Jahta ir mūsu.

17.06.00.

10% par „Konigsfischeru” ir samaksāti. Šodien jahtu Francijā paceļ apskatei.

Vecajai „Mildai” varbūt ir uzradies pircējs – kuģniecības Navalis īpašnieks. Viņš tikai grib, lai mēs vēl nolaižam cenu, bet to mēs vairs nevaram atļauties.

21.06.00.

Esam pasūtījuši jahtas apskati vienai no profesionālajām kompānijām (survey). Šai kompānijai it kā vajadzētu aizstāvēt mūsu intereses, bet tā kā šo kompāniju ieteca Šarps, tad īstas ticības pārbaudei man nav. Vienīgais mierinājums, ka nopietnus defektus viņi neslēps. Galvenais, ka jahta tiks izcelta no ūdens un tiks inspicēts korpuss. Nolemjam, ka neviens no mums uz Franciju, piedalīties apskatē, nelidos (ļoti dārgi).

„Konigsfischera” apskate ir pabeigta. Jahta tiek atzīta par ļoti labu. Oficiālo slēdzienu mēs saņemsim pēc Jāņiem.

05.07.00.

Saņemam oficiālo jahtas pārbaudes aktu. Vienīgais, kas nav saprotams ir tas, kas attiecas uz dzenskrūvi (funny propeller). Vēlāk izrādīsies, ka mums tas izmaksās ļoti dārgi.  

Līguma vēl nav.

06.07.00.

Plkst. 15.00 Andrejsalā notiek preses konference veltīta „Mildas” burājumam apkārt pasaulei. Ar šo dienu tiek atklāta arī mājas lapa internetā www.milda.lv.

07.07.00.

Īpašnieka parakstīts pirkšanas-pārdošanas līgums ir nosūtīts no Vācijas uz Franciju.

09.07.00.

Mārim dzimšanas diena. Tieši gads līdz iziešanai.

Saņemta ziņa, ka līgums izsūtīts tieši uz Rīgu, un tiks saņemts 11.jūlijā. Par naudu Māris ir vienojies un izbraukšana ar autobusu uz Marseļu ir nolikta uz sestdienu 16.jūliju.

11.07.00.

It kā viss jau bija normāli un taisījāmies jau sestdienas vakarā startēt uz Marseļu, kad šodien pēkšņi izrādījās, ka KP (Kālija Parks) nav pašlaik naudas un līdz ar to izbraukšanu nākas pārlikt par vienu nedēļu. Neviens mums nedos jahtu, kamēr tā nav nopirkta.

12.07.00.

Rīgā pienāk līguma oriģināls. Visi potenciālie braucēji pārkārto savu brīvo laiku. Kaut kas jau noteikti nojuks.

16.07.00.

Māris zvana man uz laukiem un saka, ka mēs varētu braukt jau trešdienas vakarā.

Labi, ka mēs jau vakarā mājās sakrāmējām mantas (Dzintra arī brauc līdz).

19.07.00.

         20:45 – izbraucam no Rīgas

         22:00 – Lietuvas robeža

20.07.00.

02:30 – Polijas robeža.

07:20 – piestājam 80km no Varšavas. Mainās šoferi. Vieglas brokastis.

13:00 – ēdam pusdienas Koļo

18:00 – Vācijas robeža. Uz robežas pavadām vienu stundu.

21.07.00.

         09:03 – Francijas robeža bez aiztures

         20:30 – piebraucam pie Port Napoleon un beidzot uzkāpjam uz jahtas.

22.07.00.

         No rīta ceļamies jau plkst.7 no rīta un sākam strādāt. Izrevidējam kuģi un ar mantu sarakstu braucam uz marseļu. Marseļā atkal apmeklējam Notre Dame de la Garde. Pēc tam apmeklējam burātāju veikalus. Veikalos atrodas maz kas noderīgs. Sapērkam pārtiku par 1500F un atgriežamies uz jahtas. Autobuss aizbrauc atpakaļ uz Rīgu.

