Abas Samoa.

22.05.02.

            Pirmās dienas bija samērā maz vēja un mēs gājām ar motoru.

            Tad spiediens sāka celties un mēs trīs dienas labi noburājām. Vēja ātrums 21. maija vakarā sasniedza pat 32-34 mezglus. Otrās dienas rītā gan tas sāka lūzt, bet tomēr saglabājās 20-22 mezgli. 

            21/05 vakarā beidzot atkal noķērām vienu karalisko makreli uz trīsžuburu āķa. Divžuburu āķus lietot šeit nevar, jo no tiem viss noraujas. Makrele bija pāri par 1 m gara. Esam jau tā pieraduši pie šāda izmēra zivīm, ka Viesturs noslinkoja to nosvērt un nomērīt.

24.05.02.

            No rīta cauri lietum ieraudzījām Pago Pago salu, kas ir Amerikas Samoa. Iegājām bez problēmām. Lietus līst nepārtraukti.

Lietus līst nepārtraukti.

            Ar grūtībām identificējām muitas steķi un piestājām pie tā. Formalitāšu kārtošana ievilkās garumā. Šeit uz jahtas nāk visi četri dienesti – ostas, muitas, medicīnas un imigrācijas. Katram ir arī jāmaksā nauda.

            No sākuma izskatījās, ka tas var vilkties trīs dienas, jo starpā bija brīvdiena un svētku diena. Bet beigās nostrādāja ārlietu ministrijas vēstule, kura mums bija līdzi un viss beidzās veiksmīgi un bez problēmām. Katram dienestam gan ir jāsamaksā zināma nodeva – muitai un medicīnai pa 10$, bet imigrācijai - 50$.

 

Samoa pasažieru autobuss ir pārtaisīts no vieglajiem auto.

29.05.02.

            Lai cik tas arī neliktos smieklīgi, bet šonakt mūs apzaga. Pirmais to konstatēja Viesturs, kurš gulēja kokpitā. Viņam bija pazudis jaunais nazis. Tad es ievēroju, ka kāds ir krāmējies pa manām mantām. Bija pārmeklētas bikses un ūdenslīdēju somiņa. Rezultātā bija paņemts arī mans nazis un vecais rokas pulkstenis. Kopumā mums ir nodarīti ap 100 USD lieli zaudējumi. Pēc dedukcijas secinājām, ka zaglis ir bijis kāds vietējais puika, kurš ir bijis ļoti veikls un drosmīgs. Viesturu apzagt nebija problēmu jo viņš, karstuma dēļ, gulēja kokpitā un savas personiskās mantas bija nolicis sev blakus. Toties tālāk, lai iekļūtu jahtā, bija jāpārkāpj Viesturam pāri un klusām jāiekāpj salonā. Tālāk zaglēns neko daudz nemeklēja, lai nesaceltu troksni. Viņš ātrumā no stūrmaņa galda paņēma manu pulksteni un nazi, ko biju tur atstājis ejot gulēt un klusi pameta jahtu atkal pārkāpjot pāri gulošajam Viesturam. Interesanti, ka es iepriekšējā vakarā pirms gulētiešanas biju skaitījis kuģa kasi un visu naudu, aptuveni 600 USD, neieliku atpakaļ seifā, bet vienkārši paliku zem kartes. Ja puika būtu pacēlis karti, tad viņa ķēriens būtu daudz lielāks.

            Vakarā gājām uz Tisas pliko pēdu bāru pludmalē, kur mums bija sarunāta mana  dzimšanas dienas maltīte.

            Bārs ir ļoti interesants. To vada jaunzēlandietis Kens, kurš ir it kā Tisas miesassargs (bet drīzāk jau vīrs). Viņi paši ir ubūvējuši interesantu būvi okeāna krastā. Tur viņi kopā ar Tisas ģimeni, kuras tēvs ir vietējais virsaitis, reizēm rīko autentiskas dzīres ārzemju tūristiem. Jābūt vismaz 20 klientiem, jo tiek cepta vesela cūka. Mums palaimējās, ka to gribēja baudīt arī viena vācu grupa.

Tisas Bare Foot Bar

 

Pati Tisa pin traukus.

 

Tisas dēls gatavo ēdienu.

 

Viss tiek cepts karstos akmeņos.

 

Noslēguma šovs.

 

Arī mēs tikām iesaistīti vietējās dejās.

            To visu varēja noorganizēt tikai trešdien un tādēļ mēs palikām par dienu ilgāk. Tas bija to vērts. Bija uz akmeņiem cepta cūka, tītars un eņģeļa zivs. To visu ēdām no traukiem, kas pīti no palmu lapām. Dzērām kavu – vieglu vietējo narkotiku. Un beigās vērojām ugunsdejas. Viss bija lieliski, tieši tādēļ, ka tas nebija profesionāls priekšnesums, bet gan ģimenes pasākums.

            Viena no lieliskākajām manas dzimšanas dienas svinībām.

30.05.02.

            Pēc pusdienas dodamies uz Neatkarīgo Samao.

31.05.02.

            Agri no rīta esam Apiā. Piestājam pie krasta tirdzniecības ostā. Pa rāciju neviens neatbild. Izrādās, ka osta strādā vienā maiņā no 8 līdz 17. Astoņos nākošā dienā mūs „iečeko”. Procedūra velkas vairākas stundas atkal ar visiem dienestiem.

            Aizejam uz enkura, bet pēc pāris stundām mums liek atgriezties pie piestātnes ostā. Izrādās, ka sakarā ar Samoa Neatkarības dienas 40 gadu jubileju ostā notiek airēšanas regate un ir jāatbrīvo reids.

            Šā iemesla dēļ, mēs komfortabli nostāvējām pie piestātnes četras dienas, gandrīz visus svētkus.

Airēšana šeit notiek ar garām okeāna „akadēmiskām” laivām, kurās ir 50 airētāju. Aizmugurē stāv stūrmanis, bet priekšā sēž bundzinieks, kurš uzdod airēšanas ritmu.

 

 

 

05.06.02.

