Pitkērna sala.

29.03.02. – 04.04.02

            Divas dienas burājam ar labu ceļavēju. E 5 balles. Noejam 300 jūdzes.

            Šodien vējš sāk norimt un divreiz ir jau jāpalaiž motors.

           Inmarsat esmu pārgājis uz Pacific satelītu. Sakaros, gaidītā pārtraukuma nebija.

             Mums priekšā atrodas mazkustīgs rajons, apzīmēts ar angļu vārdu - trough (trōf). Meteoroloģijā tas nozīmē depresiju - lielu, zemāka spiediena apgabalu ar dažām frontēm. Tas nav retums. Tādi apgabali ir visur, arī Eiropā. Tautas valodā tas nozīmē vienkārši sliktu laiku. Vienu dienu palīst lietus un tad tas viss ir garām.

Šeit tas ir nedaudz citādāk. Pēc ziņām varēja spriest, ka šeit trofs (šādu barbarismu mēs ieviesām uz jahtas, lai būtu vieglāk sarunāties par šo tēmu) atrodas jau daudzas dienas un lēni pārvietojoties tikai maina savu formu. Saprotot, ka neizdosies no viņa izvairīties (īstenībā, jau tas arī nemaz nav vajadzīgs, jo tur nav nekā bīstama), ceturtajā dienā iegājām viņā iekšā. No sākuma aizvien biežāk parādījās lieli lietus mākoņi. Kaut arī tie bija vertikālas attīstības mākoņi, tie tomēr nebija negaisi. Dīvainas sagadīšanās pēc, lai kurā pusē arī mākonis neparādītos, tas vienmēr noķēra jahtu un dāvāja mums savu valgmi. Zem mākoņiem vējš īslaicīgi pastiprinājās līdz 30 mezgliem. Bet lija gan pamatīgi. Tas palīdzēja mums risināt dzeramā ūdens sagādes jautājumu. Dažas dienas mēs varējām arī neslēgt iekšā atsāļotāju. Ūdens temperatūra bija tāda, ka patīkami bija arī šai dušā nomazgāties. Tā pagāja divas dienas. Otrās dienas vakarā lietus mākoņos sāka arī zibeņot. Spiediens nedaudz nokritās, bet vējš praktiski nemainījās. Šķērsojām vienu no trofa frontēm. Aiz frontes viss nedaudz mainījās. Debesis kļuva vienlaidus pelēkas un lietus ar dažādu intensitāti lija daudzas stundas bez pārtraukuma. Vēja ātrums sāka pakāpeniski samazināties līdz pilnīgam bezvējam. Tāds laiks turpinājās atkal divas dienas. Un tā jau četras dienas mums tropi asociējās ar pelēkām debesīm, pelēku okeānu un gandrīz nepārtrauktu lietu. Šī trofa izmēri bija grandiozi. No sākuma tā bija 300 jūdžu plata un 2000 jūdžu gara josla, kas vēlāk transformējās trīsstūrī ar 600 līdz 1000 jūdžu garām malām. Viss šis apgabals it kā ātri pievilka klāt asti un tad lēni līda uz austrumiem. Neskatoties uz samērā nelielo vēju, visu šo laiku mūs mocīja nesamērīgi liels un neregulārs vilnis. Viļņi nāca vismaz no trijām pusēm. Jo mazāks palika vējš, jo lielāka kļuva šūpošanās, tādēļ, ka pazūd spiediens uz burām. Kaut arī pie šūpošanas esam pieraduši, šinīs dienās dzīve uz jahtas bija grūta. Taisni brīnums, kā tik maz kafijas tika izliets uz kompjūteriem un netika saplēsts neviens trauks. Kaut gan lidojošās tējkannas jahtā tika redzētas. Neskatoties uz šūpošanos, Aivars, iepleties kambīzē, kā zirneklis, spēja pārvērst visus baltmaizes krājumus skaistos brūnos sausiņos. Maize, lielajā mitrumā, sāka strauji pelēt.

Šīs pelēkās dienas velk uz dažādām domām. Arī tehniskām. Izdomāju starp mastiem, šonera vietā, ievilkt vienu no priekšburām. Eju pakonsultēties ar Aldi. Viņš man pretī rāda gandrīz tādu pašu zīmējumu no savām piezīmēm. Kā mums bieži gadās, esam paralēli domājuši vienu un to pašu domu. Sākam realizēt. Atrodam buru un piemēram. Vajadzētu derēt. Jauno štagu izgatavojam no rezerves vants. Kad viss ir sagatavots, velkam augšā. Rezultāts mūs patīkami pārsteidz. Pati bura sēž labi un arī jahta sāk vadīties stabilāk. Bet galvenais, ko mēs esam ieguvuši, tā ir drošība. Negaisi nereti nāk ar spēcīgām pirmām brāzmām. Ejot ar vēju, šoneri ir grūti samazināt vai novilkt, jo viņš guļ vantīs. Toties jauno buru mēs nolaižam dažu sekunžu laikā un pārejot pirmajai brāzmai, tikpat veikli atkaļ paceļam atpakaļ. Paši nospriežam, ka jahtas pilnveidošanas process laikam ir bezgalīgs.

Jaunā bura

 

Pēc piecām nepārtraukta lietus dienām iestājās sausāks laiks. Vējš pavisam atslāba un mums nācās pēdējo dienu līdz Pitkernai iet ar motoru. Pirmo reizi es eju uz salu, par kuru man nav nekādas kartes. Vienīgā informācija ir zīmējums Austrālijas izdevumā "Lonely planet". Varbūtība, ka mums izdosies izsēdināt desantu šajā salā nav lielāka par 50%. Salā var izkāpt krastā tikai tad, ja okeāns ir pavisam mierīgs. Vienīgie šīs salas sakari ar ārpasauli ir no Amerikas uz Jaunzēlandi garāmejošie kuģi. Reizēm pat četrus mēnešus pēc kārtas vīriem ar laivām neizdodas iziet okeānā, lai aizkļūtu līdz trīs jūdžu attālumā stāvošajam kuģim. Garāmejošais kuģis apstājas šeit tikai uz vienu stundu un gaida parādamies laivas.

 

05.04.02.

Pitkerna sala, kā tas bija ieplānots, atklājās mūsu skatam 5. aprīļa rītā. Okeāns bija gluds un sapratām, ka mums laimēsies uz salas izsēsties. Desmit jūdzes pirms salas mūs pa rāciju izsauca salas sekretārs (salas augstākā amatpersona) un pavēstīja, ka laiks šodien ir labs un mēs droši varam izmest enkuru Bounty līcī. Tas pērspēja visas manas cerības. Šeit nemaz nav tik bieži tāds laiks, lai varētu izsēsties krastā ar laivu.

Pitkērna salas līcis.

Pitkerna sala protams nav tik populāra, kā Lieldienu sala. Bet kāds jau būs lasījis Roberta Merla romānu "Sala", vai arī redzējis filmu par dumpi uz kuģa "Bounty". Jūrnieku aprindās jau nu gan "Bounty" ir pazīstams vārds.

Kas tad tāds notika uz Viņas Majestātes kuģa "Bounty" klāja? Kuģis, kapteiņa Viljama Blaita vadībā, devās uz Taiti pēc maizes koka stādiem, lai pārvestu tos uz angļu kolonijām un ieaudzētu, kā lētu pārtiku vergiem. 1789. gada 28. aprīlī uz kuģa notika pilnīgi parasts dumpis. Dumpis sieviešu dēļ. Kapteiņa palīgs Kristiāns Fletčers, agri no rīta, ar diviem bruņotiem jūrniekiem, ielauzās kapteiņa kajītē, sasēja viņu un izveda uz klāja. Kapteinis redzēja, ka okeānā ir nolaista kuģa laiva, kurā jau atradās 19 komandas vīru, kuri palika uzticīgi kapteinim. Blaitam nekas cits neatlika, kā pievienoties saviem 19 vīriem. Un no šī brīža sākās notikumi, kas iegāja pasaules vēsturē. Kapteinis Viljams Blaits ar saviem 19 vīriem, 23 pēdu garā, atklātā laivā, kuras borts tikai 7 collas pacēlās virs ūdens, devās nepārspētā braucienā pa Kluso okeānu. Bez jebkādiem navigācijas instrumentiem un kartēm, Blaits nogāja 3618 jūdzes 41 dienā. Viņš, nezaudējot nevienu cilvēku, nokļuva Timorā, kā arī bija plānojis. Par viņa lieliskajām navigatora spējām un okeānu pārzināšanu nav ko brīnīties. Viljams Blaits bija navigators pie slavenākā pasaules jūras braucēja, Džeimsa Kuka, viņa trešajā ekspedīcijā apkārt pasaulei.

