Jahtas remonta sākums.

24.10.01.

         Turpinās mūsu epopeja Centro Naval de Guarija. Iziešanas laiks tika vakar nolikts uz šodien 10. Šodien 10tos mums pateica, ka nepareizi ir sametināts mūsu skraberis, lai gan izskatās, ka tā nav taisnība, un tas būšot gatavs plkst. 12:30. Skraberis nav sametināts nepareizi, viņš vienkārši nav pabeigts un arī kuģis, kas atrodas ūdenī pie slipa nav pabeigts. Šim kuģim tagad krāso virsbūvi un tādēļ viņš nevar kustēties. Līdz ar to augšā vīri arī nesteidzās ar skraberi.

         Pašlaik nākošais solījums ir plkst.14.

Beigās šodien nekas nenotiek.

25.10.01.

         Jau plkst.12 sākas mūsu mēģinājums uzdabūt jahtu uz platformas. Sāk agrāk, lai noteikti nenokavētu paisumu. Mēs skatāmies, ka paisums šodien arī nav tik izteikts kā vakar, kaut arī tam ir jābūt par 10 cm augstākam. Pakāpeniski izdodas jahtu līdz pusei uzdabūt uz platformas, bet tad sāk kristies ūdens un mēs vairs nevaram tikt nost no skrabera. Piepalīdz ar traktoru un mēs nobraucam atpakaļ ūdenī.

         Šodien dēļ stiprā vēja no austrumiem paisums bija par 20 cm zemāks nekā bija paredzēts un par 10 cm  zemāks nekā vakar. Tagad viss atkal ir atlikts uz rītdienu plkst.13. Paisumam jābūt augstākam, ja beigsies vējš, bet ja vējš nebeigsies, tad pirmdien jau nu būšot tik augsts paisums, ka mēs varēsim iziet ārā neskatoties ne uz ko.

         Vakar bijām ciemos pie vāciešiem uz viņu lieliskās jahtas un ieguvām vērtīgu informāciju par Patagoniju. Dabūjām nokopēt Patagonijas ceļvedi.

         Ja mēs ceļamies ārā tikai pirmdien, bet ārā mums ir jāizceļas, tad mēs savā maršrutā izlaižam Urugvaju un dodamies taisni uz Buenosairesu.

27.10.01.

         Vakar arī līmenis nepacēlās pietiekoši augstu un nemaz nesākās mēģinājums uzdabūt jahtu uz skrabera. Sarunājām it kā uz šodienu, bet pirms paisuma atnāca Batata un pateica, ka šodien nekas tomēr nenotiks.

         Ar Viesturu šodien pastrādājām pie kartēm. Mums ir visas Patagonijas šēras, bet ne sevišķi mazā mērogā. Sastādīju Patagonijas maršrutu. Mēs dabūjām kopiju no Patagonijas almanaha burātājiem.

         Uzzinājām arī daudz par metodēm, kā pārvietoties pa šērām, kā enkuroties, kur ņemt degvielu. Uzzinājām, ka šērās obligāti ir nepieciešami divi 100 m gari peldošie gali, lai piesietos pie krasta. Bez šīs informācijas, es domāju, ka mums būtu grūti - vismaz no sākuma.

         Vācieši – Jurgens Dītrihs Šatcs ar sievu Beatrisi. Abi ceļo jau sesto gadu. Visu, kas viņiem ir bijis Vācijā, viņi ir pārdevuši. Jurgens ir īpašnieks dažām firmām un no tām saņem naudu ceļošanai. Viņam ir 53 gadi, viņai par  20 gadiem mazāk, bet kopā viņi jau dzīvo 15 gadus. Trīs gadus viņi ir būvējuši savu jahtu. Korpuss ir tērauda un pirkts gatavs. Iekšā ir tikai trīs telpas – liels salons, kolosāli liela ahterkajīte un neliela kajīte forā viesiem, vai palīgam, kādu viņi bija paņēmuši, kad gāja uz Antarktīdu. Jahta ir 65 pēdu gara.

 Jurgens un Beatrise

         Viņš ir liels filozofs. Viņš raksta grāmatu, kā cilvēkam iemācīties atklāt savas spējas. Vēl viņš sludina, ka kādiem 15% no pasaules iedzīvotājiem vajag raidīt kosmosā labas domas, par pasaules saglabāšanu un tad izdosies novērst draudošo ekoloģisko katastrofu. Viņi netaisās atgriezties civilizācijā, bet pēc zināma laika domā apmesties uz dzīvi vai nu Azoru salās, vai arī Patagonijā. Viņš arī ieinteresējās par iespēju nopirkt zemi kaut kur Latvijā. Viņam laikam Latvija šķiet kaut kas līdzīgs Patagonijai. Katrā gadījumā man dažas viņa idejas likās ļoti simpātiskas.