            Svētki kopumā ilga piecas dienas. Mums ļoti paveicās, jo visu laiku notika dažādi pasākumi un sporta spēles. Sliktā ziņa gan bija tā, ka visu laiku bija slēgti veikali, kas mums neļāva mums iepirkt pārtiku un atstāt šo valsti.

            Ostā stāvējām borts pie borta ar dāņu jahtu, kura arī iet apkārt pasaulei, bet komandas uz šīs jahtas mainās.

            Šai pasaules otrā malā mēs ar dāņiem jūtamies gandrīz kā tautieši. Un tā jau arī ir, jo tā Eiropa nav nemaz tik liela. Šeit visi uzskata, ja jūs esat no Eiropas tad gandrīz vai radinieki.

            Sniedzām dāņiem nelielu tehnisko palīdzību. Sametinot viņiem grotbomja bloku. Viņi savukārt nokopēja mums vienu burātāju almanahu, kas mums noderēs turpmākajām ceļam.

            Kopā braucām nirt. Kopā dzērām alu.

Samoa policists.

Atvadas no Franču Polinēzijas

05.05.02.

            Ap pusdienas laiku sasniedzam Huahini. Ieeja ir vienkārša un enkurvieta atrodas farvatera kreisajā pusē pirms pilsētas piestātnes.

            Sākam atkal nodarboties ar niršanu, jo salā darīt nav ko.

06.05.02.

            No rīta pieejam pie pilsētas piestātnes pēc ūdens. Nākas piestāt starp mazām laiviņām tā, ka gan bugšprits, gan ahtera platforma ir pāri laivām. Ūdens tek švaki un tādēļ gaidot varam nedaudz apmeklēt centru, kas sastāv no dažiem veikaliem un ostas mājas un benzīntanka.

            Šeit tālāk nav ko meklēt.

07.05.02.

            Pirms pusdienas atejam uz Raiatea. 22 jūdzes un jau 14:30 ienākam Raiatea lagūnā. Lagūna izskatās jauka.

            Piestājam pie jaunas granīta pilsētas piestātnes. Šeit ir uzraksts, ka nedrīkst stāvēt nakti. Ostas kapteiņa nav un tādēļ mēs mēģināsim šeit palikt, kamēr mūs nedzīs prom. Elektrības un ūdens te nav.

Pie jaunās granīta piestātnes.

09.05.02.

            Nostāvējām mierīgi vēl vienu dienu. Vakarā Zaiga rīkoja vakariņas sakarā ar aizbraukšanu.

Zaiga rīko atvadu vakariņas.

            Pirms tam mēs braucām tetovēties. Es aizlaidu līdzi Jānim un Mārim un uzliku sev haizivi uz kreisā pleca. Mākslinieks bija tāds, kas tetovē uzreiz, pirms tam uzkrāsojot tikai izmēru. Iznāca labi. Varbūt varēja būt mazliet slaidāka, bet kad maina rokas stāvokli, tad viņa arī mainās.

Tetovēšana pie īsta Marķīzu salu mākslinieka, kurš strādā bez trafaretiem.

            Šorīt paņēmām ūdeni un pārnācām uz Faaroa līci, jo Olafs un vācietis atkal gribēja pie dabas krūts. Šī līča krastā ir arī viesnīca Mārim un Zaigai, uz kuru Jānis aizbrauca montēt filmu. Viņam dabīgi ir atkal problēmas ar datoru un Olafs brauks skatīties, kas tur ir par lietu.

Šādos apstākļos tapa mūsu ceļojuma filma.

11.05.02.

            Vakar visu dienu nirām. Mēs ar Viesturu pa divām reizēm.

            Pusdienas laikā aizbrauca Zaiga.

            Vakarā Māris brauca uz pilsētu uz vietējo skaistuma konkursu. Olafs tumsā braucot mājā uz koraļiem kārtīgi pārplēsa laivas dibenu. Šodien Oskars līmē laivu visu dienu.

Skaistuma konkurss Raiatea.

            No rītā iegriezāmies Uturoa un paņēmām ēdamo un degvielu. 12:02 izgājām no Uturoa uz Bora Bora, gājām pa iekšējo farvateru uz Paipai izeju. Izejā bija lieli viļņi, bet izgājām normāli.

13.05.02.

            Vakar mums notika ārkārtējs gadījums niršanā. Nira Māris ar Oskaru ārpus rifa un Kaspars bija laivā. Jāpiebilst, ka Oskars ir pilnīgais iesācējs un dara to laikam otro vai trešo reizi. Māris, kurš vada šo niršanu un kuram ir jāpastāsta niršanas plāns, neko īsti nesacīja par niršanas taktiku, bet domāja, ka visi visu saprot tāpat bez vārdiem. Rezultātā Māris ar Oskaru aiziet 40 min vienā virzienā pa straumei, bet Kaspars paliek laivā uz enkura. Tiem, kuri nav niruši, varu paskaidrot, ka ejot visu laiku tikai pa straumei, laivai ir jāseko nirējiem, jo viņi atpakaļ nepeldēs. Māris Kasparam nepateica, ka viņi ies tikai vienā virzienā. Kad nirēji uznāk augšā, tad viņi laivu vairs neredz, Kaspars no laivas nirējus arī neredz. Abi nirēji ir jau aizpeldējuši līdz fārvateram, kur ārā ejošā straume viņus nes okeānā. Kaspars ir bez pulksteņa un viņam nav sajūtas, ka būtu jāsāk meklēt. Ir skaidrs, ka niršana notiek ~ 45 min. Pēc šī laika nirēji ir uznākuši augšā un laivai viņi jāsāk meklēt.

            Mārim un Oskaram palaimējās, jo pēc okeānā pavadītas stundas viņus brīnimainā kārtā pamanīja no garām ejoša katamarāna. Un tas bija viens no tiem neizskaidrojamiem laimīgiem gadījumiem, kuru dēļ laikam visi jūrnieki ir vairāk vai mazāk ticīgi. Lieta tāda, ka šis tūristu katamarāns parasti gāja pa citu ceļu un kapteinis pat nemācēja pateikt, kādēļ šoreiz nogriezās vairāk pa kreisi un tad pēkšņi kreisajā pusē ieraudzīja tādu kā zibsni. Intereses pēc viņš nolēma pietuvoties šai vietai un ieraudzīja divu daiveru galvas. Zibsnis bija rietošās saules atspulgs Māra maskas stiklā. Glābēji nogādāja neveiksmīgos daiverus uz viņu piepūšamās laivas, kurā Kaspars sēdēja jau divas stundas!!! (īsti nesapratu, ko viņš domāja, jo ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki tik ilgi atrasties zem ūdens ar standarta ekipējumu nevar).