Atgriežamies uz kuģa. "Bounty", kas ar 24 savaldzinātajiem jūrniekiem uz klāja, Fletčera vadībā, atgriezās Taiti pie savām sievietēm. Pie sievietēm, kuras ir pelnījušas vietu vēsturē daudz vairāk, kā Kristiāns Fletčers. Šeit būtu vietā piebilde, ka kapteiņiem, kuri apmeklēja Klusā okeāna salas, bija ļoti grūti saglabāt komandu tieši šo sieviešu dēļ. Taiti notika šķelšanās dumpinieku starpā. Neskatoties uz Fletčera brīdinājumu, ka Admiralitātes rokas ir ļoti garas un var viņus šeit aizsniegt, 16 dumpinieki nolēma palikt Taiti un baidīt dzīvi, cik ilgi nu tas būs lemts. Viņu liktenis izšķīrās pēc pusotra gada, kad salā ieradās Viņas Majestātes kuģis "Pandora". Divi jūrnieki līdz tam brīdim bija miruši dabīgā nāvē, bet pārējie tika nogādāti Londonā un stājās tiesas priekšā.

Fletčers kopā ar septiņiem biedriem palika uz “Bounty”. Viņi paņēma sešus vietējos vīriešus, divpadsmit sievietes un kādu mazu meiteni. Fletčers pateica viņiem, ka meklēs kādu nezināmu, neapdzīvotu salu, lai tur apmestos uz dzīvi. Īstenībā viņš jau bija nolēmis doties uz 1300 jūdžu attālo Pitkerna salu, kuru pirms 22 gadiem bija atklājis kapteinis Filips Karterets. Nosaukta viņa ir tā jūrnieka vārdā, kurs pirmais to ieraudzīja. Fletčers salu meklēja vairākas nedēļas. Uz kuģa brieda jauns dumpis. Salas pazušanas iemesls bija 178 jūdžu lielā kļūda, kuru kapteinis Karterets bija pieļāvis koordināšu noteikšanā (hronometra neprecizitāte). Bet tas iedvesa dumpiniekos pārliecību, ka neviens viņus šeit neatradīs. 1790. gada 23. janvārī viņi izcēlās krastā un kuģi sadedzināja. Sala tika sadalīta astoņās daļās, katram baltajam viena daļa. Taitiešu vīrieši strādāja pie baltajiem par kalpiem. Divus gadus visi dzīvoja mierīgi. Tad, kādu dienu, nokrītot no klints, gāja bojā viena dumpinieka sieva. Viņš, negribēdams dzīvot viens, atņēma sievu savam kalpam. Sākas nesaskaņas sieviešu dēļ. Uz salas seko daudzas asiņainas slepkavības, kuru rezultātā pēc desmit gadiem dzīvs paliek tikai viens vīrietis - Džons Adams (īstajā vārdā - Aleksandrs Smits). 1808. gadā kāds vaļu mednieks ejot garām neapdzīvotai Pitkerna salai, ierauga okeānā kanoe ar trim cilvēkiem. Šie trīs jaunekļi aicina kapteini krastā apmeklēt viņu tēvu. Kad kapteinis izkāpj krastā, viņš tur sastop veco Adamsu ar desmit sievām un paprāvu bērnu pulku. 1856. gadā angļu valdība, dēļ pārapdzīvotības, nolemj pārvietot koloniju uz Norfolkas salu Austrālijas austrumos. Šajā laikā uz salas dzīvo jau ap 200 cilvēku. Domāju, ka lasītājs piekritīs man, ka galvenais nopelns šajā vēsturiskajā drāmā ir taitiešu sievietēm, kuru dēļ arī visi šie notikumi aizsākās.

"Bounty" bībele

Džona Adamsa sievas kaps.

 

Pāris gadus pēc pārvietošanas, dažas ģimenes, nostaļģijas māktas, atgriežas Pitkerna salā. Un sala atkal ir apdzīvota, vēl joprojām, līdz šim brīdim. Pašlaik uz salas dzīvo 42 cilvēki. Kopš 1970. gada, kopā ar vēl dažām salām, tā skaitās Britu Klusā okeāna teritorija, kurai ir arī savs karogs. Lūk kā sieviešu dēļ tika nodibināta, praktiski jauna valsts.

            Es šoreiz uz zemi nebraukšu, jo negribu jahtu ilgi atstāt bez vadības, bet zem ūdens gan tepat ieniršu. Šeit nirt ir jau pavisam cita lieta. Redzamība lieliska.

            Kad atgriežas krasta ekspedīcija, tā apstiprina manus priekšstatus - uz salas nekā daudz nav ko redzēt. Viss ir nolaists. Bet ir viena interesanta lieta – salas augstākajā punktā ir izveidots tenisa laukums. Izrādās, ka Viesturam un Mārim ir līdz tenisa raketes un protams viņi dodas atpakaļ, lai izspēlētu vienu partiju Pikērna salā. Būs vismaz, ko pastāstīt mazbērniem.

Adamstown - salas galvaspilsēta.

Salas valdība.

Tenisa korts.

 

"Milda" pie Pitkērnas.

 
 

            Vēl interesanta lieta ir, ka salas pamata ienākumus veido pastmarku tirgošana. Sala izdod savas pastmarkas, kas tiek drukātas Anglijā, bet tirgotas tikai Pitkērnas salā, kas padara šīs markas ļoti vērtīgas kolekcionāru aprindās.

            Vakarā paceļam enkuru un ejam tālāk uz Mangarevu. Polinēzija ir klāt.

Lieldienu salas

15.03.02.

            Labais vējš kļūst aizvien vājāks. Bieži nākas palaist motoru uz kādu stundu. Cenšamies taupīt degvielu. Sākas atkal degvielas patēriņa kalkulēšana, lai varētu aizvilkt līdz salai.

Naktī atkal noķērām vienu zivi.

16.03.02.

            Flaute, ejam ar motoru.

17.03.02.

            No rīta vējš sagriežas W. Okeāns ir gluds un mēs ejam 50⁰ pie vēja uz NW. Lēni, bet tomēr nedaudz tuvojamies mērķim.

            Jahta iet ar autopilotu un visi var darīt savus darbus. Pilnīgi nepiekrītu igauņiem, kuri teica, ka visu laiku jāstūrē jahtu, lai nav garlaicīgi. Jahta īstenībā ir, kā privātmāja. Vienmēr atradīsies kaut kas, ko vajag pielabot vai iztīrīt. Svarīgi ir arī regulāri izrevidēt krājumus un izvēdināt noliktavas. Ja to nedara, tad var zaudēt visu pārtiku, kas tur atrodas, jo šeit ir liels mitrums un karstums, kas veicina pelēšanu.

Mierīgā laikā uz jahtas pietiek darba visiem. 

            Katram uz jahtas ir noteikta atbildības joma. Ja darbu veikšanai ir nepieciešami papildspēki, tad vīri parasti paši vienojas, kurš ies palīgā. Man neviens nekur nav jānorīko.

19.03.02.

            Otro dienu ejam ar motoru, jo pūš lēns N.

            Vakarā beidzot sasniedzām 100⁰meridiānu. Tagad pusgadu mums būs trīsciparu garums.

            Māris iesaka man mainīt grāmatas stilu, jo viņš laikam sāka rakstīt savējo un viņam iznāk tāpat kā man. Nevajadzēja lasīt manu uzrakstīto.

