Priekšā Klusais.

08.02.02.

            Divas diennaktis bija gandrīz absolūtā flaute un mēs gājām ar motoru. Okeāns kļūst arvien gludāks. Beidzot arī šāds laiks. Vakar bija migla. Jau pirms pusdienas sasniedzam Talcahuano.

            Vadoties pēc iepriekšējās informācijas izmetam enkuru zvejas ostas priekšā, kur ir jābūt arī municipālajam jahtklubam un enkurbojām. Bojas nekur neredz, bet zvejas ostā stāv kādas piecas mazas jahtiņas. Smaka arī šeit nav no patīkamākajām. Kamēr mēs apdomājam ko darīt, krastā piebrauc Armadas džips. Māris aizbrauc uz krastu ar papīriem un atved pie mums vienu oficieri.

            Viņš saka, ka mēs droši varam iet uz Naval Base jahtklubu aizliegtajā zonā. Viņš mūs pavada pa ceļam komandēdams zvejas kuģus, lai nemaisās pa kājām.

            Naval Base klubā mūs sagaida pats direktors un vēl daži darbinieki. Nostājamies ar ahteri pie pontona ļoti kārtīgā armijas pilsētiņā.

09.02.02.

            No rīta ar armijas pilsētiņas autobusiem aizbraucām uz Concepcion. Nekas sevišķš. Centrā ir ļoti daudz veikalu, bet interesanti, ka pārsvarā tie ir bērnu rotaļlietu veikali un parfimērijas veikali. Cilvēku arī ir kā biezs. Paklaiņojam apkārt, bet mums jau tā īsti neko nevajag. Jocīgākais ir tas, ka šeit nav pat kur pasēdēt un paēst, un iedzert alu. Beigās atrodam vienu Macdonalda tipa ēstuvi, kur dod arī alu.

            Ar to pilsētas apskate ir beigusies. Vienīgais, ko var secināt ir tas, ka armijas pilsētiņa atšķiras kā diena pret nakti no lielās pilsētas, kur dzīvo civilie. Armijas pilsētiņā ir kārtība un tīrība. Pat armijas autobusi ir daudz labāki un šoferi ir baltos kreklos un ar šlipsēm. Var redzēt, ka armija šeit ir sabiedrības krējums.

            Jāpiebilst, ka vietējais armijas šefs mums apsolīja arī tikpat labu vietu Valparaiso armijas jahtklubā.

10.02.02.

            No rīta izejam uz Valparaiso.

11.02.02.

            Divas dienas normāli burājamas. Fordaks līdz 25 mezgliem.

12.02.02.

            No rīta vējš tomēr nolūza. Pēdējo gabalu līdz Valparaiso noejam ar motoru.

            Ejot iekšā sākam jau pētīt vietu apsolītajā kara ostā. Sazināmies pa VHF ar ostas kontroli, kā mums ieteica Talcahuano. Šeit, protams, par mums neko nezina un liek izmest enkuru. Tā arī darām un dodamies uz krastu. Respektīvi, Oskars aizved Māri uz ostas kontroli. Tur par mums neko nezina un arī negrib zināt. Ir jau vakars un priekšniecības vairs nav, tādēļ visu atliek uz nākošo dienu.

Valparaiso.

            Vakarā nolemju pacelt enkuru un pāriet uz boju, kas ir blakus, un ko liekas, ka neviens nelieto.

            Māris ar Jāni dodas uz pilsētu, bet mēs pārējie ejam gulēt.

            Māris mūs netraucēja līdz plkst. 2 naktī, jo tikai tad izdomāja atgriezties. Viņš bija krietnā šmigā.

13.02.02.

            No rīta viņš atkal dodas pie priekšniekiem. Ostas kontrole ļauj mums stāvēt, kur mēs varam atrast vietu, bet te visa ir komercosta un tādēļ ļoti dārgi.

Aizbraucam pie zvejniekiem pēc kādas butes.

            Armāda saka, ka viņiem nav tādas prakses, ka ļaut pie sevis aizliegtajā zonā ienāk civilajām jahtām un tas variants atkrīt. Bet viņi iesaka iet uz Higuerillas jahtklubu, par kuru mums krievi Port Montt teica, ka tur ir tik šaurs, ka ieiet nevar.

            Māris aizbrauc uz klubu. Mēs gaidām pie rācijas.

            Boju mēs bijām izvēlējušies pareizo, jo pa nakti pie visām citām bojām, pie kurām bija gali, pienāca stāvēt velkoņi.

            Pēc pusdienas Māris beidzot nodibina ar mums sakarus. Varam iet uz klubu, jo izrādās, ka pirms diviem mēnešiem šeit ir nodots jauns baseins un tas stāv pilnīgi tukšs. Ceļam enkuru un ejam uz klubu.