            Lielākais humors bija tas, ka Māris jau pēc 10 min. atgriežoties uz jahtas bija atradis vainīgo un tas šoreiz biju es, kas neesot pateicis, kādēļ mēs ņemam līdzi sarkano bojiņu, kad nirstam. Sarkanā boja ir 1,2 m gara sarkana desa, kuru atrodoties virs ūdens, piepūš un tur vertikālā stāvoklī, lai tevi var ieraudzīt. Ja nirēji to būtu izdarījuši pēc uznākšanas augšā, tad arī Kaspars viņus būtu ieraudzījis un ekstremālā situācija nebūtu izveidojusies.

16.05.02.

            Vakar trijos aizbrauca Olafs ar Vilhelmu. Mēs dienu pavadījām jau gatavojot laivu ceļam.

Mūsu viesi un sponsori Olafs un Vilhelms dodas atpakaļ uz Eiropu.

            Vakarā Māris veica mums ar Viesturu izskaidrojošo darbu komandas klimata uzlabošanai. Izrunājāmies un Mārim varbūt kļuva vieglāk. Es nekautrējos daudz ko izteikt no komandas viedokļa par viņu.

            Šodien agri no rīta atgājām no Bora Bora jahtkluba bojas. Ejam atkal jūrā. Tagad desmit dienas līdz Samoa.

            Franču Polonēzija ir apnikusi un es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš varētu Klusā okeāna salās dzīvot daudzus gadus.

Mildas maršruts cauri Franču Polinēzijai.

Atoli.

Franču Polinēzija sastāv no vairākām salu grupām, - Gambjera salām, Tuamotu arhipelāga, Biedrības salām, Glosteras hercoga salām, Karaļa Džordža salām, Dienvidu salām, Marķīza salām un dažiem atsevišķiem atoliem. Pavisam šeit ir ap 130 salu un atolu, bet vairāk, kā puse iedzīvotāju dzīvo lielākajā salā - Taiti, kurā atrodas arī Polinēzijas galvaspilsēta - Papete.

18.04.02.

Taiti mēs būsim veikuši pusi ceļa pāri Klusajam okeānam. Šajā okeānā ir pavadīts jau pusotrs mēnesis un tādēļ var izdarīt dažus secinājumus par šeit valdošajiem laika apstākļiem. Ekvatoriālajā joslā laika apstākļi nav sarežģīti. Pārsvarā pūš “trade winds”, jeb austrumu pasāts. Pasāta stiprums ir mainīgs, no pilnīga bezvēja līdz pat reizēm 8 ballēm. Pēc maniem novērojumiem, viens pilns cikls ilgst apmēram piecas dienas. Tas izskatās šādi - viena bezvēja diena, nākošā dienā vējš nedaudz pastiprinās un vakarā savelkas lietus mākoņi. Pa nakti vairākas reizes līst. Zem lietus mākoņiem vējš var pastiprināties līdz 35 - 40 mezgliem. No rīta vēja ātrums vairs nesamazinās. Turpmākās divas dienas pūš 6 - 7 balles stiprs austrumu vējš. Piektajā dienā vējš nedaudz sāk griezties uz ziemeļaustrumiem un dienas laikā tā ātrums samazinās līdz 4 ballēm. Naktī vējš turpina samazināties un tad atkal ir bezvēja diena. Tad sākas atkal jauns cikls. Atmosfēras spiedienam ir izteiktas diennakts svārstības 3hPa robežās. Bet visa šī sīkā sinusoīda savukārt veido lielu sinusoīdu ar piecu dienu frekvenci, kas atkārto augšminēto vēja ciklu. Bezvēja dienās spiediens ir zemāks ar izteiktām diennakts svārstībām, bet vēja dienās spiediens ir augstāks un diennakts svārstības ir mazāk izteiktas un izkropļotas. 18.aprīļa agrā rītā esam pienākuši jau pie pašas Taiti. Kreisajā pusē ir redzama arī Moorea sala, uz kuru mēs dosimies vēlāk. Mums ir jāizvēlas vai doties uz lielo ostu Papeti, vai ari piestāt jahtklubā, kurš atrodas 5 jūdžu attālumā no pilsētas. Mūsu izvēle sākumā krīt uz jahtklubu.

