa ķeršana filmai neiznāca.

         Šeit tiks montēta nākošā filma, kura uzskatu, ka ir sagājusi galīgi grīstē. Redzēs, kas tiks taisīts šoreiz. Cik saprotu, tad Māris spiedīs uz Ostapu Benderu. Faktiski ir tik daudz interesanta, ko rādīt, un ko cilvēki arī gaida, bet Mārim vajag bīdīt savas „radošās” idejas, par kurām viņš pats ir ļoti sajūsmināts. Citi gan ne, bet, lai cik dīvaini tas nebūtu, neviens izņemot mani, viņam to nevar pateikt. Tādēļ man vairs arī neprasa, ko es domāju par filmu.

29.10.01.

         Kārtējā izcelšanas reize ir klāt. Ūdens šodien ir jau pamatīgi augsts. Viss process notiek kā jau parasti. Rati ūdenī un jahta virsū. Jahtu šoreiz, cik var saprast neizdevās uzlikt tieši pa skrabera centru. Mūs sāk raustīt uz sāniem ar traktoru. Beigās jau liekas, ka viss būs kārtībā. Beidzot ratus sāk vilkt uz augšu, bet jahta paliek uz vietas un noslīd no skrabera. Izrādās, ka viens no strādniekiem nogulēja komandu un nepalaida vaļā masta galu. Ūdens jau ir nokrities pa kādiem 10 cm un process atkal ir nokavēts. Nelaime ir tā, ka es neko nevaru šeit komandēt, jo nesaprotu portugāļu valodu. Ja mūsu komanda varētu piedalīties procesā, teiksim darboties ar galiem, tad varbūt viss ietu raitāk.

         Visi esam galīgi sašauti. Nedaudz arī kaut ko sabļaujam viens uz otru. Meistars arī pienāk klāt un saka, ka vispār necels mūs ārā. Mēs sakām, ka mums jau sen ir laiks braukt prom.

         Vēlāk tomēr visi nedaudz nomierināmies. Atnāk pats verftes īpašnieks un apsola, ka rīt viņš mūs noteikti izcels ārā. Viņš atzina, ka skraberis ir nedaudz nepareizs un liek to pārtaisīt.

         Par cik mēs te salecāmies, Māris mani uzaicināja uz krogu, uz pārrunām divatā. Iniciators šīm pārrunām izrādās ir Jānis, kurš iepriekšējā dienā ir kratījis Mārim sirdi un teicis, ka viņam liekas, ka viņš ir pēdējais cilvēks uz jahtas. Parunājām mēs normāli un es apsolīju Jāni vispār likt pilnīgi mierā. Es jau pirms tam biju nolēmis, ka Jānim labāk nekādus darbus, kas darāmi ar rokām, neuzticēt. Viņam vienkārši tie nepadodas. Labāk, lai viņš ņemas tikai ar filmu. Māris faktiski piekrita tam, ka komanda ir sadalījusies daļās – četri, kas uztur jahtu, trīs – kas taisa filmu un viens - Kaspars – kurš nedara neko, bet ir mūsu apdrošināšanas polise gadījumam, ja kāds saslimst.

         Mani nedaudz pārsteidza tas, ka izrādās Jānis Mārim atstāsta visu, ko komanda par Māri runā. Viņš Mārim teicis, ka starp mums briest konflikts un, ka komanda ir manā pusē. Viņš to tēlojis bez maz kā komandas dumpi pret ekspedīcijas vadītāju. Dabīgi, ka tas tā nav un mūsu attiecības jau tādas ir vienmēr. Jo mazāk mēs jaucamies viens otra sfērā, jo labāk. Māris vada pasākumu – es – jahtu.

         Būs vienīgi jābrīdina pārējie veči, ka Jāņa klātbūtnē jārunā ir apdomīgi. Bet principā tas nemaz nav slikti, ka Māris ir brīdināts, ka komandas lielākā daļa ir manā pusē (gadījumā, ja notiktu konflikts). Tas jau arī ir dabīgi, jo cilvēku dzīvības ir atkarīgas no manis, bet labklājība no Māra. Jānim vienkārši šī situācija ir neparasta, bet man liekas, ka mēs ar Māri esam pie tā jau pieraduši un apzināmies, ka esam viens no otra pārāk atkarīgi, lai sāktu konfliktēt savā starpā.

30.10.01.

         Šodien atkal celšanās ārā. Darba temps šodien šeit ir pavisam cits. Strādāšana notiek stipri līdzīgi, kā pie mums ziemeļos. Viss norit kā vajadzīgs un tagad ir skaidrs galīgi, ka ja skraberis būtu uzreiz uztaisīts pareizi, kā to vakar pārtaisīja, tad mēs būtu jau ārā trešdien, vai vismaz ceturtdien. Liekas, ka strādniekiem arī pats saimnieks Paulo ir sadevis pa „mizu”. Šodien pie izcelšanas pats bija klāt ar savu māsu, kas šeit ir viņa vietniece. Mēs tikām nofotografēti no visām pusēm, jo laikam jau tomēr šeit tik lielas jahtas nav celtas ārā.

"Mildas" izcelšana



         Korpusa nomazgāšanu sarunājam ar strādniekiem par 100 USD. Paši sākam jaukt ārā dzenskrūvi, jo konstatējām, ka ir izdilusi bukse. Dzenskrūve staigā apmēram par 1 cm uz sāniem. Izjaucam to ātri, bet atklājas, ka bojāta ir arī pati vārpsta, bojātā bukse ir iegrauzusi vārpstā robu. Uz tādu vārpstu nav vērts likt jaunu buksi, jo tā arī tiks ātri saēsta.