22.03.02.

            Turpinām pārvietoties Lieldienu salu virzienā.

            Gājām ar labu E, kurš vakar pat bija aizgājis uz NE. Vakar naktī bija ļoti spēcīgs lietus. Īsts tropiskais lietus veselu stundu. Neskatoties uz augsto temperatūru vienalga lietus laikā ir jāvelk mugurā MUSTO jaka. Lietus līst ar tādu intensitāti, ka bez jakas tas ir diezgan sāpīgi. Gandrīz veselu stundu līst ar neiedomājamu spēku. Vējš nav stiprs, bet jahta tiek dzīta ar ūdens spiediena spēku burās un sasniedz pat 6 mezglu ātrumu. Grūti ir aprakstīt šādu lietu, lai lasītājs to varētu stādīties priekšā. Domāju, ka vistuvākais varētu būt salīdzinājums ar stāvēšanu zem dušas, kurai caurumiņi ir izurbti trīs reizes lielāki un krāns protams atgriezts līdz galam vaļā. Par ūdens temperatūru šajā pasākumā gan nevarētu sūdzēties, tā ir vismaz +26C, gan gaisā, gan okeānā. Komanda bija tā aizņemta ar dažādu mantu novākšanu no klāja un paša procesa varenību, ka aizmirsa pieslēgt lietus ūdens savākšanas sistēmu pie ūdensbākas.

Tropiskā lietus mode.

Taupības nolūkos, Aldis ar Kasparu izveidoja veselu lietus ūdens savākšanas sistēmu. Zem grotbomja tika piestiprināta brezenta sile ar aizšūtiem galiem. Siles zemākajā galā tika iestiprināts ūdens šļaukas pievienošanas uzgalis. Tagad, lietus laikā, atliek atskrūvēt bāku, ielikt šļauku, kuras otrs gals ir pievienots pie siles, un vērot, kā bāka pildās ar labu lietus ūdeni. Bet protams sistēma strādā tikai tad, kad kāds šo šļauku tajā bākā ievieto.

            Šovakar pēc neliela lietus, iestājās galīgs bezvējš. Ejam ar motoru. Mūs izsauca Čīles Armadas kuģis. Parastie jautājumi – kas, kur, kad, cikos?

            Līdz ar rīta gaismu, gandrīz mums kursā, paveras neapdzīvotās klintis Sala y Gomez. Nu un paldies Dievam. Šīs neapdzīvotās klintis, mūsu kursā, manī viesa zināmu satraukumu. Daudzās kartēs viņas nemaz nav atzīmētas. Izņēmums nav arī mans C-map. Ir man viena karte, kur ir šīs klintis, bet par viņu koordinātēm nevaru būt drošs. Tādēļ arī tāds atvieglojums tās ieraugot. Aizejam viņām garām divu jūdžu attālumā un varam secināt, ka kartē atzīmētais garums par 5 minūtēm atšķiras no tā ko rāda mans GPS. Tās ir aptuveni 4 jūdzes. Par mierinājumu citiem, varu pateikt, ka uz klints atrodas pavisam jauna bāka, kura arī vēl nav pieminēta rakstos. Iespējams, ka viņa pat vēl nav sākusi strādāt, bet turpmāk tomēr jūrnieku dzīve kļūs vieglāka.

23.03.02.

            Vakarā ap četriem jau varam saskatīt Lieldienu salas vulkānus.

            No augšas man ziņo, ka pirms salas uz rifiem sitas ūdens fontāni. Zinu, ka nekas tāds šeit nevar būt, jo Lieldienu sala nav atols, bet tomēr vēlreiz izpētu karti un pārskrienu pāri locijai. Tad eju pats skatīties. Un tiešām, tieši kursā, ik pa brīžam gaisā uzsitas augstas šļakatas. Pagaidām turpinām ceļu. Pēc, kādas pusstundas beidzot izskaidrojums ir rokā. Mums tieši kursā barojas kašalotu bars. Šeit ir kādi desmit kašaloti. Pēc brīža mēs jau esam pašā bara centrā. Sajūta ir nedaudz neomulīga, jo zinu, ka ar kašalotiem nav nekādi joki. Jūtu, ka pārējie uz klāja esošie, pretēji man, vēlas, lai lielais dzīvnieks piepeldētu pēc iespējas tuvāk bortam. Vēl pēc brīža bars ir jau palicis aiz muguras. Ceļš līdz Lieldienu salai ir brīvs.

24. – 25.03.02.

Par šīm salām zin daudz cilvēku. Pārsvarā šī informācija ir gūta no Tūra Heijerdāla grāmatas "Aku Aku". Bet daudzi būs pārsteigti, uzzinot, ka praktiski nekur nevar dabūt šo salu navigācijas karti. Salas karte nav nedz Admiralitātes, nedz arī Krievijas aizsardzības ministrijas karšu katalogos. Vienīgais ir Čīles Armadas izdotais katalogs, kur var atrast šīs salas karti. Kā jau rakstīju, mums šīs Čīles kartes izdevās nopirkt no Puerto Williamsas loča. Šī kataloga ievadā gan stāv rakstīts, ka koordinātes uz kartēm var atšķirties no GPS koordinātēm par vairākām jūdzēm. Un par to es varēju pārliecināties pie salas Sala y Gomez, kura atradās par 4 jūdzēm tālāk uz rietumiem, kā bija norādīts kartē. Rakstu visu to es tādēļ, ka salas ostai Hanga Roa mēs tuvojāmies pēc pusnakts. Nevarot uzticēties koordinātēm, nācās salīdzināt salas kontūras uz kartes ar radarā redzamajām kontūrām. Neskatoties uz zināmām neskaidrībām, tomēr nolēmu tuvoties salai, jo pūta lēns krasta vējš un okeāns bija gluds. Pietuvojoties jau ¾ jūdzes no krasta, varējām jau skaidri konstatēt, ka reidā stāv vēl divi nelieli kuģi. Tas atviegloja uzdevumu. Tagad devos pie kuģiem, lai noenkurotos tiem blakus. Viens no kuģiem izrādījās jahta. Noenkurojos starp jahtu un krastu 12 metru dziļumā. No rīta gan ostas kontrole atzina manu izvēlēto vietu par bīstamu (pārāk tuvu krastam) un lika pāriet 200m tālāk. No Jurgena mums bija tāda informācija, ka šeit enkurvietā stipri šūpo un viļņu dēļ ir problemātiska izkļūšana krastā ar piepūšamo laiviņu. Hanga Roa osta ir patiesi ļoti maziņa. Dziļums nav lielāks par 1m un tajā stāv kādas 8 zvejas laivas ar piekaramajiem motoriem (longboat).

Lieldienu salas osta.

 Redzot šo ostu bija skaidrs, ka ja viļņu augstums sasniedz 1m, tad iebraukt un izbraukt no tās ar piepūšamo laivu kļūst neiespējami. Pašlaik gan laiks ir labvēlīgs un osta atrodas salas aizvējā. Cerams, ka šāds laiks saglabāsies dažas dienas, jo mums ir absolūti nepieciešams uzpildīt degvielu, ko šeit var izdarīt tikai ar laivu. Oficiāli šīs salas pasaulei 1722. gada Lieldienās atklāja holandiešu jūras braucējs Jakobs Roggevens. Viņš arī deva šīm salām attiecīgu vārdu - Lieldienu salas. Bet, kā jau tas bieži notiek, tad par šo salu eksistenci jūrniekiem jau bija šis tas zināms. Pats pirmais šo salu acīmredzot ir atklājis pirāts Edvards Deiviss jau 1687. gadā. Pilnīgi saprotams, ka dēļ savas nodarbošanās, viņš nevarēja savu atklājumu pieteikt. Bet runas jūrnieku aprindās, par šādas salas eksistenci, sāka klīst. Un Roggevens devās uz Kluso okeānu ar skaidru mērķi, atklāt šo salu un pievienot to Holandei.