Lai iekļūtu jahtklubā, ir jāiet cauri rifiem pa Taapuka ieeju. Ieeja ir kādus 100m plata. Kaut arī okeāns ir mierīgs, pāri rifiem veļas pamatīgas bangas, kurās vizinās pieredzējušākie sērfotāji. Ieejā ir tikai divas kreisās malas sarkanās stoderes, kuras no sākuma veido arī vadlīniju. Saule jau ir uzlēkusi, un kaut arī spīd tieši pretī, redzamība ir laba. Ieejā vairāk ir jāvadās, lai trāpītu pa vidu, gludajā vietā starp baltajiem bangu galiem. Pati bīstamākā vieta parasti arī nav garāka par 100m. Aiz rifa dziļums atkal 30 - 60m. Ieejot lagūnā, tepat pa kreisi paveras arī skats uz jahtklubu. Daudzas jahtas stāv pie kluba uz enkuriem. No tā var secināt, ka klubs ir pārpildīts. Kā vienmēr, izsūtam mūsu izlūkus ar laiviņu. Pēc pusstundas viņi atgriežas un apstiprina jau secināto - klubā vietu nav. Stāvot uz enkura ir jāmaksā 4USD dienā par to, lai varētu izbraukt un atstāt krastā piepūšamo laiviņu, kā arī izvest krastā atkritumus. Bet neesam mēs šeit ienākuši pilnīgi pa velti. Šeit ir vienīgā degvielas uzpildes vieta pie ūdens šajā apkārtnē. Degvielas piestātne šoreiz atrodas pašā kluba dziļumā. Eja starp jahtām nav platāka par 30m. Šeit man laikam izdodas viens no līdz šim spīdošākajiem manevriem, vienā piegājienā apgriežot jahtu šai spraugā un pieejot pie degvielas piestātnes ar ahteri tā, ka mūsu ahtera platforma atspiežas pret krastā augošo palmu. Dārgāku degvielu gan mēs neesam vēl redzējuši. Cena ir 0,70USD/l. Pēc degvielas uzpildīšanas, nolemjam doties uz Papeti. Tikpat veiksmīgi atstājam lagūnu caur Taapuka ieeju un dodamies uz nākošo, Papetes ieeju, kura atrodas 5 jūdzes tālāk uz ziemeļaustrumiem. Papete jau ir liela osta, gandrīz tāda, kā Ventspils. Ieeja nav sevišķi plata, bet ir vienkārša. Ostas vidū ir tikai viens koraļu rifs. Visā pārējā ostas teritorijā dziļumi ir lieli. Nepārtraukti iet ārā un nāk iekšā vietējās satiksmes pasažieru katamarāni. Ostā stāv arī daži lieli pasažieru laineri un kravas kuģi. Pašā centrā krastmala vairāku simtu metru garumā ir aprīkota jahtu stāvēšanai. Jahtas stāv uz saviem enkuriem ar ahteri krastā. Stāvēšana maksā 20USD/dienā. Katrā vietā ir elektrība un ūdens, kas ir ierēķināts cenā. Mums palaimējās, jo brīva šeit bija tikai viena vieta. Bet tā bija pati labākā vieta pašā galā, kur ir ielikts pontons un tādēļ mums pat nevajadzēja mest enkuru.

Svētdiena Papetes baznīcā.

No sākuma viss izskatās ļoti labi un tas vienmēr liek nedaudz uzmanīties. Protams drīz seko arī nepatīkamās lietas. Mums tomēr liek samaksāt šo dīvaino drošības naudu, ko es jau minēju. Ar šo naudas summu, kas ir biļetes cena līdz dzīves vietai, ir jārēķinās katram Franču Polinēzijas apmeklētājam. Tiem, kuri ierodas ar lidmašīnu, ir obligāti jābūt atpakaļbiļetei. Bet pats smieklīgākais ir tas, ka šo summu nav nemaz tik viegli samaksāt. Māris divas dienas staigāja uz vairākām instancēm un bankām, lai iemaksātu naudu. Vēl mēs zināmu summu zaudēsim sakarā ar vairākkārtēju naudas konvertāciju un procentu nomaksu bankai par naudas uzglabāšanu. Atstājot valsti, mums visu šo summu izmaksās dolāros. Tā mēs gribot negribot būsim tikuši pie ievērojamas skaidras naudas summas. Bet staigājot pa visām šīm iestādēm atlec arī kāds labums. Muitā uzzinājām, ka mēs varam dabūt "tax free" degvielu. Arī tagad vēl nebija par vēlu noformēt papīrus uz jau saņemto degvielu. To protams šeit nevarēja izdarīt vienas dienas laikā, bet pēc divām dienām mēs dabūjām atpakaļ apmēram 40% no samaksātās summas. Tad jau arī šī degviela maksā vairs tikai 0,40USD/l. Paliek tāds iespaids, ka dēļ šīs stipri attīstītās birokrātijas, šeit ir liels juceklis. Tas pierādījās arī tai rītā, kad mēs atstājām Papeti.

22.04.02.

No rīta Māris gāja samaksāt par stāvēšanu. Ierēdnis laipni nepaņēma maksu par šo dienu, jo mēs solījām ostu atstāt līdz plkst.11. 10.40 mēs atgājām no piestātnes. Kad es ostas kontrolei prasīju atļauju iziet pa ostas vārtiem, man par lielu pārsteigumu, mums lika atgriezties atpakaļ un piestāt atkal mūsu vecajā stāvvietā Nr. 24. Kamēr mēs veicām attiecīgos manevrus, tika apspriesti visdažādākie mūsu atpakaļ atgriešanas iemesli. Mums taču ir vēl vecā Padomju Savienības burāšanas pieredze. Īstais iemesls izrādījās tas, ka mēs neesam samaksājuši par pēdējo stāvēšanas dienu. Nav problēmu. Māris ņem 20 dolārus un iet uz kantori. Kad ierēdnis ierauga Māri, viņš smaidot saka, ka viss taču ir kārtībā. Viņš jau no rīta ir teicis, ka ja mās aizejam līdz plkst.11, tad mums nekas nav jāmaksā. Mēs atkal droši varam doties ceļā. Otro reizi es izdaru nelielu pārkāpumu un nejautāju vairs ostas kontrolei atļauju iziet caur ostas vārtiem. Ko var zināt? Izejot no ostas, 10 jūdžu attālumā, mums priekšā ir mūsu nākošā sala - Moorea.

Skats no Taiti uz Moorea.

26.04.02.

Moorea salā esam nolēmuši izmest enkuru Kuka līcī. Pats Džeims Kuks ar saviem kuģiem gan nekad nav enkurojies šeit, bet gan blakus esošā Oponuhu līcī. Bet tā jau bieži gadās ar tiem nosaukumiem. Mūsu izvēli nedaudz ietekmēja jahtklubā satiktais blondais jaunzēlandietis Mets. Viņš mūs uzaicināja noenkuroties blakus viņa tēva motorjahtai, uz kuras viņš strādā tikai par mehāniķa palīgu. Tā arī izdarījām un jau pirmajā vakarā tikām uzaicināti viesos uz viņa jahtu.

Stāvam Moorea.

Vakar atbrauca Zaiga.

            Mēs ar Viesturu organizējam divas niršanas. Vienu mēs taisījām nakts daivu, bet tas mums diez ko neizdevās, jo nodzisa visi lukturi un bija liela straume, kurai mēs nebijām gatavi. Bet 15 minūtes mēs tomēr nonirām. Vakar vispār nirām divas reizes.