         Labi, ka mums šeit palīdz divi latvieši, kuri abi strādā Santosas jahtklubā. Viens ir profesionāls kapteinis uz motorjahtas un otrs ir klubā elektroniķis. Viņi vismaz zina šeit, kur ko var dabūt.

         Māris laikam lidos uz Buenosairesu, lai sagaidītu Zaigu. Mēs esam ārā no grafika. Mums jau jābūt jahtu saremontējušiem un jādodas uz Buenosairesu. Iespējams, ka mēs iesim uz Buenosairesu bez Māra. Pretējā gadījumā mums šeit nāksies dzīvot vēl ilgi.

31.10.01.

Nodarbojamies ar jahtas uzturēšanu perfektā kārtībā.

         Sākam krasta darbus. No rīta ierodas mūsu draugs latvietis, un arī vācietis atved vienas firmas pārstāvi. Sākas spriešana un kalkulēšana. Latvietis saka, ka tādu tēraudu asij nevar dabūt ne San Paulo ne Rio. Viņš iesaka griezt esošo asi otrādi, sadalīt to divās daļās un saskrūvēt vienā vietā ar flančiem. Mēs gandrīz jau piekrītam, bet, kad sākas runa par cenu, tad sarēķinām, ka šis projekts var izmaksāt ap 2500 USD.

         Labi, ka ir otrs variants, kas izrādās ļoti vienkāršs. Vācieša piedāvātās firmas pārstāvis ir gatavs izgatavot jaunu asi piecu dienu laikā un cena ir 750 USD.

         Šeit parādās tas paradokss, ka ja tev viens saka, ka to šai valstī nevar izdarīt, tad tas nozīmē, ka to nevar izdarīt viņš ar savu paziņu loku. Ja to pašu pajautā citam ar citu paziņu loku, tad izrādās, ka varbūt nav nekādu problēmu.

         Labi, ka blakus stāv tāds vācietis, kuram jau ir prakse, kā remontēt jahtu Brazīlijā. Šeit tagad blakus stāv divas jahtas, viena, kas nāk no Horna un remontējas pēc un otra, kas iet uz Hornu un gatavojas tam.

         Starp citu, pie Horna šogad bija vienai jahtai problēmas ar buksi. Viņai noķīlēja vārpstu un viņa gandrīz tika uznesta uz klintīm.

         Šogad Patagonijā pazuda arī Saids ar savu mazo jahtiņu. (Vēlāk gan izrādīsies, ka tā nav taisnība. Viņš vienkārši nevienam neziņoja par savu pārvietošanos)

         Jāgatavojas nopietni, ko mēs arī darām.

Brazīlija

02.10.01.

         Labā ātrumā burājam gar Brazīlijas piekrasti uz Salvadoru.

         Vakar augstā ūdenī iznācām no Cabangas jahtkluba. Tā kā ūdens bija par 0,5m augstāks nekā tad, kad mēs nācām iekšā, tad gāju ārā bez loča. Loci jau arī nemaz nevarēju dabūt, jo pirmdienā klubs nestrādā. Viesturs no lejas mani koriģēja pa vecām pēdām pēc plotera un viss izdevās normāli.

         Okeānā no sākuma vējš un vilnis pretī un mēs gājām ļoti lēni ar motoru. Vēlāk jau sākām pacelt buras un no rīta jau motoru varēja noslāpēt.

         Uz jahtas jau trešo dienu ir samērā saspringta atmosfēra. Māris klūp virsū visiem pēc kārtas. Varbūt kaut kas noticis mājā. Bet varbūt viņš ilgāk nevar burāt. Tik ilgi viņš vēl nekad nav bijis prom no mājām.

04.10.01.

         Burājums turpinās tādā pat ātrumā. Pēc trijiem pēcpusdienā labajā bortā ieraudzījām vaļa galvu. Valis atradās vertikālā stāvoklī, kā boja. Dziļums šai vietā bija 40m. Māris uzreiz izteica savu secinājumu - valis ir beigts un, ka vajag piebraukt viņam klāt un viņu nofilmēt. Es biju pret to un mēs devāmies tālāk. Mums aiz muguras, blakus pirmajai galvai parādījās otrā. Tad abi vaļi pagriezās normālā stāvoklī un aizpeldēja. Domāju, ka mana rīcība bija pareiza. Nevajag, kā maziem bērniem, iet visam klāt, lai to pabakstītu.

Valis

 

 Komanda Salvadorā

         Vakarā vēlu būsim Salvadorā.

05.10.01.

         Ostā ienākam ap vieniem. Pie ieejas līcī ir liela straume un atvari kā Mesīnas šaurumā, Itālijā.

         Izmetam enkuru pie mola ārpusē un Māris brauc izlūkos. Klubs tiek atrasts, bet es nolemju iet iekšā tikai ar gaismu.

         Ceļamies atkal piecos un ieraugām, ka mums blakus ir arī otrs klubs, kurš izrādās labāks. Ejam iekšā tajā. Jauns klubs pēc Eiropas parauga. Cena 24 USD dienā. Maksa pēc jahtas garuma. Rīts gudrāks par vakaru, jeb gaismā viss labāk redzams.

         Ejam vēl pagulēt.

         Šeit mums ir piedāvājums notīrīt jahtas apakšu. To dara ūdenslīdējs ar speciālu aparātu. Vēl ir variants, ka mēs citā klubā varam izcelties ārā. Tas viss vēl jānoskaidro.

06.10.01.