Sākam nopietnus darbus uz kuģa.

Dzintra tīra ledusskapi.

Pirmkārt, vakar uzpildot jahtu ar ūdeni esam pārlējuši to pāri līmenim. Liekais ir izgājis bilžās. Vēl konstatējam, ka divas ūdens bākas nedaudz tek. Tagad tur neko nevar darīt.

Oskars (Stopiņš) un Valdis (Birkavs) sāk pumpēt ārā bilžu ūdeni. Mēs ar Olafu (Bluķi) nodarbojamies ar elektrisko problēmu risināšanu.

No sākuma mums neizdodas neko daudz ieslēgt. Sit ārā aizsardzību. Nākas zīmēt ne tikai elektriskās shēmas, bet jāatsvaidzina arī teorētiskās zināšanas strāvas stipruma un pretestību aprēķinos. Vairāku stundu laikā jau nonākam līdz kaut kam sakarīgam. Rīt atnāks cilvēks, kas uz šīs jahtas ir daudz ko remontējis un no viņa uzzināsim kaut ko vairāk.

Vakarā palaižam dingiju ar piekaramo dzinēju un jahtas  ģeneratoru. Lēnām viss sāk darboties.

Pirkšanas līgums ir parakstīts.

21.05.00.

No rīta uzbraucam Notre Dame de la Garde katedrālē. Tur augšā paveras lielisks skats uz Marseļu un Lionas līci. Apskatījām katedrāli un mums radās ideja atkal doties uz „Konigsfischer”.

Šoreiz jābrauc ar taksometru un tas mums izmaksā 130 USD.

Aizbraucam un atkal ložņājam pa jahtu. Pagaidām atklājam vairāk labu lietu nekā sliktu. Tas mūs ļoti iepriecina, bet saprotams, ka viss tikai labs nemēdz būt. Gan jau būs arī problēmas.

Pēcpusdienā ierodas Mr. Šarps un Māris paraksta dokumentus. Mr.Šarps mūs aizved atpakaļ  uz Marseļu.

 Kambīze

Stūrmaņa galds

22.05.00.

Bez problēmām atgriežamies Rīgā. Esam apmierināti ar braucienu. Ir iztērēti ~1000Ls, bet, cerams, ka tas nebūs pa velti, kā pirmajā reizē.

23.05.00.

Zvanīja brokeris – īpašnieks ir piekritis cenai. Cena 210 000USD.

Māris meklē naudu.

Es apskatījos savu jahtu arhīvu un konstatēju, ka mēs esam izskatījuši 66 jahtas, kuras atbilst garuma un cenas parametriem.

24.05.00.

Pārdzenam veco „Mildu” uz Audu.

No Rojas atbrauc Aldis, kurš tagad dzīvos uz jahtas.

Stepanovs piekritis pārskaitīt naudu.

Pirkšanas līguma oriģināls ir izsūtīts pa pastu.

25.05.00.

Māris aizbrauca runāt ar Königu (brokeri no kura pirkām veco MILDU). Königs saka, ka „Mildu” nav vērts dzīt uz Hamburgu jūlijā, bet tikai septembrī. Mūsu plāns līdz ar to izmainās. Braucam no Rīgas uz Marseļu ar autobusu. (plāns bija aizdzīt veco Mildu uz Hamburgu pārdot un tad lidot uz Marseļu pēc jaunās jahtas)

26.05.00.

Zvana „Ancasta”pārstāvis un paziņo, ka Mr.Šarps ir krāpnieks, lai naudu viņam neskaita un nekādās darīšanās neielaižas.

Pēc brīža zvana arī Mr.Šarps un saka, ka viņš ir oficiālais pārdevēja pārstāvis. Nezinām īsti ko darīt. Viens tomēr ir skaidrs – jahta joprojām tiek pārdota.

30.05.00.

Māris beidzot iegūst paša īpašnieka telefona numuru un zvana viņam. Īpašnieks apliecina, ka  Mr.Šarps ir viņa oficiālais pārstāvis un ar „Ancasta” viņš vairs nesadarbojas.