Niršana tagad man iet ļoti labi. Es šeit nevelku hidrotērpu, jo temperatūra zem ūdens ir +29⁰C. Es nopirku likras sērfošanas kreklu. Vēl vajadzētu dabūt tādas pašas bikses, bet pagaidām es nirstu melnajās treniņbiksēs. Man tagad vajag tikai četrus svarus un es varu noregulēties perfekti pat 2 m dziļumā. Atkal esmu atguvis veco Vidusjūras sajūtu zem ūdens.

Kuka līcis iestiepjas aptuveni 1,3 jūdzes salas iekšienē. Pamatā dziļums līcī ir ap 30m. Pašā līča galā ir prāmja piestātne un nav ieteicams enkuroties viņas tuvumā, lai netraucētu prāmim manevrēt. Visiecienītākā enkurvieta ir līča kreisajā pusē, iepretim Bali Hai hotelim. Hoteļa administrācijai nav iebildumu, ja jahtu komandas izmanto viņu izbūvēto krastmalu, lai izceltos krastā. Ja vēl vakarā hoteļa bārā izdzer kādu kokteili, tad saprašanās ir pilnīga. Grunts šeit ir dūņaina un enkurs tur lieliski. Mēs noenkurojāmies tikai kādus 50m no hoteļa krastmalas. Uz krastu viegli varēja aizkļūt peldus. Tāpat vakaros no jahtas kokpita varēja vērot vietējo ansambļu priekšnesumus, kas tika sniegti amerikāņu tūristiem.

Uz jaunzēlandiešu jahtas tiek gatavota mūsu noķertā zivs.

Mēs šeit nostāvējām piecas dienas un katru pēcpusdienu lija lietus. Vienu vakaru bija pat kārtīgs pērkona negaiss ar zibeņiem. Bet šie negaisi parasti ir bez stipra vēja. Tikai vienreiz pirmā brāzma uzpūta līdz 30 mezgliem. Var arī noenkuroties lagūnā, kreisajā pusē, pirms Kuka līča. Šī enkurvieta ir mazāk droša un, ja gribas naktī mierīgi gulēt, tad es to neieteiktu. Bet šai vietai ir daudz citu priekšrocību. Šeit krastā ir tāds kā neliels ciemats, kurā atrodas trīs bankas un divi bankomāti. Ir divi pārtikas veikali un daudz vairāk pērļu veikalu. Un galvenais, ka šeit var nodarboties ar "snorkelēšanu" tieši no jahtas. Manuprāt, Moorea salā, galvenās izklaides ir saistītas ar ūdeni. Lagūnā un arī ārpus koraļu rifa ir ļoti dzidrs ūdens. Redzamība ūdenī sasniedz līdz pat 50m, kas ir viena no labākajām pasaulē. Protams tā ir stipri atkarīga no laika apstākļiem. Vienmēr labāka redzamība ir salas zemvēja pusē. Un pasāts šeit grozās no NE līdz SE. Lagūnā, pamatā ir balta smilts un daudzas koraļu kolonijas, ko šeit sauc par "koraļu rubļiem". Ap šiem koraļiem arī pulcējas galvenā dzīvība.

Vienā lagūnas vietā ir sastopamas mantas - plakanās haizivis - kuras ir līdzīgas milzu butēm. Lielā tūristu pieplūduma rezultātā, viņas ir kļuvušas par "rokas haizivim". Atliek cilvēkam iebrist ūdenī līdz jostasvietai, kad mantas jau glaužas ap kājām un visādi cenšas izlūgties kādu zivs gabaliņu. Un visās tūristu laivās protams šādas sagrieztas zivis ir sagatavotas. Man kļuva skumji, redzot, ka šīs cēlās okeāna iemītnieces ir kļuvušas par diedelniecēm.

27.04.02.

Bet nebūt ne visa dzīvā radība ir tūristu samaitāta. Ja ir piemērots laiks niršanai okeānā ārpus rifiem, tad to noteikti vajag izmantot. Mums ar Viesturu šāda izdevība radās. Tieši šeit, dziļumā, var izbaudīt lielisko redzamību. Viss šeit ir lielāks. Koraļu "rozes" sasniedz 3 - 4m diametru. Visas tās pašas daudzkrāsainās zivtiņas, kuras ir sastopamas lagūnā, šeit ir vismaz divas reizes lielākas. Cēli garām aizpeld mahi - mahi (dorada). Nav jau arī ilgi jāgaida, kad parādās viņa - silto ūdeņu valdniece - haizivs. Uzreiz ir redzams, ka šī nav piebarota un nenāks prasīt zivtiņu. Haizivs slīd pilnīgi nekustēdamās un ar vienu aci skatās uz mums. Liekas, ka vienu brīdi mūsu acu skatieni sastopas. Mēs arī cenšamies neizmainīt savu izturēšanos zem ūdens. Tā arī beidzās mūsu pirmā tikšanās. Haizivs, neizrādot par mums nekādu interesi, cēli turpināja ieturēt savu kursu un nozuda skatienam.

28.04.02.

Pēc Moorea, mēs nolemjam pagriezt nedaudz atkal atpakaļ uz austrumiem, lai apmeklētu kādu no Tuamotu arhipelāga atoliem. Iespejams, ka nekur citur vairs mums nebūs iespēja redzēt tādu "klasisku" atolu, viņa pēdējā sabrukšanas stadijā, kad virs ūdens ir palicis koraļu rifa gredzens, kurš ieskauj skaistu zilu lagūnu.