         Šorīt mums ir sarunāta ekskursija ar autobusu pa pilsētu no ekskursiju biroja. Sākam astoņos no rīta. Vispirms apskatām bāku un ieeju līcī. Skaists skats. Tad dodamies uz vecpilsētu. Neskatoties uz to, ka vecpilsēta tiek restaurēta, mūsu izpratnē to nevar pateikt. Viss ir aplupis un nolaists kā jau dienvidos. Nepārtraukti krīt uz nerviem ielu tirgotāji, kas uzbāžas ar lētiem suvenīriem.

 Suvenīru tirgotājs

 Salvadora

 Foto maksā 10 dolārus

         Vienīgais, kas radīja interesi bija katoļu katedrāle, kas ir bagātākā Brazīlijā un viena no bagātākajām pasaulē. Iekštelpu apdarē ir izmantoti 900 kg zelta. Tā ir Svētā Fransiska katedrāle.

         Pilsēta ir pilna ar melnajiem, jo 80% no šejienes iedzīvotājiem ir nēģeri.

         Mums iznāk braukt garām tam klubam, kurā it kā var izcelt jahtu. Tur vispār gandrīz nekā nav, tikai nedaudz jahtu stāv uz enkuriem un izcelšanas iespēja ir izmantojot paisumu un bēgumu.

         Nolemjam pasūtīt apakšas tīrītājus ar akvalangiem (viņi gan nirst bez aparāta un gaisu elpo tieši no krasta). Par tīrīšanu viņi šeit ņem 25 USD. Cenas šeit ir zemas - Bacardi Lemon veikalā maksā 12 reāli (2,86Ls). Alus un cigaretes arī ir lētas.

         Sapratu, ka Brazīlija man vispār nepatīk (izņemot dabīgi cenas). Gribas pabūt klubā, kur nepiesienas uzbāzīgie tirgoņi, ubagi un naudas izspiedēji.

         Pluss ir tas, ka nopirku dažus labus CD par smieklu naudu ~2Ls/gab.

         Vakarā pie mums atnāk ciemos divu jahtu komandas no Dienvidāfrikas. Viena ir tēvs - profesionāls jahtu pārdevējs ar savu dēlu, kuri dzen jahtu no Dienvidāfrikas uz Angliju. Otra ir divi puiši, kuri kā komanda palīdz pārdzīt katamarānu no Dienvidāfrikas uz Karībām. Viens no viņiem grib kļūt arī par profesionālu jahtu kapteini. Ļoti jauni cilvēki. Ieguvām informāciju par Dienvidāfrikas ostām.

09.10.01.

         No rīta ar katamarāna kapteini apmainījāmies kartēm. Es viņam iedevu Trinidadu un viņš man Keiptaunu.    

         Filma ir gatava. Māris ar Jāni aizgāja uz pastu. Mēs taisāmies uz atiešanu.

         Pārejam kluba galā pie degvielas steķa uzpildīties. Ap trijiem dodamies tālāk uz Rio. Pēc korpusa mazgāšanas izskatās, ka ātrums ir pieaudzis par 1 mezglu.

10.10.01.

         No sākuma nesamies ļoti veiksmīgi. Ap sešiem vēja ātrums sāk pakāpeniski palielināties. Pirms tam jau ievēroju, ka vilnis kļūst lielāks pie tā paša vēja, bet negribējās ticēt, ka tuvojas vētra.

         Iestājoties tumsai, ap septiņiem vakarā, vēja ātrums jau sasniedza 30 kn. Paņēmām grotam otro rēvi un šonerim pirmo rēvi. Problēma radās rēvējot genua – salūza divi bloki pie borta un likās, ka rolfoka gals neizturēs. Ja gals pārtrūktu, tad mums būtu grūti atrisināma problēma – genua iztītos ārā un viņu nevarētu noņemt, jo forštagai ir iznākušas ārā skrūves.

         Paldies dievam, viss izturēja un mums šī problēma nebija jārisina, kaut gan vējš brīžiem sasniedza 34 kn.

         Otra problēma bija tā, ka mēs bijām tuvu zemvēja krastam un nevarējām tikt no tā prom. Vārpsta arī sāka gaudot, tātad atkal staigā gultņi.

         Ap vienpadsmitiem 22 kn bija jau daudz biežāk kā 32 kn, bet neko daudz vairāk arī neatlaiž.

11.10.01.

         Divos naktī pārmetām halzi okeānā, lai aizietu no krasta. Pēc divām – trim stundām jau bijām normālā attālumā un varējām turpināt veco kursu.

         Pusdienas laikā jau viss ir beidzies un mēs šķērsojam Šarlotes sēkli pie rimstošā viļņa un vēja 12 kn. Uz sēkļa kantes paspējām noķert 1,3m garu stavridu pusdienām.

12.10.01.

         Līdz trijiem naktī gan gājām ar motoru, lai varētu noturēt augstumu un apiet apkārt Abrolho rifam.

         Sešos sasniedzām rifus un tad jau brīvi varējām laist lejā uz San Tome.

         Ap četriem Jānis tieši kursā ieraudzīja lielu vaļa asti. Tā stāvēja vertikāli kādus 3 m virs ūdens, tagad jau mums vairs neradās doma, ka valis ir beigts, kā iepriekšējo reizi, kad bija redzama galva. Pārņēmu vadību un pagriezu astei garām, bet ne sevišķi tālu. Kad mēs atradāmies blakus, tad valis nogūlās normālā stāvoklī un izpūta gaisu. Viņš varēja būt mūsu jahtas garumā. Tā viņš gulēja, kamēr mēs pagājām viņam garām. Tad mums aiz muguras no ūdens gaisā atkal pacēlās aste un tā viņš izzuda mūsu skatienam.

15.10.01.