Ir vismaz jau kāda skaidrība. Arī tas, ka izbraucam no Rīgas 10.jūlijā ar autobusu. Līdz rudenim jahta ir jādabū uz Rīgu, lai pa ziemu veiktu tās sagtavošanu pārgājienam.

MILDAS pirmās bildes.

Tādu mēs ieraudzījām nākamo "MILDU", tad vēl "Kōnigsfischer"

Atradām.

19.05.00.

No Rīgas izlidojam 12.40.

Maršruts: Rīga-Kopenhāgena-Minhene-Marseļa (2000.g. vēl nebija tik viegli no Rīgas, kaut kur nokļūt).

Kopenhāgenā reiss uz Minheni kavējas par 20min, bet mums Minhenē ir laiks tikai 45min. Lidmašīna gaisā nedaudz iedzen, bet vienalga mēs caur Minhenes lidostai dodamies skriešus. Tur mūs vēl arī aizkavē pasu kontrole ar stulbiem jautājumiem. Paspējām tikai tādēļ, ka arī reiss uz Marseļu nedaudz kavējās.

Lai nu kā, bet deviņos vakarā mēs esam Marseļā. No lidostas sazvanām viesnīcu pie vecās ostas. Tas nozīmē, ka mums šajā braucienā veicas. Cerēsim, kā tā būs arī ar jahtu.

Vakarā noēdam vēl katrs par pusspainim gliemežu (burvīgi) un ejam gulēt.

 

20.05.00.

Pamostos jau sešos no rīta, jo pilsēta ir ļoti skaļa. Mums pakaļ atbrauks pusē desmitos. Ļoti gribas redzēt šo jahtu.

Satiekam brokeri. Tas ir kungs no Austrālijas, ap 60 gadu vecs. Mr. Šarps ir ļoti patīkams cilvēks un arī liels jahtu lietpratējs.

Jahta atrodas Port Napoleon, pie Ronas ietekas Vidusjūrā. Tas ir apmēram 80km no Marseļas.

Beidzot esam klāt un kāpjam virsū. Cik tas viss mūs apmierina un ir piemērots mūsu vajadzībām, tagad nemaz nerakstīšu, jo mēs šo jahtu pērkam (cik tas ir atkarīgs no mums) un tad jau es par to visu rakstīšu daudzus gadus. Tad jau arī kļūs skaidrs, kas ir kas. Izlemts! Izdevās! (Ja cilvēks kaut ko grib un pie tā nopietni strādā, tad rezultāts ir)

Pēc plkst. pieciem beidzam skatīties un laižam atpakaļ uz Marseļu. Pavadot visu dienu uz šīs jahtas mēs jau iztēlojāmies, kā mēs te dzīvosim. Mēs ar Māri jau kojas sadalījām.

Rīt Māris parakstīs vienošanās projektu un tad viss ir atkarīgs no īpašnieka. Kamēr nauda nav samaksāta, tikmēr vēl paliek iespēja, ka pārdevējs var pārdomāt.

Meklēšana rit tālāk.

04.05.00.

Process rit tālāk. No „Custom 65’ ” esam jau praktiski atteikušies. Ir atrastas dažas jaunas un pieņemamas jahtas.

Viena no tām ir „Larry Lones 59’ ”. Austrālijas projekts ar diviem ķīļiem. Tērauds. Varētu būt pieņemams, ja būtu par kādu pēdu garāka.

Otra – „Charlie the Bird” 62’, bet ar aizdomīgi īsu ūdenslīniju. Interesants projekts, būvēts Taivānā. Garas pārkares bet ūdenslīnija tikai 12,4m, tas nozīmē mazu vidējo ātrumu.

Trešā – „Trewes 59”. Jongert Nr.230. Tērauds, bet  par īsu un tikai ar 6+2 guļvietām.