Tagad neliela atkāpe, lai paskaidrotu, kā izveidojās šie atoli. Pirmā stadija. Virs okeāna virsmas paceļas vulkāns. Otrā stadija. Vulkāns beidz darboties un apaug ar kokiem. Izveidojas sala, kuru ir ļoti grūti apdzīvot, jo kalns ir 200 - 400m augsts un stāvs. Tāda ir Pitkerna sala un Mehetia sala (neapdzīvota) netālu no Taiti. Trešā stadija. Vulkāna konuss it kā tiek nogriezts pa ūdenslīniju un sāk grimt uz leju pats savā krāterī. Līdz ar ūdens līmeni paliek gredzens - rifs, kura vidū ir viena, vai vairākas salas (grimstošās vulkāna galotnes atliekas). Starp salām un rifu paliek sekla ūdens josla - lagūna. Šajā stadijā atrodas Taiti, Moorea, Raiatea, Bora-Bora, Mangareva. Ceturtā stadija. Visas salas, kas atradās lagūnā, ir nogrimušas. Virs okeāna līmeņa paceļas vairs tikai ar palmām apaudzis rifa gredzens. Vidū atrodas mierīga lagūna, kuru ir iecienījuši visdažādākie zemūdens pasaules iemītnieki. No šādiem atoliem sastāv gandrīz viss Tuamotu arhipelāgs. Un mēs izvēlējāmies Rangiroa atolu, kurš varētu būt arī vislielākais atols pasaulē. Pats slavenais komandors Žaks Īvs Kusto ir teicis, ka pasaulē ir grūti atrast kādu citu vietu, kur būtu tik bagāta zemūdens pasaule, kā Rangiroa atolā. 28. aprīlī dodamies uz Rangiroa atolu, kurš atrodas 200 jūdžu attālumā no Moorea. Ieejas lagūnās ir šauras un dziļas plaisas rifa gredzenā. Tas nosaka vēl vienu atolu īpatnību - stiprās paisumu un bēgumu straumes, kaut arī līmeņa starpība ir tikai 0,2m. Bēguma straume ir gandrīz divas reizes stiprāka, kā paisuma straume. Piemēram, Hao atola vienīgajā ieejā, bēguma straume sizigijā var sasniegt 20 mezglu ātrumu. Šīs straumes okeānā veido atvarus pat 2 jūdžu attālumā no ieejas. Rangiroa atols navigācijas ziņā nav sevišķi sarežģīts. Ieeja ir 0,2 jūdzes plata un 30 metrus dziļa. Bēguma straume ir 6 mezgli, paisuma straume 3 mezgli. Ieejā ir uzstādīta apgaismota vadlīnija un navigācija ir iespējama arī naktī. Bet pirmo reizi labāk ir iet iekšā gaišā laikā.

30.04.02.

Mēs sasniedzām Rangiroa trijos naktī. Nolēmu divas stundas padreifēt, jo tagad vajadzēja būt ari maksimālai bēguma straumei. Pēc pieciem uzlēca saule un mēs sākām iet iekšā lagūnā. Straumes ātrums nepārsniedza 3 mezglus, kas "Mildas" dzinējam nerada nekādas problēmas. Iejot lagūnā, labajā pusē atklājas enkurvieta, kurā bija noenkurojušās jau kādas septiņas vai astoņas jahtas.

02.05.02.

Cītīgi nirstam.

            Novedam zem ūdens gan Vilhelmu, gan Olafu. Olafam jau niršana veicas diezgan labi.

Vakaros sēžam viesnīcas bārā, kurš ir uzbūvēts uz pāļiem un ir ar stikla grīdu un dzeram pinacolada. Tas ir diezgan labs padzēriens ar gaišo rumu un kokosa pienu. Cena gan šeit katram kokteilim ir 6 Ls.

Vakarus pavadam hotelī.

Es uzskatu, ka apmeklēt šos Tuamotu atolus ir jēga tad, ja nodarbojas ar niršanu vai makšķerēšanu. Krastā šeit atrodas pāris desmiti māju, viens veikals un baznīca. Civilizācijas centrs ir bungalo tipa hotelis "Kia Ora", kura bārā vakaros sapulcējas lielākā daļa burātāju. Pašu hoteli bija aizņēmuši japāņu tūristi, kuri arī divas reizes dienā, hoteļa instruktoru pavadībā, nodarbojās ar niršanu. Mūsu niršanas biežumu ierobežoja tikai kompresora ražība un straumes virziens. Lieta tāda, ka pie maksimālās bēguma straumes, nirstot netālu no ieejas, pastāv risks tikt izrautam pa kanālu atklātā okeānā. Zem ūdens šeit atkal sastapām haizivis. Tagad tas jau vairs neizsauc tādas emocijas, kā pirmā haizivs. Šeit haizivis peld gar krastu pat metra dziļumā. Šeit zem ūdens redzējām gan varenās napoleona zivis, gan bruņurupučus, gan barakudas un protams neskaitāmu daudzumu dažādu lielumu un krāsu zivis. Ar maizi var barot zivis no rokas. Kad maize ir beigusies, tad zivis turpina bakstīt plaukstu un viena otra pat diezgan sāpīgi iekož.

03.05.02.

Nolemjam doties tālāk. Tas ir atpakaļ uz Huahini. Aivars aizbrauc pēc pārtikas. Mēs nokrāmējam jahtas klāju un jau 11 ejam ārā pa Tiputi pass. Viesturs ir jau izlaidis makšķeri un pirmā mums uzķeras daiveru motorlaiva, kas, protams, nav apturama un norauj visu auklu.

            Uzliekam jaunu auklu. Vakarā ir viena cope un aukla tiek norauta uzreiz. Šoreiz gan pašā galā. Beidzot trešā cope un Viesturs velk. Šoreiz ir. Esam noķēruši barakudu. Garums pāri par 1 m un svars ap 10 kg.

Pirms zivs gatavošanas izcēlās diskusija, jo dakteris vienā savā grāmatā atrada informāciju, ka lielas barakudas var būt indīgas. Lieta tāda, ka dažos atolos jau ir ieviesusies sarkana aļģe, kas satur toksikas vielas, kuras nokļūst mazo zivtiņu organismos. Barakuda savā ēdienkartē lieto visas zivis. Līdz ar to lielu un vecu barakudu organismos var uzkrāties zināms daudzums šo vielu, kas pašai barakudai nekaitē, bet var izsaukt saindēšanos cilvēkam. Mēs nolēmām, ka šī barakuda nav sevišķi veca un par cik saindēšanās ar sarkanām aļģēm nav nāvīga, tad izcepām to.

Pirmais atols - Mangareva.

06.04.02.

            Ejam ar motoru. Noķeram krievus. Tad nedaudz burājam un atkal ejam ar motoru.

 

07.04.02.

            Ģeogrāfiska atkāpe.