Dzīvojām mēs četri visu laiku ļoti labi, bet šovakar ieradās atkal Barnuma cirks. Sapratu, ka brauciens nebija devis gaidītos rezultātus. Naudu bija iztērējuši daudz vairāk kā bija rēķināts. Nova Odesā nevienam latviešu pēcnācējam nebija liela interese par mums. Faktiski brauciens uz Nova Odesu bija galīgi lieks. Šīs idejas autors Kaspars vienīgais kaut cik pozitīvi atsaucās par šo ekskursiju. Cerams, ka ar to beigsies viņa jaukšanās ekspedīcijas lietās. Bez Māra arī inscenētā tauriņa ķeršana filmai neiznāca.

         Šeit tiks montēta nākošā filma, kura uzskatu, ka ir sagājusi galīgi grīstē. Redzēs, kas tiks taisīts šoreiz. Cik saprotu, tad Māris spiedīs uz Ostapu Benderu. Faktiski ir tik daudz interesanta, ko rādīt, un ko cilvēki arī gaida, bet Mārim vajag bīdīt savas „radošās” idejas, par kurām viņš pats ir ļoti sajūsmināts. Citi gan ne, bet, lai cik dīvaini tas nebūtu, neviens izņemot mani, viņam to nevar pateikt. Tādēļ man vairs arī neprasa, ko es domāju par filmu.

29.10.01.

         Kārtējā izcelšanas reize ir klāt. Ūdens šodien ir jau pamatīgi augsts. Viss process notiek kā jau parasti. Rati ūdenī un jahta virsū. Jahtu šoreiz, cik var saprast neizdevās uzlikt tieši pa skrabera centru. Mūs sāk raustīt uz sāniem ar traktoru. Beigās jau liekas, ka viss būs kārtībā. Beidzot ratus sāk vilkt uz augšu, bet jahta paliek uz vietas un noslīd no skrabera. Izrādās, ka viens no strādniekiem nogulēja komandu un nepalaida vaļā masta galu. Ūdens jau ir nokrities pa kādiem 10 cm un process atkal ir nokavēts. Nelaime ir tā, ka es neko nevaru šeit komandēt, jo nesaprotu portugāļu valodu. Ja mūsu komanda varētu piedalīties procesā, teiksim darboties ar galiem, tad varbūt viss ietu raitāk.

         Visi esam galīgi sašauti. Nedaudz arī kaut ko sabļaujam viens uz otru. Meistars arī pienāk klāt un saka, ka vispār necels mūs ārā. Mēs sakām, ka mums jau sen ir laiks braukt prom.

         Vēlāk tomēr visi nedaudz nomierināmies. Atnāk pats verftes īpašnieks un apsola, ka rīt viņš mūs noteikti izcels ārā. Viņš atzina, ka skraberis ir nedaudz nepareizs un liek to pārtaisīt.

         Par cik mēs te salecāmies, Māris mani uzaicināja uz krogu, uz pārrunām divatā. Iniciators šīm pārrunām izrādās ir Jānis, kurš iepriekšējā dienā ir kratījis Mārim sirdi un teicis, ka viņam liekas, ka viņš ir pēdējais cilvēks uz jahtas. Parunājām mēs normāli un es apsolīju Jāni vispār likt pilnīgi mierā. Es jau pirms tam biju nolēmis, ka Jānim labāk nekādus darbus, kas darāmi ar rokām, neuzticēt. Viņam vienkārši tie nepadodas. Labāk, lai viņš ņemas tikai ar filmu. Māris faktiski piekrita tam, ka komanda ir sadalījusies daļās – četri, kas uztur jahtu, trīs – kas taisa filmu un viens - Kaspars – kurš nedara neko, bet ir mūsu apdrošināšanas polise gadījumam, ja kāds saslimst.

         Mani nedaudz pārsteidza tas, ka izrādās Jānis Mārim atstāsta visu, ko komanda par Māri runā. Viņš Mārim teicis, ka starp mums briest konflikts un, ka komanda ir manā pusē. Viņš to tēlojis bez maz kā komandas dumpi pret ekspedīcijas vadītāju. Dabīgi, ka tas tā nav un mūsu attiecības jau tādas ir vienmēr. Jo mazāk mēs jaucamies viens otra sfērā, jo labāk. Māris vada pasākumu – es – jahtu.