Dodamies ekskursijā pa salu.

Virsotni sasniegt nav viegli.

Beidzot esam Lieldienu salas augstākajā punktā.

Šīm salām ir vairāki nosaukumi. Nosaukums - Lieldienu sala - tiek tulkots, un tādēļ kāds zina Easter Island, bet kāds - Isla de Pascua. Vietējie iedzīvotāji salu sauc par Rapa Nui. Bet senais nosaukums, kas bija zināms polinēziešiem, bija Te-Pito te Henua. Tas nozīmē - salu naba. Mūsu tūrisma industrija to ir pārvērtusi par Pasaules nabu. Tāpat, kā Ušuaijā, var dabūt pasē zīmogu ar uzrakstu “pasaules gals”, tā šeit var iespiest zīmogu – “pasaules naba”. Pasaules naba - tas nozīmē - vieta, kur krustojas jūras ceļi, kas iet pa Kluso okeānu. Un zīmīga sagadīšanās, ka tieši šeit mēs satiekam krievu jahtu "Apostol Andrei", kura arī veic ceļojumu apkārt pasaulei, tikai meridionālā virzienā. Tā bija ļoti patīkama tikšanās.

"Apustulis Andrejs" un tā komanda viesos uz "Mildas"

Ar kapteini Nikolaju Litau un viņa palīgu Arkādiju Geršuni mēs līdz šim nebijām personīgi pazīstami, bet viens otru bijām redzējuši, agrāk tik slavenajos Baltijas kausos (PSRS čempionāti kreiserburāšanā). Tagad man bija šī patīkamā iespēja, iepazīties ar šo slaveno ceļotāju personīgi. Lai realizētu savu sapni par pasaules apceļošanu ar jahtu, Nikolajam bija jāizstrādā, kāds unikāls maršruts. Citādi, nofinansēt jahtas būvi un pašu ceļojumu, Krievijā būtu praktiski neiespējami. Un tā viņam radās fantastisks plāns, apiet apkārt pasaulei meridionālā virzienā un piedevām vēl divas reizes. Pirmajā etapā viņš apietu apkārt Eirāzijas kontinentam, Āfrikai un Austrālijai, atgriežoties Pēterburgā caur Ziemeļu Ledus okeānu. Šo etapu viņš veiksmīgi veica no 1996 - 1999. gadiem. Divas ziemas jahtu nācās atstāt uz ziemošanu Ziemeļu ledusceļā. Tagad jahta veic otro ceļojuma daļu, apkārt abām Amerikām. Šoreiz atgriešanās mājās notiks apkārt Aļaskai un Kanādai pa Ziemeļrietumu ceļu. Ja šo ceļojuma posmu jau kāds ir veicis, tad pa Ziemeļu Ledus okeānu ar jahtu ir izgājis tikai Nikolajs Litau. Un viņš būs arī pirmais cilvēks, kurš ir apgājis apkārt gan austrumu, gan rietumu kontinentiem meridionālā virzienā. Visa viņu ekspedīcija gan ir tāda, ja varētu tā teikt, īsti krieviska. Viņiem burāšanā nekas daudz nav mainījies kopš padomju laikiem. Viņi burā ar 16m garu paštaisītu tērauda jahtu, kura nav izdevusies sevišķi laba. To man teica pats Nikolajs un to viņš arī raksta savā grāmatā, kuru viņš mums uzdāvināja. Kļūdainu aprēķinu dēļ, uz jahtas bieži, kaut kas lūzt un bojājas. Dzīves apstākļi ir smagi, jo uz jahtas ir liels mitrums, nav ventilācijas un nav apsildes. Kaut ko uzlabot traucē naudas trūkums un arī zināms pieredzes trūkums. Pirmajā ceļojumā, puse no komandas nebija burātāji. Bet visas grūtības varonīgi pārvarēt un aizmirst viņiem palīdz alkohols, kas pēc pašu stāstītā, tiek lietots katrā izdevīgā brīdī.

Vai tas nav lieliski, ka šādas divas ekspedīcijas ar jahtām apkārt pasaulei, satiekas tieši šeit, šajā pasaules nabā. Vēl interesantāku šo tikšanos padara apstāklis, ka Lieldienu salas apmeklē ne vairāk par desmit jahtām gadā. "Apostol Andrei" pošas ceļā, bet mēs nodarbojamies ar degvielas sagādi. Degviela salā ir ļoti lēta un maksā tikai aptuveni 0,33 USD/l. Nepieciešamās degvielas nogādāšana krastmalā ir par velti. Bet astoņas krastā stāvošas mucas vēl nav problēmas atrisinājums. Mums ir 20l kannas, bet degvielas pārliešana un vešana okeānā ar piepūšamo laiviņu mums ir pazīstama jau no Madrinas. Te piesakās, kāds vietējais zvejnieks, kuram ir 60l kannas un protams zvejas laiva, kas ir lielāka un stabilāka par mūsējo. Tas atvieglo un paātrina procesu, bet beigās ar visu kaulēšanos izmaksā 150 USD. Tas sadārdzina degvielas cenu apmēram par 10 centiem litrā, bet galvenais, ka degviela atkal ir uzpildīta.

Pēc sešiem vakarā "Apostol Andrei" paceļ enkuru un dodas uz Tuamotu arhipelāgu. Viņi, tieši tāpat, kā mēs, vēl nav izdomājuši, kurus atolus viņi apmeklēs. Pirms iziešanas okeānā, mēs apmainījāmies ar navigācijas informāciju. Izrādījās, ka mums nav ar ko apmainīties, jo mums abiem trūkst vienas un tās pašas kartes. Nikolajs, starp citu, nāca uz Hanga Roa pēc kartes, kas ir uzzīmēta uz grāmatas "Aku Aku" vāka. Mēs sekosim "Apostol Andrei" pēc vienas dienas un nav izslēgta varbūtība, ka kādā no Tuamotu atoliem mēs vēl tiksimies. Tālāk gan mūsu ceļi šķirsies. Viņi dosies uz Havaju salām, bet mēs uz Austrāliju. Vēl varbūt viena piebilde tiem, kas mīl precizitāti. Ne tikai manā rakstā, bet bieži arī citur, dažreiz raksta Lieldienu sala, bet dažreiz - Lieldienu salas. Kā tad ir īstenībā? Īstenībā šī ir četru salu grupa, bet trīs neapdzīvotās saliņas ir tik maziņas, ka viņas parasti netiek ņemtas vērā, kaut gan katrai ir savs nosaukums. Tādēļ domāju, ka abi varianti ir pareizi. Precīzāk būtu teikt Rapa Nui, kas nozīmē šo vienīgo, lielo, apdzīvoto salu. Par moai (figūrām no vulkāniskā tufa) es nerakstīšu, jo domāju, ka labāk par Heijerdālu es to izdarīt nevaru. Lasiet grāmatu "Aku Aku". Vienīgi man bērnībā to lasot bija izveidojies grandiozāks iespaids par šīm figūrām.

 Maoi nemaz nav tik grandiozi.

Varam par tiem arī pasmaidīt.

26.03.02.

            Sagādājam pārtiku un vakarā ap astoņiem taisāmies braukt prom. Pirmo reizi pie mums atbrauc muita un robežsargi. Muitnieks pat veic jahtas apskati.

            Pusdeviņos viss ir kārtībā un mēs paceļam enkuru un atejam uz Mangarevu.

Robinsona Kruzo sala

27.02.-01.03.02.

            Pamatā visu laiku burājam ar normālu ātrumu. Pūš 3-4 balles stiprs dienvidu vējš.

            1.martā no rīta saulei lecot, jau pie horizonta ir redzama Robinsona Kruzo sala. Sala ir augsta un kalnaina. Skats ir lielisks.

Robinsona Kruzo līcis.