Ceturtā, manuprāt, ir visvairāk vērību pelnošā. Tā ir „Crusader of  Dee” 63’. Šis piedāvājums bija starp pašiem pirmajiem, bet nevarējām sazvanīt kontaktpersonu un atmetām to, kā dārgu. Neatlaidīgais Ivars tomēr sakontaktējās ar brokeri un, liekas, ka tā ir laba jahta. Pagaidām nezināms ir korpusa materiāls – „cold moulded” ko var iztulkot dažādi – gan kā velvētu, tātad tērauda, gan kā auksti formētu, varbūt stikla šķiedra (vēlāk izrādījās, ka tā sauc līmētos finiera korpusus).

Spriežot pēc izlaides gada 1969., diez vai tā būs stikla šķiedra. Ja tā ir tērauda, tad es noteikti uzstāju, ka jābrauc skatīties. Atrašanās vieta ir Port Hamble (UK).

Vēl, kā rezerves variants ir dažas čartera jahtas „Atlantic 61” Grieķijā.

Gandrīz aizmirsu, ka Spānijā arī vēl ir „Star sail shooner”, kura īpašnieks ir Venecuēlā.

Kā redzams, tad stāvoklis nebūt nav bezcerīgs.

15.05.00.

Turpinās meklēšanas vēsture.

„Crusader of  Dee” izrādās ir no mahagoni (tātad koka – neder!).

„Ancasta” (liela jahtu brokeru kompānija) atsūtīja dažus piedāvājumus, no kuriem pēc cenas un izmēra ir laba viena ferocementa (betona) jahta „Konigfischer”. Garums 21m, platums 5m, šonera takelāža, ērts plānojums.

Kārtējā apspriedē pie Māra, es parādu šo jahtu. Sarunas laikā izkristalizējas doma, ka varbūt mums ir tikai aizspriedumi pret ferocementu.

Sākas sezona, un piedāvājums arvien samazinās. Jābrauc skatīties cik tik ātri vien var un nekavējoties jāsavāc informācija par ferocementa jahtām.

Dažu dienu laikā es savācu kaut kādu informāciju par ferocementa jahtu būvniecību un ekspluatāciju. Visas atsauksmes ir labas. Ferocementa jahtas būvē jau no 1848.gada. Jahtas ir izturīgas un nav smagākas par analogām stikla šķiedras vai koka jahtām (ja garums pārsniedz apm. 12 m). Remonts ir viegls un apkalpošana vienkārša un lēta. (Pēc II Pasaules kara angļi būvēja pat ferocementa zemūdenes)

Nolemts. Piektdien laižam uz Maljorku skatīt jahtu. Labi, ka pirms tam vēl piezvanām brokerim jo izrādās, ka jahta jau ir Marseļā. Tas pat ir labāk, jo biļete uz Marseļu ir lētāka un tas nozīmē, ka jahta pārvietojas, tātad ir pilnīgā kārtībā.

Cerēsim, ka šoreiz mums paveiksies.

Meklējumi sākas.

07.04.00.

Pārtulkoju visus inventāra sarakstus un aprakstus. Pārrēķināju arī maršrutu. Ar šo jahtu mēs varam veikt šo maršrutu 14 mēnešos un atgriezties 2002.gada 30.oktobrī.

Šodien nopirku arī karti un jau iezīmēju maršrutu.

Rīt lidojam. Rakstīšu no notikumu vietas, kā saka žurnālisti.

 

08.04.00.

No rīta 6.45. izlidojam uz Londonu. Londonā esam 11 pēc vietējā laika. Dodamies uz pilsētu. Es Londonā esmu pirmo reizi.

Man patīk. Te ir sava aura. Bet visumā Londona man paliks atmiņā ar tualetēm. Dzērām alu, un visu laiku gribējās čurāt. Lai atrastu tualeti ir jāiet bārā un kaut kas jāpasūta. Pasūtam atkal alu. Un process turpinās.

Izstaigājām visu centru. Kājas vairs netur. Nav tie gadi.