         Visu laiku ejam normālā ātrumā. Vakar jau piepalīdzot ar motoru, jo vējš ir vājš fordaks.

         Interesants fakts ir, ka aizejot aiz Cabo Frio stūra, ūdens temperatūra strauji nokritās no +21⁰C uz +15⁰C noejot apmēram kādas 20 jūdzes.

         Tuvojamies Rio. Ja nekas nenotiks, tad vakarā ar saulrietu iesim iekšā Guanabaras līcī.

         Lēni ienākam, kā jau bija plānots pēc sešiem. Sāk satumst. Klubu identificējam bez lielām grūtībām. Mums pa priekšu iet neliela vietējā jahta. Labi, ka tā, jo ieejot klubā mēs nesapratām, kur stāties un viņš mums parādīja steķi, kas atrodas pašā kluba dziļumā.

         Pēc pusstundas mēs jau sēdējām kluba restorānā „Barracuda”.

Stāvam Rio jahtklubā

16.10.01.

         No rīta mums ierādīja vietu turpat blakus steķim uz bojas un ar ahteri krastā.

         Strādājam uz laivas. Darba pietiek. Šeit klubā ir pat pieci burāšanas veikali. Daiveru veikalā nopirku somu daivinga ekipējumam, lai varētu sakārtot mantas, jo šis tas ir sācis pelēt.

         Vakarā pārinstalējām d-Kart Navigatoru. Programmas neatzīst mūsu licences numuru.

17.10.01.

         No rīta taisāmies ekskursijā pa pilsētu.

         Ekskursija bija viduvēja. Ir šeit dažas skaistas un daudz maz sakoptas vietas. Bet skaistākās vietās, tomēr, ir skati uz pilsētu no liela augstuma. Bijām Cukurgalvā 395 m, no kura var redzēt okeānu, ostu un pludmales. Bijām arī pie Jēzus 740 m. No turienes gan neko neredzējām, jo bijām mākonī. No apakšas nevarēja pat Kristus galvu redzēt. Gide arī nebija sevišķi laba un neko daudz nepastāstīja. Vairāk pastāstīja vietējā latviete Līvija, kas jau šeit ir dzimusi un augusi.

Cukurgalva

         Pie Jēzus statujas uz akmeņainā celiņa kritu un satriecu rokas pirkstus. Ceru, ka nebūs nekas slikts. (Kā vēlāk atklāsies, tad šīs rokas traumas novedīs pie operācijas uz jahtas un vēl pēc gadiem Gaiļezera slimnīcā)

Lielākā Jēzus statuja

18.10.01.

         Mana vārda diena. Kā jau domāju, tad neviens jau to neatcerējās, bet Agnija jau no rīta savā ziņojumā no Rīgas to atgādināja. Tad nu Māris aizskrēja un kaut kur nopirka burātāju nazi. Nazis tiešām labs un laikam arī ne lēts. Es jau arī domāju, ka nebūtu slikti, ja man uzdāvinātu nazi.

         Pa dienu strādājam un dzeram alu. Aizsērēja veļas mašīna. Ar to noņēmāmies gandrīz visu dienu, un izrādījās, ka ir vēl viena vaina – nav pietiekoši stipra elektrība. Šeit tagad sakarā ar to, ka maz līst un nav ūdens, ir elektrības taupības režīms.

         Pēcpusdienā mūs apmeklēja pus latvietis Arnolds Brūvers – Olafa Brūvera otrās pakāpes brālēns. Diezgan dīvains tipiņš.

         Vakarā pasēdējām un izdzērām vienu labu konjaku no Šķēles dāvinājuma. Sarunu gaitā parādījās doma, ka man vajadzētu rakstīt grāmatu par burāšanu. Visi ļoti aizstāvēja šo domu, un es arī jau sāku sliekties uz šo ideju. Redzēs, es mēģināšu uzmest kaut kādu skeletu un tad jau, varbūt ka arī kaut kas sanāks.

         Tagad iešu gulēt un mēģināšu nolikt gulēt arī Viesturu un Kasparu. Gana dzerts

Brazīlijas latvieši

19.10.01.

         Nu nolēmu jau to grāmatu rakstīt, tagad nezinu, kā ķerties klāt. Sākšu ar to, ka nopirkšu klades. Varbūt, ka varēs sarunāt no Olafa kādu lietotu laptopu.

         Šodien atkal strādājam. Pilsētā jau nav ko darīt.

         Neko daudz nevaru uzrakstīt, to domāju par grāmatu.

         Rīt, starp citu, mūs intervēs Brazīlijas jahtu žurnālam. Skarā ar Volvo Ocean Race šeit tagad daudz raksta par pasaules apceļošanu.

20.10.01.

         Šodien no rīta līst lietus.

         Māris ar radošo grupu pārradās mājā tikai četros no rīta, un tad vēl ar vietējo latvieti sēdēja līdz septiņiem no rīta. Laikam trešā jaunība, kad satiek jaunu šķirteni.

         Deviņos ir klāt žurnālisti. Grūti sarunāties ar franču žurnālistu, kurš nerunā angliski.

         Mums, starp citu, okeānā norāva dekoratīvo nerūsošā tērauda loksni pie enkura. Tas tika atrauts no korpusa un pārlocīts uz pusēm, un norauts. Kad Aldis aizgāja noņemt šorīt atlikušo bleķa daļu, tad izrādījās, ka enkura šeikelim skrūve ir izskrūvējusies un turas tikai ieķīlējusies. Ja mēs būtu vēl reizi metuši enkuru, tad mēs būtu viņu arī pazaudējuši. Kā redzams, tad Dievs mums tomēr stāv klāt un noraujot bleķi signalizēja, ka kaut kas nav kārtībā ar enkuru.