 

            Tā ir Mas a Tierra, jeb kopš nesena laika Robinsona Krūzo sala. Tā ir sala uz kuras daudzus gadus ir pavadījis jūrnieks Aleksandrs Selkirks. Tieši viņa stāsts pamudināja Danielu Defo uzrakstīt savu slaveno romānu. Skots Aleksandrs Selkirks ieradās Dienvidu jūrās uz pirātu kuģa "Cinque Ports" klāja, kā navigators. Pēc pamatīga strīda ar kapteini Tomasu Stradlingu, Selkirks palūdza, lai viņu izsēdina uz Mas a Tierra. Viņš zināja, ka tā ir neapdzīvota sala, bet tajā bieži piestāja pirātu kuģi, lai uzņemtu dzeramo ūdeni. Pēc Selkirka aprēķiniem viņam šeit nevajadzētu pavadīt ilgāk, kā pusgadu. Selkirks paņēma līdzi savu jūrnieka lādi un ieročus. Tas notika 1705.gadā. Bet sagadījās tā, ka nākošo angļu kuģi viņš ieraudzīja tikai pēc četriem gadiem - 1709.gadā. Kad viņu satika kapteinis Vuds Rodžers, viņš bija ģērbies kazu ādās, runāt viņš bija daļēji piemirsis, bet kazām pakaļ skrēja veiklāk par jebkuru suni. Aleksandrs Selkirks atgriezās flotē. Viņš nomira 1721.gadā, kā Viņa Majestātes kara kuģa "Weymouth" kapteiņa palīgs. Līdz pat savai nāvei viņš nebeidza visiem stāstīt, ka četri vientulībā pavadītie gadi ir bijuši skaistākie viņa mūžā.

02.03.-05.03.02.

            Dzīvojam Kruzo salā. Jānis ar Māri kā vienmēr nodarbojas ar filmas taisīšanu, bet mēs ar Viesturu ar niršanu.

Zem ūdens.

 

Vietējā viesnīcā top kārtējā filmas sērija.

            Ostas šajā salā nav. Nākas stāvēt vienīgajā salas līcī, kurš nav sevišķi izteikts un tādēļ slikti aizsargā pret viļņiem un vēju. Cerēsim, ka laiks būs labs, bet es laikam krastā netikšu, jo jahtu šādos apstākļos bez vadības atstāt nevar. Īstenībā visu salas ciematu es redzu no jahtas, jo tas atrodas nogāzē. Binoklī varu vērot arī mūsējo pārvietošanos pa salu.

Milda stāv uz enkura.

Tā ir visa osta.

 

         

            Pašlaik uz salas dzīvo 600 iedzīvotāju.

            Vietējie iedzīvotāji šeit nodarbojas pamatā ar jūras vēžu - lobsteru - ķeršanu. Neliela daļa jau ceturto gadu strādā pie bagātību meklētāja Bernarda Keizera rokot bedres pie Ingles līča. Keizers ir pārliecināts, ka ir jau tikpat kā atradis kādreiz šeit noglabātos astoņdesmit maisiņus ar dārgakmeņiem un simtspiecdesmitsešas kastes ar zelta un sudraba naudu un kādas simts mucas ar dārgakmeņiem, kurus šeit neilgi pēc Selkirka, 1714.gadā, noslēpis spāņu opozīcijas līderis, kā samaksu angļiem par palīdzību valsts apvērsumā. Lai nu kā būtu ar tiem dārgumiem, bet pats Bernards Kaizers ir ļoti interesants cilvēks. Par to varējām pārliecināties, tiekoties ar viņu un apskatot viņa izrakumus. Bernards daudz mums pastāstīja arī par Selkirku. Viņš pa šiem gadiem salas vēsturi ir izstudējis daudz labāk par jebkuru profesoru. Alas, kuras tagad ceļvežos ir norādītas, kā Selkirka dzīves vieta ir radušās pusgadsimtu vēlāk un tikušas izmantotas kuģu būvei. Bernards uz to ir norādījis Čīles vēsturniekiem, bet viņiem nav izdevīgi to atzīt. Tad vairs nevarēs tūristiem rādīt, kur ir dzīvojis Robinsons Krūzo. Īstā Selkirka apmetnes vieta vairs nav saglabājusies. Pirms simts gadiem okeāns izskaloja krastu un šeit bija kalnu nogruvums, kurā tika aprakta šī vecā apmetnes vieta. Piekrastē izveidojās jauns plato uz kura arī ir uzcelta tagadējā Huan Fernandesa. No Selkirka laikiem ir saglabājusies tikai taka kalnos, kas ved uz augšējo skatu punktu, no kurienes viņš ir vērojis okeānu cerībā ieraudzīt kādu angļu kuģi. Ir zināms, ka pa šiem četriem gadiem pie salas piestāja četri spāņu kuģi, kuriem Selkirks, kā angļu pirāts, nevarēja rādīties. Gandrīz jātic, ka pasaulē ir vietas, kas pievelk dīvainus notikumus. Bet varbūt tādas ir visas Klusā okeāna salas. Šī ir tikai pirmā no tām, ko mēs apmeklēsim.

            Atgriezīsimies atkal mūsdienu Kamberlenda līcī. Līcis nav sevišķi izteikts. Tikai pašā galā ir vēl tāds, kā neliels iekšējais līcītis, kurā arī var noenkuroties. Lieli dziļumi šeit pieiet ļoti tuvu krastam. Priekš enkurošanās ir derīga tikai ¼ jūdzes plata josla pie krasta. Šeit dziļums ir no 5 - 20m. Jau tālāk no krasta dziļums pārsniedz 70m. Līcis ir atvērts austrumu - ziemeļaustrumu vējiem, bet tie šeit ir samērā reti. Pie spēcīga dienvidu vēja veidojas stipras brāzmas no kalniem, kas var kuģi nocelt no enkura un iznest okeānā. Tas ir labāk, kā izmest krastā, bet nekad nevar atstāt jahtu bez pietiekoši lielas komandas uz klāja. Grunts ir koraļu smilts, kas enkuru tur vidēji, jo ir rupja un irdena.

            Kā jau teicu, šīs salas zvejnieki ķer lobsterus. To šeit ir daudz. Par to mēs pārliecinājāmies nirstot ar akvalangu. Bet mums pašiem ķert lobsterus ir stingri aizliegts. Zem ūdens mēs drīkstam tikai durstīt butes. Šādā veidā pašvaldība rūpējas par savu zvejnieku peļņu. Lai vakariņās noēstu lobsteru, tad tas izvēlētajā krodziņā ir jāpasūta jau no rīta. Šeit gandrīz katra māja ir arī pansija un katra saimniece ir gatava jums pagatavot vakariņas un pasniegt labu mājas vīnu. Cenas ir samērā augstas. Tādēļ vietām pilsētā ir redzamas arī teltis. Tajās dzīvo studenti, kuri atbraukuši vasaru pavadīt uz salas. Pirms dažām dienām gan lielākā studentu daļa atgriezās atpakaļ Valparaiso, jo drīz sākas mācību gads.

            Visa sala ir rezervāts. Režīms ir visai interesants. Ja gribas iziet kaut kur ārpus pilsētas robežām ir jāsaņem vietējo varu atļauja - zarpe. Par atļauju protams ir jāsamaksā arī nauda. Tas ir viens no salas ienākuma avotiem. Arī braucot nirt tepat ½ jūdzi no jahtas ir jāprasa ostas kapteiņa atļauja. Nauda gan nav jāmaksā, bet tiek pierakstīti personas dati. Laiva var tikt pārbaudīta, vai netiek ķerti lobsteri. Pilsēta, tas protams ir visai nosacīti. Ir dažas smilšainas ielas un sešas automašīnas. Pie tam divas no tām ir salas otrā pusē un atbraukt uz pilsētu nevar. Tās apkalpo tikai lidostu. Lidosta ir kalnā un ar džipiem pasažieri tiek novesti zemē no kalna, kur tiem jākāpj laivā. Abas salas puses savieno tikai ūdensceļš, jo kalni ir nepārejami. Diviem jaunekļiem ir arī motocikli. Viens no tiem īsts čopers. Trešais motocikls ir policistam. Pārējie salas iedzīvotāji pārvietojas tikai ar laivām. Viss mazais līcītis ir pilns ar bojiņām pie kurām tiek piesietas laivas, jo krastā visu laiku veļas viļņi un tur laiviņas tiktu sadauzītas uz akmeņiem. Tādēļ arī Kamberlenda līcī var ienākt tikai gaišā dienas laikā, jo ir grūti atrast brīvu vietu, kur noenkuroties. Ir arī steķis pie kura piestāj vietējais transporta kuģis. Tur jahtām ir atļauts pieiet tikai lai uzņemtu dzeramo ūdeni, kas šeit nav labas kvalitātes. Pie steķa ir grūti stāvēt arī viļņu dēļ. Pēc vietējo iedzīvotāju informācijas jahtas šo salu apmeklē reti. Iepriekšējā jahta šeit ir bijusi pirms četriem mēnešiem. Bet velti, jo sala ir ļoti skaista.