         Būs vienīgi jābrīdina pārējie veči, ka Jāņa klātbūtnē jārunā ir apdomīgi. Bet principā tas nemaz nav slikti, ka Māris ir brīdināts, ka komandas lielākā daļa ir manā pusē (gadījumā, ja notiktu konflikts). Tas jau arī ir dabīgi, jo cilvēku dzīvības ir atkarīgas no manis, bet labklājība no Māra. Jānim vienkārši šī situācija ir neparasta, bet man liekas, ka mēs ar Māri esam pie tā jau pieraduši un apzināmies, ka esam viens no otra pārāk atkarīgi, lai sāktu konfliktēt savā starpā.

30.10.01.

         Šodien atkal celšanās ārā. Darba temps šodien šeit ir pavisam cits. Strādāšana notiek stipri līdzīgi, kā pie mums ziemeļos. Viss norit kā vajadzīgs un tagad ir skaidrs galīgi, ka ja skraberis būtu uzreiz uztaisīts pareizi, kā to vakar pārtaisīja, tad mēs būtu jau ārā trešdien, vai vismaz ceturtdien. Liekas, ka strādniekiem arī pats saimnieks Paulo ir sadevis pa „mizu”. Šodien pie izcelšanas pats bija klāt ar savu māsu, kas šeit ir viņa vietniece. Mēs tikām nofotografēti no visām pusēm, jo laikam jau tomēr šeit tik lielas jahtas nav celtas ārā.

"Mildas" izcelšana



         Korpusa nomazgāšanu sarunājam ar strādniekiem par 100 USD. Paši sākam jaukt ārā dzenskrūvi, jo konstatējām, ka ir izdilusi bukse. Dzenskrūve staigā apmēram par 1 cm uz sāniem. Izjaucam to ātri, bet atklājas, ka bojāta ir arī pati vārpsta, bojātā bukse ir iegrauzusi vārpstā robu. Uz tādu vārpstu nav vērts likt jaunu buksi, jo tā arī tiks ātri saēsta.

         Labi, ka mums šeit palīdz divi latvieši, kuri abi strādā Santosas jahtklubā. Viens ir profesionāls kapteinis uz motorjahtas un otrs ir klubā elektroniķis. Viņi vismaz zina šeit, kur ko var dabūt.

         Māris laikam lidos uz Buenosairesu, lai sagaidītu Zaigu. Mēs esam ārā no grafika. Mums jau jābūt jahtu saremontējušiem un jādodas uz Buenosairesu. Iespējams, ka mēs iesim uz Buenosairesu bez Māra. Pretējā gadījumā mums šeit nāksies dzīvot vēl ilgi.

31.10.01.

Nodarbojamies ar jahtas uzturēšanu perfektā kārtībā.

         Sākam krasta darbus. No rīta ierodas mūsu draugs latvietis, un arī vācietis atved vienas firmas pārstāvi. Sākas spriešana un kalkulēšana. Latvietis saka, ka tādu tēraudu asij nevar dabūt ne San Paulo ne Rio. Viņš iesaka griezt esošo asi otrādi, sadalīt to divās daļās un saskrūvēt vienā vietā ar flančiem. Mēs gandrīz jau piekrītam, bet, kad sākas runa par cenu, tad sarēķinām, ka šis projekts var izmaksāt ap 2500 USD.

         Labi, ka ir otrs variants, kas izrādās ļoti vienkāršs. Vācieša piedāvātās firmas pārstāvis ir gatavs izgatavot jaunu asi piecu dienu laikā un cena ir 750 USD.

         Šeit parādās tas paradokss, ka ja tev viens saka, ka to šai valstī nevar izdarīt, tad tas nozīmē, ka to nevar izdarīt viņš ar savu paziņu loku. Ja to pašu pajautā citam ar citu paziņu loku, tad izrādās, ka varbūt nav nekādu problēmu.

         Labi, ka blakus stāv tāds vācietis, kuram jau ir prakse, kā remontēt jahtu Brazīlijā. Šeit tagad blakus stāv divas jahtas, viena, kas nāk no Horna un remontējas pēc un otra, kas iet uz Hornu un gatavojas tam.

         Starp citu, pie Horna šogad bija vienai jahtai problēmas ar buksi. Viņai noķīlēja vārpstu un viņa gandrīz tika uznesta uz klintīm.

         Šogad Patagonijā pazuda arī Saids ar savu mazo jahtiņu. (Vēlāk gan izrādīsies, ka tā nav taisnība. Viņš vienkārši nevienam neziņoja par savu pārvietošanos)

         Jāgatavojas nopietni, ko mēs arī darām.