         16:00 atgājām no kluba. Vārpstā atkal tāds pat troksnis. Nezinu, kas par vainu.

         Klubā bija samērā silts, kaut arī visu dienu bija lietus. Bet tikko izgājām no Guanabaras līča, tā mūs apņēma aukstums un migla. Ūdens šeit tikai +16⁰C un gaiss laikam arī.

         Šeit Rio notika vēl viena nelaime. Remontējot veļas mašīnu, lempis Jānis aplēja ledusskapja kompresora vadības bloku ar ūdeni. Izdega tranzistors. Ledusskapis nestrādā. Atkal jauna problēma.

22.10.01.

         Pārgājiens ar motoru absolūtā flautē. Spiediens nokrities uz 1008 mb. Lietus un migla. Jahtas klājs atkal tek. Pie manas kojas arī.

         Piebremzējam nedaudz gaitu, lai sagaidītu gaismiņu. Ap sešiem sākam iet iekšā Santosas ostā. Osta ir ļoti gara un atrodas upē. Ieeja ir vienkārša, tikai jāatrod vieta, kur nogriezties.

         Klubu atrodam bez problēmām. Šeit Mārim daudz darba – jāsarunā jahtas izcelšana un jāpiereģistrējas Brazīlijā, lai pa zemi varētu šķērsot Brazīlijas - Argentīnas robežu pie Iguasu ūdenskrituma. Ar jahtas izcelšanu lielas problēmas nav, atliek tikai maksāt naudu. Cena ir 1800 USD. Tā ir liela nauda. Eiropā  ceļ ārā par 1000 USD. Mārim izdodas nokaulēt cenu uz 1300 USD un 130 USD par katru ārā pavadīto dienu. Ārā ejam rīt.

         Daudz vairāk problēmu Mārim sagādāja reģistrēšanās policijā un muitā. Ja mēs nebūtu to sākuši, tad mierīgi, kā ienācām tā arī būtu aizgājuši no Brazīlijas. Bet tagad radās jautājumi, kāpēc mēs to darām tikai pēdējā ostā. Māris bieži daudz ko nokavē. Šodien viņam tā arī neko neizdevās pabeigt un viss turpināsies rīt.

         Šeit ir ļoti liels klubs, kas ir orientēts uz motorjahtām. Klubs nav tik jauns kā Salvadorā, bet kārtīgs, ar solīdām kluba ēkām no sarkaniem ķieģeļiem un pārtikas veikalu. Šeit ir interesanta lieta - gar krastmalu ir norobežota 5 m plata josla ar zemu sētiņu. Katra stāvvieta ir 7 m plata. Šī ir katras jahtas teritorija. Tur iekšā atrodas no ķieģeļiem uzmūrēts, it kā darba galds, kuram apakšā ir 4 skapīši. Vēl šeit atrodas ūdens un elektrības pievads, soliņš un galdiņš. Daudzi šo savu teritoriju ir izklājuši ar baltu paklāju, vai vismaz nokrāsojuši baltā krāsā. Daudzi ir izgreznojuši savu teritoriju ar palmām podos. Skapīšos tiek glabāti instrumenti un makšķerēšanas piederumi. Daudziem tur ir novietoti ūdens motocikli un piepūšamās laivas.

         Klubā, kā vienmēr, ir ļoti laba apsardze.

23.10.01.

         No rīta Māris turpina savu epopeju ar Brazīlijas muitu. Viņš atgriežas ap 12 un mums ir sarunāts muitas apmeklējums ap plkst. 14:00. Ļoti neraksturīgi Brazīlijai plkst. 14:03 ostā iebrauc ostas kapteiņa kuģis un tiešām atved muitas pārstāvi. Muitnieks uzkāpa uz jahtas, paspieda mums visiem rokas un teica, ka iebraucot katrā valstī ir jāzvana muitai. Tad viņš smaidīdams paņēma piedāvāto Melno balzāmu un aizgāja.

         Jānis, Kaspars, Aivars un Oskars plkst. 15.00 devās uz Iguasu ūdenskritumu.

Iguasu ūdenskritums

         Mēs atlikušie atgājām no Santosas jahtkluba un devāmies uz Rio do Mero upi, kas ir 1 j.j. attālu. Mēs ejam uz Centro Industrial Naval du Guarija, kur mūs cels ārā no ūdens.

         Šeit ir atkal normāla Brazīlija, jo nekas vēl nav gatavs. Veči metina vēl skraberi. Meistars Batata (tulkojumā - kartupelis) sola, ka celsimies ārā rīt no rīta tieši plkst. 10.00.

         Satikām šeit vienu patīkamu vācu pāri, kurš kopā ar suni un kaķi arī ceļo apkārt pasaulei. Viņi ceļo jau divus gadus un bauda šo ceļojumu lēnām. Patagonijas šērās viņi ir pavadījuši četrus mēnešus. Četras reizes apņēmuši Horna ragu un arī aizburājuši līdz Antarktīdai. Viņš apsolīja nokopēt un iedot man Patagonijas lociju. Rīt mēs ar Māri iesim pie viņa uz kādu alu.

Atlantijas okeāns

12.09.01.

            Atlantijas okeāna ekvatoriālā josla. Dodamies uz ekvatoru. Laiks šeit ir visai dīvains. Nevar salīdzināt ar kaut ko Latvijā. Zemi pelēki mākoņi, pelēks ūdens, vilnis nav liels, karsts un mitrs. Liekas, ka esam iebraukuši pelēkā bezgalībā, kā vatē.