            Klubā tiešām ir jauns mols, aiz kura ir izveidots pietiekoši liels baseins ar četriem jauniem pontoniem, nav pat vēl pievilkta elektrība.

            Jāstāv gan uz diviem enkuriem forā, jo nāk iekšā okeāna vilnis un jahta visu laiku staigā. Bet tomēr tas ir vislabākais variants, jo mums stāv priekšā daudz darba.

Jahtkluba ēka.

            Šis skaitās vietējo miljonāru jahtklubs. Līmenis ir tāds, kā jebkurā Eiropas klubā, bet priekš, Čīles tas ir ļoti augsts. Dušā gan karsts ūdens, protams, nav iegūstams.

            Pārsteidzošs ir tas variants, ka klubu pilnībā finansē un būvē no biedru naudām. Arī jaunais mols ir uzbūvēts no biedru naudām. Mums stāvēšana pirmās 7 dienas ir par brīvu un tad būs jāmaksā 25 USD par dienu.

14.02.02.

            Stāvēšana tomēr nav sevišķi mierīga. Pa nakti okeānā bija vējš un tagad vilnis klubā ir palielinājies. Esam jau pārrīvējuši vienu galu un mazo enkuru arī no rīta nācās pārmest, jo viņš bija izcelts no vietas.

Mols ir ļoti īss un klubā nāk iekšā vilnis.

            Vajadzēja vilkt akvalangu un ievietot enkuru precīzi tā, lai enkurgals nerīvētos pret ūdenī esošajiem akmeņiem. Enkuru piesējām pie dingija un Viesturs zem ūdens enkuru novietoja pareizā vietā.

15.-22.02.02.

            Turpinām stāvēt Higuerillas jahtklubā. Nodarbojamies ar remontiem un ahtera platformas būvi.

Top jaunā platforma.

            Viesturs bija precīzi aprēķinājis nepieciešamo materiālu daudzumu. Viens no kluba biedriem iedeva savu pikapu un pateica, kur visu labāk iegādāties. Matrialu cenas liekas ir zemākas, kā Latvijā.

            Vienu vakaru bijām uz kluba pasākumu. Izkratījām kodes no uzvalkiem. Pasākums diezgan oficiāls un garlaicīgs, bet mēs iepazināmies ar šī kluba ievērojamākajiem biedriem. Rezultātā mums tika uzsūtīta lielākā avīze „El Mercurio Valparaiso”.

            Tehnisko palīdzību gan šeit nevar sagaidīt, tāpat kā Brazīlijā. Elektroniskā kompasa remontā mums palīdzēja Andrejs Gorjačevs, par kuru uzzinājām Puerto Montt, kā arī Sandra Rozenberga un Laura Illanes. Abas meitenes šeit dzīvo un ir precējušās ar spāņiem.

            Andrejs faktiski paņēma un kompasu saremontēja. Izrādās, ka vaina bija no mitruma oksidējušās lodējuma vietas un kontaktu zudums. Vietējā elektronikas firma, kura it kā apņēmās saremontēt kompasu, ieteica nopirkt gan jaunu pašu kompasa devēju, gan kompjūteru un tad viņi noteikšot, kas ir vainīgs un to nomainīšot. Jaunu jau mēs paši varam uzstādīt, tur nekāda firma nav jāalgo. Vienreiz jau esam to izdarījuši.

            Māris nodarbojas ar vīzām un ar sava jaunā papagaiļa iegādi.

            Meitenes noorganizē mums ekskursiju pa Valparaiso un stāsta par šejienes sadzīvi. Viņām mūsu vizīte arī ir liels notikums.

Ekskursija Čīles vīna dārzos.

 

25.02.02.

            Šodien nobeidzam visus darbus. Pabeidzām platformu. Slīpēt to varēs arī vēlāk. Vakarā mums atved degvielu. No rīta jau ir saņemta grāmata “Pacific crossing guide”, kura būs mana lasāmviela vairāk kā pusgadu. Diemžēl atved arī Gaiļa papagaili.

            Desmitos vakarā Andrejs atved mikroshēmu satelīta telefonam. Arī telefons tagad strādā. Šī mums ir ļoti veiksmīga diena.

Pēdējā vakarā Čīlē Māris uzzin, ka viņš ir kļuvis par vecotēvu.

 

26.02.02.

            Astoņos no rīta sākam jaukt ārā ap jahtu sapīto “zirnekļu tīklu” no piesienamajiem galiem. Un deviņos jau ir pacelti abi enkuri. Pievelkam laiviņu jaunajā vietā. Super.

            Pametam Dienvidameriku un sākam šķērsot Kluso okeānu – lielāko okeānu pasaulē.

            Iesākumā ir pilnīgs bezvējš un mēs ejam ar motoru. Strādā atkal autopilots. Sakārtojam jahtu. Vēlāk sāk pūst vējš NW. Paceļam visas buras un slīdam pa gludu okeānu ar 4 mezgliem.