           Esam pavadījuši šeit četras jaukas dienas. Gandrīz katrs no mums ir nodibinājis, kādu pazīšanos uz salas. Tādēļ Māra rīkotajā atvadu "party" ar kokteili no LB produkcijas, sarodas diezgan daudz cilvēku. Atvadas palēnām izvēršas diezgan vētrainas un sāk ieiet neprognozējamā gultnē. Rezultātā nākas jahtas aiziešanu no salas pārcelt par 12 stundām. Par godu saliniekiem jāatzīmē, ka mūsu ceļojuma praksē tas ir pirmais šāda veida gadījums. Nākošajā rītā nedaudz saguruši tomēr pošamies ceļā. Izņemam jaunu zarpe vakar pazaudētās vietā. Pagriežam kuģa pulksteņus par divām stundām atpakaļ, lai paši sev izliktos čaklāki un deviņos no rīta pēc jaunā (jau Lieldienu salas) laika paceļam enkuru. Mums priekšā pats garākais etaps Klusajā okeānā.

            Kamēr ejam garām salai, vēja nav gandrīz nemaz. Vēlāk sāk pūst neliels rietumu vējš un mēs sākam burāt.

06.03.02.

            Vējš pūs ar apbrīnojamu patstāvību. W 9-12 mezgli. Mums nekas cits neatliek, kā doties uz ziemeļiem, cerībā sagaidīt SE pasātu.

            Okeāns ir ļoti gluds un tādēļ arī pie šāda vēja mūsu ātrums ir ap pieciem mezgliem.

 

Pasātu gaidot
 

08.03.02.

            Pasāta vietā sagaidījām flauti. Jau otro dienu ir bezvējš. Okeāns kļūst aizvien gludāks un tukšāks. Zivju nav. Ir tikai daži putni. Ejam ar motoru vairāk uz ziemeļiem, cerībā satikt pasātu.

09.03.02.

            Nogājām ar motoru visu nakti, neskatoties uz to, ka pēc pusnakts vējš parādījās, bet no NW. Tādam virzienam šeit nevajadzētu būt. Izlēmu iet ar motoru, kamēr nesasniegsim pasātus.

            Ap desmitiem no rīta uznāca vairāki lietus mākoņi. Pēdējā lietus laikā, vējš sāka strauji griezties uz S. Tieši tad arī noslāpa galvenais dzinējs, jo beidzās bāka.

            Sākam atkal burāt, cerībā, ka šis beidzot ir īsts pasāts.

            Bet Dievi nav mums šobrīd labvēlīgi. Atskan nepatīkams troksnis. Viesturs apskata takelāžu, bet neko sliktu nevar ieraudzīt. Bet pēc dažām stundām atslābst forštaga un bugšprits paceļas uz augšu. Momentā novācam priekšburas un atkal piestartējam motoru. Ir pārtrūcis bobštagas, jeb bugšprita apakšējās atsaites, šeikelis. Par cik ir jau tumšs, tad tagad nekādus remontdarbus veikt neriskējam. Izzvejojam no ūdens bobštagas galu un provizoriski piesienam to ar galiņu. Visu nakti turpinam iet ar motoru. No rīta sākas remontdarbi. Mūsu problēma ir tā, ka štagas novilcējs atrodas apakšējā galā, kas atrodas ūdenslīnijas līmenī. Piekļūt viņam okeāna viļņos ir pilnīgi nereāli. Atliek otrs variants, dabūt uz leju bugšpritu. Šeit parādās viena rolfoka problēma. Attīt vaļā un noņemt buru mēs šajā situācijā arī nevaram. Šīs operācijas sekas var būt bugšprita izlaušana no vietas. Manuprāt atliek tikai viens variants, atbrīvot ahterštagas un maksimāli padot uz priekšu visu takelāžu, lai varētu savilkt kopā bobštagu un bugšprita galu. Četru stundu laikā uzmeistarojām trīs dažādas konstrukcijas atsaites, kuras pārtrūka viena pēc otras. Labākais rezultāts bija, kad pietrūka vēl divi centimetri, lai savietotu caurumus. Iemesls tam bija tas, ka atbrīvotā takelāža viļņos stipri staigā. Tad mūsu ģeniālā galva - Aldis, izdomāja uztaisīt atsaiti no ķēdes, kuru varētu savilkt ar skrūvēm. Te atkal kārtējo reizi pierādījās, cik noderīga ir laba mehāniskā darbnīca uz jahtas. Bez metināmā aparāta mēs diez vai būtu savas problēmas atrisinājuši. Vēl pēc divām stundām intensīva darba atsaite ir gatava. Šoreiz izdodas savilkt pretī caurumus un ievietot tapu. Remonts ir veiksmīgi pabeigts.

       Apturam motoru, atlaižam buras un varam sākt baudīt pasāta vējus.

 

Remontdarbi.

 

11.03.02.

            No rīta vējš beidzās. Jau ap pusdienas laiku, jahta vairs nevadās un mēs esam spiesti atkal startēt motoru.

12. un 13.03.02.

 

         Lasītājs, kurš lasa ceļojuma aprakstu, turpmāko gabalu līdz nodaļas beigām var droši izlaist. Šeit tālāk tiks runāts par meteoroloģiju.

          Kādreiz arī man pašam likās, nu kādēļ šie ceļotāji raksta tik garus gabalus par vējiem, lietiem un saules svelmi? Arī es esmu tikai pavirši pārskrējis ar acīm šos gabalus par laiku, meklēdams, kur atkal sāksies piedzīvojumi. Bet ceļojot pašam, tas viss ir ļoti svarīgi. Tagad lielākā daļa manu domu ir veltītas laika apstākļiem. Pat naktī, guļot kojā, es sajūtu katru vēja virziena un stipruma izmaiņu. Desmitiem reižu esmu pārlasījis attiecīgās nodaļas locijās un pētījis meteoroloģiskās kartes. Vai mani pieņēmumi ir pareizi? Vai es neesmu kaut ko palaidis garām? Arī manu komandas biedru sarunās aizvien vairāk laika, kā angļiem, aizņem laika apstākļu apspriešana. Nevajag iedomāties, ka jūrniekus interesē tikai tas vai būs vai nebūs vētra. Tika vienkāršoti par to rakstīja tikai Žils Verns.

            Protams vējš, jeb pareizāk sakot, vēja virziens ir svarīgākais no apstākļiem. Bet gandrīz tikpat svarīgs ir vēja stiprums. Vētru nemīl neviens jūrnieks, bet arī bezvējš ir šausmīgs. Bezvējā jahtas stāv uz vietas, krājumi tiek tērēti, ūdens izdzerts, bet ceļa mērķis netuvojas. Tas nomāc garastāvokli. Spriedze palielinās. Jūtams, ka atmosfēra ir elektrizēta, kā pirms negaisa. Negaiss. Īsts tropiskais negaiss. Vispirms rūpes par takelāžu, jo pirmās brāzmas var būt diezgan spēcīgas. Tad rūpes par to lai savāktu dzeramo ūdeni. Vairāk ūdeni savāksim, mazāk degvielas būs jāiztērē tā iegūšanai. Tad sākas rūpes par savas kojas saglabāšanu sausu. Tropos izkaltušais klājs tek daudzās vietās.  