            Tālāk mūsu ceļš ved uz Gambjera salām. Gambjera salas ir liels atols. Kartē atolam ir kvadrātveida forma ar malas garumu aptuveni 10 jūdzes. Gambjera atols ir Franču Polinēzijas pirmās salas no dienvidaustrumu puses. Atola lielākā sala ir Mangareva ar apdzīvoto vietu Rikitea, kas ari ir šī apgabala administratīvais centrs un pirmā vieta, kur no šīs puses var ienākt ārzemju jahtas. Uz turieni tad mēs arī dodamies.

Šī ir jau trešā vieta pēc kārtas, kur man nav pienācīgas kartes. Šo okeāna nostūri kuģi gandrīz nekad neapmeklē, tādēļ arī kartes nav pieprasītas. Labākais pēc kā es varu vadīties ir C-map karte mērogā 1 : 574 000 ar iezīmētām divām vadlīnijām. Elektroniskajā versijā kartes mērogs nav tik svarīgs, jo es varu palielināt mērogu pēc savas vēlēšanās, kaut gan informācijas vairāk nepaliek. Galvenais, lai kartes koordinātes sakristu ar realitāti. Pirms atola atkal forsējam ar motoru, jo ir iespējams ieiet ostā vēl ar gaismu. Sešos sasniedzu vadlīniju, kas ir uzzīmēta kartē. Pēc radara salīdzinu attālumus līdz tuvākajām salām un secinu, ka c-map karte sakrīt ar realitāti. Tas mani nedaudz nomierina. Satraukums protams ir, jo tas ir pirmais atols manā praksē.

Tieši septiņos mēs šķērsojam rifu. Saule atrodas jau uz horizonta. Mazākais dziļums, fiksētais virs rifa, bija 11m - tieši, kā grāmatā. Farvateris caur atolu ir taisns un es nolemju turpināt ceļu neskatoties uz krēslas iestāšanos. Tumsa ekvatoriālajā joslā tomēr iestājas strauji un pēc desmit, piecpadsmit minūtēm jau ir pilnīgi tumšs. Līdz ar tumsas iestāšanos, priekšā parādās vairākas zaļas un sarkanas ugunis. Tas nozīmē, ka farvateris ir stoderēts, bet izskatās tik sarežģīts, ka doma par iešanu tālāk tumsā ir jāatmet. Tā kā pirms dažām minūtēm bijām piefiksējuši dziļumu 7m (visu laiku atolā iekšā bija dziļums lielāks par 60m), tad griežamies atpakaļ, lai tur izmestu enkuru. Īsto vietu atrast nav grūti, bet izrādās, ka enkurs šeit tur slikti. Piedevām uz nakti sāk pastiprināties vējš. Izlaižam ķēdi četrus dziļumus un lēnām grabinam pa akmeņiem. Citas izejas es neredzu, kā mēģināt noturēties visu nakti uz šīs pumpas, jo diez vai ko labāku izdosies atrast.

08.04.02.

Ceļamies sešos, līdz ar gaismu. Pa nakti esam noslīdējuši kādus 200m, bet enkuru pat nevajadzēja pārmest. Pēc neilga brīža mūs izsauc "Apostol Andrei", kurš arī ir jau pietuvojies koraļu rifam un interesējas, kāda šeit ir situācija. Kamēr tiek nolaista mūsu laiviņa, izstāstu Nikolajam savus vakardienas piedzīvojumus un tad dodos meklēt jaunus.   Sasniedzam fārvatera stoderēto daļu, kas ved apkārt Mangarevas salas galam. Secinam, ka navigācijas zīmes šeit ir izliktas pēc A sistēmas, kā Eiropā. Tas protams atvieglo mūsu uzdevumu, bet vienlaicīgi ir redzamas tik daudz sarkanas un zaļas bojas, ka uzreiz nav saprotams, kur iet. Divām bojām "nošāvām" pa otru pusi un uz eholota jau parādījās 4m dziļumi. Tad mums izdevās pareizi noorientēties un sekojot paši saviem ločiem veiksmīgi ieejam Rikitea reidā. Un šī ir tā vieta, par kuru locijā ir rakstīts, ka nevajadzētu iet iekšā nepārzinot vietējo situāciju (pat tad, ja ir atbilstošas kartes). Liekas, ka no pirmā atola mums jau ir izveidojies pareizais ieiešanas stils. Ļoti vērtīga ir skatīšanās uz priekšu no augsta skatu punkta. Kaut arī šinī atolā redzamība ūdenī bija ļoti maza, koriģējot ceļu, var vadīties no ūdens krāsas. Gaišs laukums ir smilšains dibens ar lielāku dziļumu, bet tumšs laukums ir koraļu veidojums, kurš augstākajā punktā reizēm sasniedz ūdens virsmu. Ienākuši un noenkurojušies esam, tagad varam sākt iepazīties ar Franču Polinēziju. Formalitātes nokārtot nav grūti. Tas ir jādara vietējā žandarmērijā. Ostas šeit praktiski nav un nav arī ar ostu saistītie dienesti. Tagad sapratu, cik tas bija naivi, saukt pa rāciju ostas kontroli vakar vakarā, lai paziņotu, ka esmu noenkurojies uz farvatera. Nekadas naudas nekur nav jāmaksā. Pieminu to tādēļ, ka mums bija iepriekšēja informācija par savdabīgu drošības naudu 1000 USD no cilvēka, kas jāmaksā iebraucot valstī un, kuru atdod izbraucot no valsts.

Palmu ēnā.

Rikitea reidā.
 