            Ik pa brīdim klausos Amerikas balsi pa SSB, lai uzzinātu jaunumus no Ņujorkas. Pavisam cita attieksme pret notikušo, kad esi pats tur bijis. Mēs 92.gadā apmeklējām Pasaules tirdzniecības centru. Dzintra toreiz atlidoja dienu vēlāk un netika uz centra apmeklējumu. Viņa mani lūdza turp aizvest, bet atrunājos, ka gan jau kaut kad nākošajā reizē. Kā redzams, nākošās reizes var arī nebūt.

            Pusdienas laikā redzējām lielo vali. Viņš bija nedaudz par tālu, lai noteiktu viņa sugu.

            Ļoti spiedīgs laiks. Vējš beidzās galīgi. Gaidāms negaiss.

            Negaiss izpalika, bet vakarā pieķērās lielais tuncis. Kāts atkal saliecās un aukla aizskrēja tarkšķēdama. Labi, ka gājām ar motoru un varējām uzreiz nomest ātrumu. Aldis no sākuma nemaz nevarēja pavilkt. Beidzot palēnām zivs sāka nākt tuvāk. Es paņēmu jauno āķi zivju izvilkšanai un, kad tā bija pie borta, tad iecirtu viņai sānos. Uznāca augšā kā skābene. Iemetām kokpitā un iedevām narkozi. Normāls izmērs 1,50m un ap 25kg. Iztīrīta tīra fileja – palika 14kg. Pilni visi ledusskapji.

13.09.01.

            Visu nakti vēl ejam ar motoru. No rīta ap desmitiem sāk pūst E. Sākam burāt. Jāsāk ir taupīt arī ūdens, jo mēs tagad dzīvojam tikai uz atsāļotāja rēķina, bet tas spēj saražot tikai kādus 60 l/h. Praiā ūdeni paņemt neizdevās. Vējš sāka pieņemties un mēs visu dienu gājām ar 7 mezgliem. Vakarā vēl vajadzēja ierēvēties. Bet tad arī vējš strauji beidzās. Laikam drīz atkal būs motors.

14.09.01.

            Visu nakti ar motoru un tagad arī vēl. Okeāns pelēks un mierīgs. Sāku vērot pirmās depresijas pazīmes Aldim un Kasparam. Aldis ir  pārāk aktīvs un Kaspars pārāk emocionāls, lai viegli pārdzīvotu „zirga platumus”.

15.09.01.

            Šodien grūta diena. +35°C, ūdens arī +29°C. Man sāp sirds rajonā, bet spiediens (man) ir normāls. Varbūt, ka tikai caurvējš. Kompjūtera barošanas bloks izslēdzās trīs reizes. Viesturs pēc pusdienu gatavošanas palika galīgi bāls. Karstuma dūriens. Tagad sēž ar ledu uz galvas.

16.09.01.

            Pusnaktī bija negaiss. Vējš nebija stiprāks par 24 kn, bet sagriezās S (tieši pretī). Nakti gājām ar burām, bet gandrīz šķērsām savam īstajam kursam. No rīta vējš pielūza un mēs pagriezām kursā ar motoru. Vidējais ātrums pārgājiena laikā mums ir 4,6, tātad ir jāpieliek, lai turētos grafikā.

            Šodien vairs nav tik karsts. Saule arī nespīd. Esam ITCZ (inter tropiskā konverģences zona). Nezinu, kas tur ir iekšā. Laika ziņas NAVTEXā arī nav jau ceturto dienu, kopš es gribu viņas saņemt. Mūsu aparatūra, man liekas, ka ir kārtībā.

            Man veselība arī uzlabojas. Sāpes nebija sirdī, bet reimatiska rakstura. Šodien gan sāk streikot kuņģis no koncentrātu dzeršanas, bet tā kā viņi jau visi arī ir izdzerti, tad var neuztraukties par nākotni.

            Noieta viena trešā daļa no ceļa pāri Atlantijai.

18.09.01.

            Kustamies bez pārmaiņām. Vakardiena bija vislēnākā. Acīmredzot bija kāda neliela pretstraume. Diennaktī taisām mazāk par 100 j.j. Ja pēc ekvatora neparādīsies vējš, tad mums kādas pēdējās 200 j.j. pietrūks degviela. Bet tas ir pie galēji pesimistiskas prognozes. Pie krasta ir jāparādās labvēlīgai straumei un SE vējam. Vēl mūs krietni bremzē korpusa apaugums, bet Kaboverdē nebija iespēja notīrīt korpusu. Arī šeit okeānā viļņi ir par lielu, lai to izdarītu.

19.09.01.

            Iepriekšējā diennaktī atkal 100 j.j. Vairāk nekādi nesanāk. Domāju, ko darīt, kad degviela ies uz beigām. Vairāk kā divas diennaktis iet ar motoru nevaru atļauties. Ja vējš aiz ekvatora nebūs sagriezies, tad iestāsies diezgan bezcerīga situācija.

Dzīvosim redzēsim. Man jau nav ar ko šeit pakonsultēties, jo mūsu kvalifikācijas ar kapteiņa palīgiem un aizvietotājiem ir pārāk dažādas.

20.09.01.

            Šonakt ap trijiem beidzot sāka mainīties vējš. Tomēr manas prognozes apstiprinās. Drīz šeit šo meteoroloģijas analfabētu vidū kļūšu par tādu kā šamani. Vakar man pašam jau sāka zust cerība un radās šaubas par manas rīcības pareizību. Ja tā padomā, tad visas šīs  dzīvības, tomēr, ir manās rokās un viņas savā nezināšanā man akli seko (šādas pārdomas ir neatņemama kapteiņa dzīves sastāvdaļa). Tikai pēc tam žurnālistiem un grāmatās viss tiks pasniegts no „profesionālu burātāju” viedokļa – „Burātāji dara tā un burātāji dara šitā, un katrs burātājs to zina u.t.t”.