            Karstums. Okeānā tas ir grūtāk panesams, kā uz zemes, kur var paslēpties koka ēnā. Uz jahtas to vēl pastiprina saule, kas tiek atstarota no baltajām burām. Dabūt saules apdegumus ir vienkāršāk par vienkāršu. Bet karstums ir visur, salonā, motorrūmē, kambīzē. Jebkuru vienkāršu darbu veikt tagad ir divreiz grūtāk. Arī ledusskapji nespēj vairs tikt galā ar saviem pienākumiem, sāk bojāties produkti.

             Pretvējš. Kaut arī "vecais Millers" mūs mācīja, ka burāšanai neder tikai bezvējš un caurvējš, tad manuprāt pretvējš arī nav īsti derīgs. Labs vējš. Jahta skrien raiti, bet ne uz turieni, kur vajadzētu. Nervu bendēšana kapteinim, jo no viņa tiek gaidīts, lai pateiktu, kurā pusē meklējams īstais vējš. Un pēc tam tiek izteiktas domas, ka uz otru halzi iet noteikti būtu bijis labāk. Un tas vēl nav viss, kas atkarīgs no laika apstākļiem, ceļojot ar jahtu.

              Kā redzat, diezgan, lai par to runātu un rakstītu. Kam tas neinteresē tagad, lai izlaiž šo nodaļu un pārlasa pēc gadiem, kad pats nonāks šajā atkarībā no laika apstākļiem.

              Tātad, pēc vienas dienas vējš sāk iegriezties no ziemeļrietumiem. Mēs atrodamies uz 280 N. Šeit jau samērā stabili esmu rēķinājies ar dienvidaustrumu pasātiem. Nedaudz par procesiem šajā Klusā okeāna rajonā. Uz kartes ir atzīmēti meteoroloģiskie rajoni. "Central west" rajonā, zem Lieldienu salas, regulāri veidojas zema spiediena apgabali, kuri pārvietojas austrumu virzienā līdz krastam. Ceļā uz krastu šie cikloni uzņem ātrumu un piekrastē vēja ātrums sasniedz 40 - 60 mezglu. Tālāk ciklons atduras pret Kordiljeru kalniem un parasti pagriežas uz dienvidiem un turpina savu ceļu uz Patagoniju un Horna ragu. Es protams tagad rakstu par procesiem, kas šeit notiek rudenī - martā un aprīlī. Mēs februārī visai veiksmīgi sasniedzām Valparaiso, jo vasarā cikloni nevar pienākt tik tuvu krastam. Viņiem to neļauj anticiklons, kurš atrodas "Central east" rajonā. Stāvot pie Robinsona Krūzo salas, mani jau uztrauca viens ciklons, kurš pietuvojās jau visai tuvu salai. Sākas rudens un mums ir laiks doties uz ziemeļiem, kā gājputniem. No Robinsona Krūzo salas devos uz ziemeļrietumiem, lai šķērsotu 30 paralēli un nonāktu pasātu joslā, kas mūs aizvizinātu līdz pat pašai Austrālijai. Tieši tādēļ mani arī tā pārsteidza ziemelrietumu vējš uz 28 paralēles. Sapratu, ka ciklons ir pasprucis negaidīti tālu uz ziemeļiem priekš marta mēneša. Arī mēs uzņēmām kursu tālāk uz ziemeļiem. Ar katru noieto jūdzi ceram uz vēja griešanos, jo to sola arī prognoze. Paiet viena diena ceļā uz ziemeļiem. Vējš sagriežas rietumos un pieņemas spēkā. Prognoze sola pavisam pretējo. Esam sasnieguši jau gandrīz 26 paralēli. Dienā domājam, ka kaut kas mainīsies pēc pusdienas, pēc pusdienas, ka vakarā, bet vakarā, ka no rīta. Tā paiet otrā diena, bet mēs esam par 60 jūdzēm attālinājušies no Lieldienu salas. Trešajā dienā arī prognoze apstiprina to, kas notiek dabā. Viņi saka "sorry", bet ciklons ir ļoti liels un rietumu vējš pūš jau pa visiem rajoniem un dažviet jau ar 40 mezglu ātrumu. Mums neatliek nekas cits, kā konsekventi turpināt ceļu uz ziemeļiem.

              Un tad pēc pusdienas, it kā kāds būtu slēdzi pārslēdzis, 10 minūšu laikā vējš sagriežas par 90 gradiem. Esam atraduši pasātu uz 25 platuma grāda. Cerams, ka to vairs nepazaudēsim. Kādēļ tā notika? Kādēļ laiks divas dienas bija pilnīgi pretējs tam ko solīja prognoze? Iespējams tādēļ, ka Kaspars aiz nezināšanas uzvārīja zupu pusdienās. Zināms, ka daudzi burātāji zupu uzskata par nelabu zīmi un gatavo to tikai atrodoties krastā. Kaspars par to tikai pasmējās, jo viņš ir civilizēts 20. gadsimta cilvēks. Bet lūk vējš vēl divas dienas pēc tam pūta pretī. Protams neviens reāli domājošs cilvēks netic lietām, datumiem un cilvēkiem, kas nes nelaimi, bet neviens jūrnieks, kurš pieredzējis daudz neparastu sakritību, kādas mēdz atgadīties uz jūras, nevar būt pārliecināts, ka tāda parādība vispār neeksistē. Vismaz es pārliecinājos, ka zupa dienvidu puslodē nozīmē to pašu, ko ziemeļu puslodē. Lai nu kā tas arī nebūtu, palēnām viss nostājas savās vietās. Ciklons aiziet un vējš griežas mums labvēlīgi. Tas nav gan sevišķi stiprs, bet mums neatliek nekas cits, kā nodarboties ar tīru burāšanu. Šajos garajos etapos degvielas patēriņš ir stingri jākontrolē, jo no degvielas ir atkarīgs arī dzeramais ūdens un elektrība.

          Pasāts turpina pūst ar mainīgu spēku, bet virziens saglabājas mums labvēlīgs. Divas dienas vēja ātrums nokrītas zem 10 mezgliem. Pēc visiem aprēķiniem, degviela mums tagad pietiek jau līdz pašai Lieldienu salai un šīs divas dienas ejam piepalīdzot ar motoru uz maziem apgriezieniem. Tad vējš atkal pastiprinās un mēs varam ļaut motoram atpūsties.

 

 

 

 

 

 

Priekšā Klusais.

08.02.02.

            Divas diennaktis bija gandrīz absolūtā flaute un mēs gājām ar motoru. Okeāns kļūst arvien gludāks. Beidzot arī šāds laiks. Vakar bija migla. Jau pirms pusdienas sasniedzam Talcahuano.

            Vadoties pēc iepriekšējās informācijas izmetam enkuru zvejas ostas priekšā, kur ir jābūt arī municipālajam jahtklubam un enkurbojām. Bojas nekur neredz, bet zvejas ostā stāv kādas piecas mazas jahtiņas. Smaka arī šeit nav no patīkamākajām. Kamēr mēs apdomājam ko darīt, krastā piebrauc Armadas džips. Māris aizbrauc uz krastu ar papīriem un atved pie mums vienu oficieri.

            Viņš saka, ka mēs droši varam iet uz Naval Base jahtklubu aizliegtajā zonā. Viņš mūs pavada pa ceļam komandēdams zvejas kuģus, lai nemaisās pa kājām.

            Naval Base klubā mūs sagaida pats direktors un vēl daži darbinieki. Nostājamies ar ahteri pie pontona ļoti kārtīgā armijas pilsētiņā.

09.02.02.

            No rīta ar armijas pilsētiņas autobusiem aizbraucām uz Concepcion. Nekas sevišķš. Centrā ir ļoti daudz veikalu, bet interesanti, ka pārsvarā tie ir bērnu rotaļlietu veikali un parfimērijas veikali. Cilvēku arī ir kā biezs. Paklaiņojam apkārt, bet mums jau tā īsti neko nevajag. Jocīgākais ir tas, ka šeit nav pat kur pasēdēt un paēst, un iedzert alu. Beigās atrodam vienu Macdonalda tipa ēstuvi, kur dod arī alu.