Vakarā noguruši atgriežamies Getvikā. Astoņos lidojam uz Malagu un pusnaktī esam klāt. Londonā man atņēma kabatas nazi, jo tam fiksējās asmens (tajā laikā vēl varēja ņemt līdzi lidmašīnā asus priekšmetus).

Malagā paņemam taksi un dodamies uz viesnīcu. Apbraukājam četras viesnīcas un visas ir pilnas!

Šoferis mūs piesakās par 25 000 (pesetas) aizvest uz Almerimaru. Citas izejas nav un mēs braucam. Ceļš ved gar pašu jūras krastu. Brauciens ir skaists un garastāvoklis pacilāts. Pēkšņi mūsu taksometru aptur policija, liek visiem izkāpt no mašīnas un izņemt no bagāžnieka somas. Kaut kur prātā pavīd doma par formās ģērbtiem bandītiem (tas no auto pārdzinēju pieredzes Polijā). Mūsu mantas apošņā suns (bagāžnieku arī) un mēs varam doties tālāk. Redzu, ka šoferis par notiekošo nemaz neuztraucas. Vēlāk viņš mums paskaidro, ka patruļa ķer narkotiku vedējus. No Marokas ar ātrgaitas kuteriem narkotikas tiek nogādātas Spanijas krastā. No piekrastes tās tālāk var aizvest tikai par šo vienīgo ceļu, jo piekraste ir kalnaina un vairāk ceļu šeit nav. Tad arī visvienkāršākais ir uz šī ceļa pārbaudīt visas automašīnas.
Almerimara ir mazs kūrorts pie jūras, kurā ir golfa laukums. Vienīgā vieta, kur apmesties ir golfa motelis. Meklējot to braucam garām jahtklubam un es pirmo reizi ieraugu „Karlu Stortebekeru” (jahtas nosaukums),kura ahteris rēgojas pāri kluba sētai.

Viesnīcā nonākam četros no rīta. Beidzot gultā.

Dienasgrāmatas sākums. Ir 2000.g. 19.marts.

Iesāku šo dienasgrāmatu 5.04.2000., kad notiek intensīva gatavošanās šim pārgājienam.

Nolēmu aprakstīt arī gatavošanos, jo iespējams, ka šis process būs interesantāks nekā pats pārgājiens.

5.04.2000.

Sākšu ar nelielu atskatu uz aizvadītajiem notikumiem.

19.03. es internetā cītīgi meklēju jahtu piedāvājumus, jo 20.03. bija nolikta pirmā sapulce pie Māra, kuras turpmāk notiks katru otro pirmdienu. Sapulce sakarā ar pārgājiena organizēšanu.

Labākais piedāvājums ir alumīnija kečs 65’, kurš atrodas Almerimarā,  Spānijā un maksā 225 000$.

Sapulcē mans piedāvājums vispār tika pieņemts par vērā ņemamu, bet atcerējāmies, kā mēs iekritām ar Ursulu (veco MILDU) un nolēmām meklējumus turpināt, bet arī ar šo īpašnieku uzņemt kontaktus.

Nākošās nedēļas laikā mēs ar Ivaru, kurš ir iecelts par krasta biroja vadītāju, atrodam vēl kādas 15 jahtas (kurš apmaksās telefona rēķinus?) no kurām viena ir SUPER.

Sarakstāmies ar brokeru, saņemam fotogrāfijas un jau iedomājamies, ka mēs ar viņu burājam – te pēkšņi „bac” un jahta ir pārdota. Tā ir zīme, ka vilcināties nevar, jo citādi šī gada jahtu piedāvājums tiks realizēts un mēs vairs nedabūsim neko. Ja mēs jahtu šovasar nedabūjam Rīgā, tad principā ceļojums 2001.g. ir apdraudēts.

Steidzīgi atgriezāmies pie alumīnija keča, no kura mēs tā īsti arī nebijām atteikušies. Sākās sarakste un sarunāšanās.