 

Bet bija atkal viens pamatīgs pārsteigums, kurš kardināli izmainīja mūsu plānus. Nekur Tuamotu arhipelāga salās, izņemot galvaspilsētu Papeti, nevar izņemt naudu. Ne uz vienas salas nav banku nodaļas, nerunājot jau nemaz par bankomātiem. Ir tikai maiņas punkti, kuros maina amerikāņu dolārus un citas šinī reģionā populāras valūtas. Mums uz jahtas atradās tikai 200 USD. Ar tiem pietiek tikai, lai nopirktu pašu nepieciešamāko turpmākajam ceļam uz Papeti. Bet arī, ja mums būtu nauda, tad mēs nekādu pārtiku nopirkt šeit nevarētu. Saliniekiem pārsvarā ir naturālā saimniecība un veikali šeit nav populāri. Šajā salā ir arī sausais likums. Tas mums nedaudz palīdzēja, jo stiprais alkohols līdz ar to šeit ir lielā vērtē. Mēs vismaz vienā mājā par šņabja pudeli ieguvām banānu ķekaru (~15kg), kasti kokosriekstu un kasti greipfrūtu. Veikalā iegādājāmies maizi, aprikožu ievārījumu, olas, konservētus zirnīšus un šokolādi. Tas arī bija viss veikala asortiments. Degvielu jahtai nopirkt arī nav iespējams. Tas viss mūs spiež doties pa taisno uz Papeti, lai papildinātu gan pārtikas, gan naudas krājumus un tad varbūt griezties nedaudz uz austrumiem un apmeklēt atkal, kādu mazāk apdzīvotu atolu.

Arī mēs esam apskates cienīgi.

 

Ienāca krievi. Viņiem uz jahtas bija pārlūzis grotbomis. Tā kā mums bija metināmais aparāts tad Aldis varēja sniegt krieviem tehnisko palīdzību.

Bet nemaz jau tik skumji šeit nebija. Bija arī interesanti un patīkami momenti. Teiksim, Rikitea iedzīvotāju sniegtais priekšnesums burātājiem. Šajā dienā gaidīja ienākam ostiņā franču tūristu kuģi. Tāda lieta šeit nenotiek pārāk bieži. Programmā ir paredzēts kuģi sagaidīt ar dziesmām, dejām un augļiem. Mēs, burātāji, arī nolēmām izmantot šo gadījumu un pafilmēt vietējās tradīcijas. Bez mums šeit vēl bija tātad krievu un arī amerikāņu jahta no Aļaskas. Pēc pāris stundu ilgas gaidīšanas noskaidrojās, ka kuģis ostā nenāks, bet ies tai garām. Lai visa gatavošanās nebūtu pa velti, tad mākslinieki nolēma uzdejot un uzdziedāt mums par prieku. Pasākums izvērtās ļoti jauks. Beigās deju laukumā tikām izvilkti arī mēs un dejas kļuva internacionālas. Dakteris no krievu jahtas demonstrēja pat īstu "kazačoku".

Deju grupa tautas tērpos.

Muzikālais pavadījums.

Tradicionālās ziedu virtenes tūristiem.

Internacionālās dejas.

 

09.04.02.

Otrs interesantākais moments protams bija maiņas tirdzniecība. Maiņas tirdzniecības tradīcijas salās ir daudz senākas par melno pērļu audzēšanas tradīcijām. Melnās pērles, tas protams ir tas, ko grib iegūt katrs, kurš apmeklē Franču Polinēziju. Arī mēs savām dāmām bijām nolēmuši šeit iegādāties melnās pērles, bet kad uzzinājām, ka te nekur nevar izņemt naudu, tad mūsu plāni sāka izirt. Te, kādā sarunā pavīdēja doma, ka arī pērles varot samainīt pret alkoholu. Cik gan šāds sausais likums ir vērtīgs nabaga jūrniekiem! Pārrunas vietējo darboņu starpā norisinājās visu dienu. Vakarā īstais cilvēks bija zināms un mūsu pārstāvji devās uz salas otru pusi apskatīt preci. Prece mūs apmierināja un cena vēl jo vairāk. Darījums tika veikts blāvas spuldzītes gaismā (elektrība salā ir tikai no akumulatoriem) tieši, kā Holivudas labākajos paraugos. Darījuma rezultātā, katrs no mums ieguva četras labas 3. kategorijas melnās pērles, kuru cena veikalā varētu svārstīties starp 50 un 100 USD. Un par visu to mēs atdevām tikai 11 !!! šņabja pudeles. Sākumā tas likās fantastiski, bet vēlāk, pārdomājot to lietu, sapratu, ka apmierinātas palika abas puses. Pērļu šeit ir daudz. Pērļu audzēšana ir praktiski vienīgā salu iedzīvotāju nodarbošanās. Franču Polinēzijā tiek iegūti 95% no kopējā pasaules melno pērļu daudzuma. Domāju, ka uzpircēji no audzētājiem pērles pērk par samērā zemu cenu. Saglabājoties naturālai saimniecībai, kad naudai nav tik liela nozīme, pērļu fermu strādnieki daļu algas saņem pērlēs. Mēs savu darījumu veicām arī ar vienu no fermas strādniekiem. Un šajā, tūristu maz apmeklētajā salā, šim strādniekam šī bija laba iespēja iemainīt savas pērles. Savukārt mēs nemaz nevaram iedomāties, ko šeit var dabūt par vienu degvīna pudeli. Nav ko daudz spriedelēt par vērtībām. Darījums ir noticis. Un darījums ir noticis ļoti līdzīgi tam, kā tie notika pirms 250 gadiem, kad šīs salas apmeklēja Džeimss Kuks un Viljams Blaits. Šeit salās laiks rit lēnāk, kā kontinentos.

10.04.02.

            Sešos no rīta ejam pie steķa pēc dzeramā ūdens. Forā enkurs un ahteris pie krasta. 10 m no piestātnes. Ielejam 2 tonnas saldūdens.

            Māris vēl paspēj aiziet ar Nikolaju ienirt. Pēc niršanas mēs ejam prom. Mums tagad ir nofotografēta karte un es izeju ārā caur otru farvateri. Pie vienas bojas bija neliels pārsteigums ar dziļumiem, bet pārējais viss bija normāli.

            Ejam uz Taiti.

14.04.02.

            Pirmajā dienā bija praktiski flaute, bet tad vējš sāka pieņemties. Naktī lija bieži un spēcīgi. Stiprākais vējš bija 36 mezgli.

            Šodien vējš ir nostabilizējies uz 25 mezgliem. Nedaudz nevaram iet kur vajag, bet vispār nesamies ar 7 mezgliem.

            Interesanti, ka laika ziņas nepiemin šo procesu, lai gan parasti raksta par vējiem stiprākiem par 20 mezgliem.