            No otras puses, neviens mani šeit neapstrīd un seko kā auni. Es varētu visus ievest tādos sūdos….

            Labāk, tomēr, būtu, ja būtu ar ko konsultēties un tādēļ likšu Viesturam ar Oskaru arī studēt visas šīs problēmas.

21.09.01.

            Vējš pūs ar mainīgām sekmēm virziena ziņā. Stiprums jau šeit nemainās vispār 11-16 kn – ideāla burāšana.

            Līdz ekvatoram atlikušas 23 j.j. Šodien mainās arī gadalaiki un tā mēs šodien no vasaras iebrauksim vēl ziemā un, tad sagaidīsim pavasari. Šis fakts varētu būt kā konkursa jautājums skolēniem, kādā viktorīnā – vai var uz zemes vienā dienā pabūt trijos gadalaikos.

            Ekvatoru sasniedzām 15:56 (UTC – 2h). Sarullējām foku un nolaidām šoneri. Palikām dreifā ar grotu. Komanda salēca ūdenī. Pēc tam Rīgas šampanietis un Heineken alus. Pēc pusstundas paceļam buras un dodamies tālāk.

Uz ekvatora

22.09.01.        

            Vējš visu nakti pūš diezgan stiprs – ap 20 kn. Ejam uz robežas starp genoa rēvēšanu un nerēvēšanu. Vēja virziens stabils un stiprums arī reti pārlec pāri 20 kn.

24.09.01.

            Laiks bez pārmaiņām. Šodien izlēmu palaist motoru, lai varētu labāk turēt augstumu. Negribas nonākt pie raga N pusē. Domāju, ka tur būs lielāks vilnis un stiprāks vējš. Tagad ejam 45⁰ pie vēja tieši uz mērķi. Ātrums 4,5. Nekādu augstumu uzkrāt arī nevar, jo iet augstāk traucē vilnis. Pagājām garām rezervātam Atol das Rocas. Tur mums atkal lielā zivs nokoda pēdējo svinu un smuko kalmāru. Diezgan paradoksāli, ka makšķernieki domā – kaut nu neuzķertos atkal tā lielā zivs.

            Ejot tālāk uz dienvidiem okeāns kļūst mierīgāks un vējš rāmāks. Domāju, ka pēc 6⁰ kļūs pavisam mierīgs.

            Mēness šeit ir apgāzies ar ragiem uz leju (augošs).

            Šodien, laikam arī redzējām pirmo albatrosu.

            Mazliet sastrīdējāmies ar Dzintru (mailos protams). Šodien viņai nerakstīšu, bet vispār jau muļķības. No Recifes piezvanīšu, gan jau būs atkal labi.

25.09.01.

            Šodien pasāts kļuva vēl stiprāks 6Bf. Tas šeit nav paredzēts. Izslēdzam motoru un ejam ar ierēvētām visām burām. Kursu turam un ātrumu arī. Tā mēs gājām līdz pēcpusdienai, kad sāka mainīties vēja virziens. Lai mūs nepiepūstu pie krasta, atkal ejam ar motoru. Tā var turēt augstumu. Vējš nedaudz pielūzt.

            Jāizdara secinājums, ka starp 4⁰ un 6⁰ pasāts pastiprinās. Tas notiek tieši aiz raga.

            Aizsūtīju Dzintrai mailu.

26.09.01.

            Atrakstīja Dzintra. Viņai vajag padomu, jo Baiba taisās dibināt Line dance asociāciju. Aizsūtīju Dzintrai pat piecas vēstules. Gan jau būs labi, Dzintru malā neviens jau nevar nobīdīt, ja tikai viņa pati neaiziet.

            Mans pieņēmums par pasātu, laikam apstiprinājās. Aiz 6⁰ vējš sāka rimties, nemainot virzienu. Arī vilnis paliek daudz līdzenāks. Vidējais spiediens pieaug, saglabājot izteiktu diurnālo variāciju (diennakts svārstību).

27.09.01.

            No agra rīta, nedaudz samazinām ātrumu, gaidot, kad uzausīs gaisma, lai varētu ieiet Recifē. Ieeja ostā nav sarežģīta, bet man nav kartes. Osta arī oficiāli naktī ir slēgta.

            Ieejam vienkārši un nostājamies uz enkura, kur beidzās normāli dziļumi. Šeit stāv kādas 10 vietējās jahtas. Tālāk iz redzams jahtklubs, bet uz to Māris dodas izlūkos ar laivu. Mēs gaidām.

            Jahtklubā var ieiet tikai paisuma laikā. Sarunājam loci uz plkst. 13:20 LOC.

            Vēl vienos locis nav atbraucis. Māris dodas uz klubu runāties. Viņš atgriežas ar laivu, bet jau pusstunda no augstā ūdens ir nokavēta. Vienalga ejam iekšā. Seklākajā vietā man eholots rāda 1,9m. Dabīgi, ka eholots nav precīzi noregulēts, bet domāju, ka 1,9 tas arī ir pats minimums.

            Jahtklubā mēs noliekamies kluba vidū, šķērsām priekšā jahtām, bet arī tur dziļums ir tikai 2,2m un ūdens vēl ir augsts. Domājam, kas būs, kad ūdens kritīsies par 1m (kā šeit vajadzētu būt). Mums gan garantēja, ka viss būs kārtībā. Šeit jebkura atbilde ir pacelt īkšķi uz augšu. – OK. Sēžam un gaidām.