Nākošajā sapulcē 3.04.00. tiek nolemts pirkt šo jahtu, ja vien tai nebūs kāds ļoti liels defekts, kas gan ir maz ticams.

Šodien saņemam arī krāsainās bildes un smalku aprakstu. Man vairs nav žēl, ka iepriekšējā aizgāja, jo šī ir ar savu vēsturi.

Jahtu ir projektējis konstruktors, kurš strādāja pie Sparkman & Stephens. Jahta ir SWAN 65 atdarinājums. Vidējais ātrums ir 9 mezgli. Diennakts pārgājieni ir ap 300 j.j.

Ķeršos pie apraksta tulkošanas. Liekas, ka es šo jahtu iemīlēšu tāpat kā BRAVO.

Mums jau ir biļetes uz Spāniju. 9.aprīlī mēs jau būsim Almerimarā un tad jau redzēs.

22.aprīlis 2003.g. Ventspils

Ventspilī mūs sagaidīja apbrīnojami daudz cilvēku, bet visu to aizēnoja tikšanās ar sievu.

23.aprīlī 2003.g.

Tāds bija 23.aprīlis 2003.g. Līcis bija pilns ar ledu.

Atgriešanās.

Nesen man piezvanīja Māris Gailis un uzaicināja uz sanākšanu par godu desmitgadei kopš jahtas "Milda" pasaules ceļojuma beigām.

Sen par to nebiju domājis, bet tiešām, ir jau pagājuši 10 gadi, kad mēs 2003.g. 23.aprīlī atgriezāmies no divus gadus ilgušā pasaules ceļojuma. Arī šoreiz diemžēl es nevarēšu piedalīties svinībās, jo, kā tas bieži notiek, es atkal būšu jūrā.

Jau divas nedēļa pēc atgriešanās no divus gadus ilgušā pārgājiena, es aizbraucu strādāt uz Vidusjūru un biju priecīgs, ka dēļ šī pasākuma neesmu izkritis no aprites. Šajā sakarā arī nebija laika nodoties atmiņām par pasaules apceļojumu. Tagad, pēc 10 gadiem, arvien biežāk sāku atcerēties šo pārgājienu. Iespējams, ka tas ir tādēļ, ka tagad vadu burāšanas skolu (vēl viens no maniem dzīves sapņiem) un iegūtā prakse ir noderīga jauno kapteiņu apmācībā.

Diezgan zīmīgi, ka pirms mēneša atradu savu dienasgrāmatu, kurā, kā izrādās, esmu rakstījis piezīmes jau no pārgājiena gatavošanās laika. Dienasgrāmata ir pavisam, kas cits kā tās piezīmes, kuras rakstīju it kā grāmatai un kuras ir publicētas manā mājas lapā http://www.veikalsodyssey.com/duffy.html. Dienasgrāmatā ir vairāk atspoguļotas manas personīgās izjūtas un pārdzīvojumi, kā arī atainotas sadzīves problēmas divu gadu garumā dzīvojot ierobežotā telpā (tagad to sauktu par realitātes šovu).

Tad nu esmu izdomājis pēc 10 gadiem šo dienasgrāmatu publicēt un tādēļ esmu izveidojis šo emuāru. Dienasgrāmata tiks publicēta, iespējams, arī gada garumā. Tiks pievienotas interesantākās fotogrāfijas un reizēm pierakstīti komentāri no šodienas redzes viedokļa.

Problēma ir arī tā, ka man ir grūtības pašam izlasīt savu rokrakstu, kas nekad nav bijis glīts, bet pēc gadiem ir vispār nesalasāms. Šeit labi, ka man palīdzēt piekrita Ketija, kura šajā jautājumā ir kļuvusi par manu sekretāri un nodarbojas ar rokraksta atšifrēšanu un dienasgrāmatas pārrakstīšanu digitālā formātā. Ceru visai drīz saņemt pirmos materiālus.

Ja kādam tas interesē, tad lūdzu sekojiet jaunumiem šajā lapā.