            Ar to pilsētas apskate ir beigusies. Vienīgais, ko var secināt ir tas, ka armijas pilsētiņa atšķiras kā diena pret nakti no lielās pilsētas, kur dzīvo civilie. Armijas pilsētiņā ir kārtība un tīrība. Pat armijas autobusi ir daudz labāki un šoferi ir baltos kreklos un ar šlipsēm. Var redzēt, ka armija šeit ir sabiedrības krējums.

            Jāpiebilst, ka vietējais armijas šefs mums apsolīja arī tikpat labu vietu Valparaiso armijas jahtklubā.

10.02.02.

            No rīta izejam uz Valparaiso.

11.02.02.

            Divas dienas normāli burājamas. Fordaks līdz 25 mezgliem.

12.02.02.

            No rīta vējš tomēr nolūza. Pēdējo gabalu līdz Valparaiso noejam ar motoru.

            Ejot iekšā sākam jau pētīt vietu apsolītajā kara ostā. Sazināmies pa VHF ar ostas kontroli, kā mums ieteica Talcahuano. Šeit, protams, par mums neko nezina un liek izmest enkuru. Tā arī darām un dodamies uz krastu. Respektīvi, Oskars aizved Māri uz ostas kontroli. Tur par mums neko nezina un arī negrib zināt. Ir jau vakars un priekšniecības vairs nav, tādēļ visu atliek uz nākošo dienu.

Valparaiso.

            Vakarā nolemju pacelt enkuru un pāriet uz boju, kas ir blakus, un ko liekas, ka neviens nelieto.

            Māris ar Jāni dodas uz pilsētu, bet mēs pārējie ejam gulēt.

            Māris mūs netraucēja līdz plkst. 2 naktī, jo tikai tad izdomāja atgriezties. Viņš bija krietnā šmigā.

13.02.02.

            No rīta viņš atkal dodas pie priekšniekiem. Ostas kontrole ļauj mums stāvēt, kur mēs varam atrast vietu, bet te visa ir komercosta un tādēļ ļoti dārgi.

Aizbraucam pie zvejniekiem pēc kādas butes.

            Armāda saka, ka viņiem nav tādas prakses, ka ļaut pie sevis aizliegtajā zonā ienāk civilajām jahtām un tas variants atkrīt. Bet viņi iesaka iet uz Higuerillas jahtklubu, par kuru mums krievi Port Montt teica, ka tur ir tik šaurs, ka ieiet nevar.

            Māris aizbrauc uz klubu. Mēs gaidām pie rācijas.

            Boju mēs bijām izvēlējušies pareizo, jo pa nakti pie visām citām bojām, pie kurām bija gali, pienāca stāvēt velkoņi.

            Pēc pusdienas Māris beidzot nodibina ar mums sakarus. Varam iet uz klubu, jo izrādās, ka pirms diviem mēnešiem šeit ir nodots jauns baseins un tas stāv pilnīgi tukšs. Ceļam enkuru un ejam uz klubu.

            Klubā tiešām ir jauns mols, aiz kura ir izveidots pietiekoši liels baseins ar četriem jauniem pontoniem, nav pat vēl pievilkta elektrība.

            Jāstāv gan uz diviem enkuriem forā, jo nāk iekšā okeāna vilnis un jahta visu laiku staigā. Bet tomēr tas ir vislabākais variants, jo mums stāv priekšā daudz darba.

Jahtkluba ēka.

            Šis skaitās vietējo miljonāru jahtklubs. Līmenis ir tāds, kā jebkurā Eiropas klubā, bet priekš, Čīles tas ir ļoti augsts. Dušā gan karsts ūdens, protams, nav iegūstams.

            Pārsteidzošs ir tas variants, ka klubu pilnībā finansē un būvē no biedru naudām. Arī jaunais mols ir uzbūvēts no biedru naudām. Mums stāvēšana pirmās 7 dienas ir par brīvu un tad būs jāmaksā 25 USD par dienu.

14.02.02.

            Stāvēšana tomēr nav sevišķi mierīga. Pa nakti okeānā bija vējš un tagad vilnis klubā ir palielinājies. Esam jau pārrīvējuši vienu galu un mazo enkuru arī no rīta nācās pārmest, jo viņš bija izcelts no vietas.

Mols ir ļoti īss un klubā nāk iekšā vilnis.

            Vajadzēja vilkt akvalangu un ievietot enkuru precīzi tā, lai enkurgals nerīvētos pret ūdenī esošajiem akmeņiem. Enkuru piesējām pie dingija un Viesturs zem ūdens enkuru novietoja pareizā vietā.

15.-22.02.02.

            Turpinām stāvēt Higuerillas jahtklubā. Nodarbojamies ar remontiem un ahtera platformas būvi.

Top jaunā platforma.

            Viesturs bija precīzi aprēķinājis nepieciešamo materiālu daudzumu. Viens no kluba biedriem iedeva savu pikapu un pateica, kur visu labāk iegādāties. Matrialu cenas liekas ir zemākas, kā Latvijā.

            Vienu vakaru bijām uz kluba pasākumu. Izkratījām kodes no uzvalkiem. Pasākums diezgan oficiāls un garlaicīgs, bet mēs iepazināmies ar šī kluba ievērojamākajiem biedriem. Rezultātā mums tika uzsūtīta lielākā avīze „El Mercurio Valparaiso”.

            Tehnisko palīdzību gan šeit nevar sagaidīt, tāpat kā Brazīlijā. Elektroniskā kompasa remontā mums palīdzēja Andrejs Gorjačevs, par kuru uzzinājām Puerto Montt, kā arī Sandra Rozenberga un Laura Illanes. Abas meitenes šeit dzīvo un ir precējušās ar spāņiem.

            Andrejs faktiski paņēma un kompasu saremontēja. Izrādās, ka vaina bija no mitruma oksidējušās lodējuma vietas un kontaktu zudums. Vietējā elektronikas firma, kura it kā apņēmās saremontēt kompasu, ieteica nopirkt gan jaunu pašu kompasa devēju, gan kompjūteru un tad viņi noteikšot, kas ir vainīgs un to nomainīšot. Jaunu jau mēs paši varam uzstādīt, tur nekāda firma nav jāalgo. Vienreiz jau esam to izdarījuši.

            Māris nodarbojas ar vīzām un ar sava jaunā papagaiļa iegādi.

            Meitenes noorganizē mums ekskursiju pa Valparaiso un stāsta par šejienes sadzīvi. Viņām mūsu vizīte arī ir liels notikums.

Ekskursija Čīles vīna dārzos.

 

25.02.02.

            Šodien nobeidzam visus darbus. Pabeidzām platformu. Slīpēt to varēs arī vēlāk. Vakarā mums atved degvielu. No rīta jau ir saņemta grāmata “Pacific crossing guide”, kura būs mana lasāmviela vairāk kā pusgadu. Diemžēl atved arī Gaiļa papagaili.

            Desmitos vakarā Andrejs atved mikroshēmu satelīta telefonam. Arī telefons tagad strādā. Šī mums ir ļoti veiksmīga diena.

Pēdējā vakarā Čīlē Māris uzzin, ka viņš ir kļuvis par vecotēvu.

 

26.02.02.

            Astoņos no rīta sākam jaukt ārā ap jahtu sapīto “zirnekļu tīklu” no piesienamajiem galiem. Un deviņos jau ir pacelti abi enkuri. Pievelkam laiviņu jaunajā vietā. Super.

            Pametam Dienvidameriku un sākam šķērsot Kluso okeānu – lielāko okeānu pasaulē.

            Iesākumā ir pilnīgs bezvējš un mēs ejam ar motoru. Strādā atkal autopilots. Sakārtojam jahtu. Vēlāk sāk pūst vējš NW. Paceļam visas buras un slīdam pa gludu okeānu ar 4 mezgliem.