            Ūdens krītas, bet jahta nesveras. Tātad paldies dievam, šeit ir mīksta grunts. Beidzot var atslābināties, jo stāvam atkal klubā pie krasta (gandrīz).

            Klubs ir neliels, bet solīds. Šeit ir pat vairāki restorāni, duša, peldbaseini ir divi, ir arī sauna (nestrādā), trenažieru zāle, tenisa korti, galda teniss. Mēs par to varam tikai sapņot. Un tas viss par 6 USD dienā arī tādai jahtai kā mēs!?

            Vakarā, kā vienmēr, mūsu kopējās vakariņas pirmajā vakarā krastā. Gandrīz labāk nekā Gibraltārā. Sēdējām uz balkona ar skatu uz savu jahtu.

            Pēc vakariņām sasaucu oficiālu sapulci, lai saasinātu uzmanību uz dažām mums parastām problēmām. Apmainīsim maiņās vietām Jāni ar Aldi. Cerēsim, ka uzlabosies maiņu kvalitāte. Būs arī katrā maiņā pa tehniskam cilvēkam.

            Vispār jūtu, ka varēšu šeit nedaudz atslābināties.

            P.S. jauns atklājums man šeit ir vietējais Brazīļu dzēriens – kaipirinja. Tas ir ledus ar cukuru un laima gabaliņiem pilna glāze un uzliets virsū cukurniedru šņabis. Man garšo.

28.09.01.

            Dzīvojam, kā Oskars saka, kā Honolulu. Šodien strādājot, mēs pirkām un dzērām kokosriekstus. Tas tomēr ir citādāk nekā kokosriekstu garša Rīgā.

            Šeit ir labs baseins, kur pa darba starplaikiem var iet nopeldēties. Nu un, protams, kaipirinja. Tas tagad ir vakara topa dzēriens. No šāda kluba negribas pat iet uz pilsētu.

29.09.01.

            Turpinām strādāt uz jahtas, peldēties baseinā un dzert kaipirinju.

30.09.01.

            Šodien mana diena iet uz pilsētu. Dodamies tur kopā ar Viesturu, Aldi un Aivaru. Aizbraucam ar laiviņu uz ostu un izkāpjam publiskajā piestātnē. Viens no uzdevumiem ir atrast degvielas uzpildīšanas vietu.

            Degvielu ostā dabūt nevar, tas nu ir skaidrs. Dodamies uz centru. Esam, laikam stipri par agru (10:00), jo pilsētas centrs ir galīgi tukšs un netīrs. Arī uz ielām guļošie vēl nav pamodušies. Centīgākie iedzīvotāji gan jau ir baznīcā, kur notiek svētdienas dievkalpojums ar ļoti skaistu dziedāšanu. Visur redz militāro policiju. Citādi nekas cits neliecina par kriminogēno situāciju.

            Saprotam, ka centrā darīt mums nav ko un dodamies ar taksi uz pludmali. Tas ir līdzīgs rajons Jūrmalai, tikai atšķirība ir tā, ka šeit savrupmāju vietā kāpās ir uzbūvētas 12-16 stāvu mājas. Tās ir viesnīcas un apartamenti gan īrēšanai, gan pirkšanai.

            Sākumā aizbraucam uz lielu tirdzniecības centru, kas varētu būt 4x lielāks par Krasta centru Rīgā. Iekšā gan atšķirības nav nekādas. Visos veikalos ir viens un tas pats. Pasaules standarts. Nav nekā no vietējā kolorīta, izņemot pašus cilvēkus. Es pat nezinu, ko no šejienes paņemt kā suvenīru, izņemot kokosriekstus un kaipirinju.

            Nopērku šeit kā Brazīlijas mūzikas paraugu Pola Saimona CD. Vienmēr esmu uzskatījis, ka viņš ir brazīlietis, lai gan daži saka, ka franču žīds. Vēl nopirku disku „Buen to country roots”, jo esmu noilgojies pēc kantrī mūzikas.

            Cerēju, ka šeit būs naži, bet vienīgos, ko es redzēju bija no Spānijas.

            Pēc tam devāmies uz pludmali. Tā ir šaura smilšu josla starp okeānu un ceļu. Dušas jau atrodas uz trotuāra. Visur tirgo kokosriekstus un saliekamos krēslus pludmalei. Nekā īpaša. Peldēties okeānā ir aizliegts, jo uz rifiem bīstami lūzt bangas. Peldēties var speciālos baseinos, šaipus rifiem. Vienīgais, kas te ir, tas ir volejbols. To spēlē gan lieli, gan arī mazi. Pludmalē notika arī kaut kāds diezgan svarīgs mačs starp vietējo izlasi un ASV.

            Principā, nekas īpašs. Viss tikai lielāks, jo lielāka ir arī pati valsts. Tieši otrādi, ja ņem proporcionāli, tad viņiem arī pludmale ir mazāka un burāšana arī nav attīstīta. Bet jahtklubs ir pats labākais, kas šeit ir, un tādēļ dodamies atkal uz turieni.

        Ierodamies pašā laikā, jo Māris ir sarunājis degvielu ar kannām un pats dodas uz pilsētu. Reizēm pat apbrīnojami, kur cilvēks var būt tik naivs. Viņš noticēja, ka tas, kas atveda degvielu, varēs salikt to laivā un pārvest uz jahtu un uzcelt uz borta un ieliet. Mēs šo darbu pa sešiem darījām divas stundas. Bet nu labi – labs kas padarīts. Mums ir 1000 l degvielas un mēs rīt varam doties atkal ceļā. Runā, ka Salvadorā ir vēl lielāks jahtklubs.