Kapteiņa dienasgrāmata: Puerto Montt

27.01.02.

Ieeja Castro ir par šaurumiem starp daudzām saliņām. Te jau var redzēt arī kaut ko pazīstamu – apstrādātus laukus. Ir jau arī zināma kārtība. Dažviet jau izskatās tīri kā Vācijā.

Pie Castro pretī pilsētai jāstāv uz enkura. Laiks šeit ir mierīgs un nav problēmu.

Castro.

Pirmās favelas.

Pati pilsēta atgādina Ušuaiju un nav nekas sevišķs.

29.01.02.

Pēcpusdienā paceļam enkuru un ejam uz Puerto Montt. Puerto Montt ir šī apgabala galvaspilsēta un vieta, kur oficiāli beidzas mūsu ceļojums cauri Patagonijai. Šeit mēs paziņosim, ka esam izgājuši Patagoniju bez starpgadījumiem un Armada beigs sekot mūsu ceļojumam.

Laiks ir labvēlīgs un mēs pienākam ļoti ātri. Vajag pat piebremzēt, lai nebūtu ostā jāiet galīgi naktī.

30.01.02.

Pie Port Montt pienākam ļoti agri no rīta. Vēl ir tumšs, bet laika apstākļi ir labi, ūdens ir augsts un mēs ejam iekšā.

Kanālā neko īsti saprast nevar un mēs netālu no viena kluba piesienamies pie kaut kādas bojas. Māris aizbrauc uz krastu un tad jau arī uzaust gaisma. Ejam iekšā, jo stāvvieta šeit priekš mums iznāk normāla.

Šis ir vēl galīgi nepabeigts klubs, bet ar lielākiem dziļumiem pie steķa un arī ar lielākām stāvvietām. Klubs OXXEAN. Mēs šeit varam izmērīt un nofotografēt konstrukcijas jau priekš sava kluba Ķīpsalā. (Piezīme: 1993.g. strādājot kopā ar Egonu Stieģeli sākām veidot jahtklubu Ķīpsalā. Neaprakstīšu to, kādēļ tas viss neizdevās, bet šī ideja par klubu tik organiski iederas šajā vietā, ka man bija skaidrs – tas kādreiz tiks izdarīts. Pēc Horna raga apņemšanas un Patagonijas iziešanas man bija tāda sajūta, ka pasaules apceļojums jau ir paveikts un atliek tikai samērā garlaicīgā Klusā okeāna šķērsošana. Līdz ar to man sāka uzmākties domas par to, ko darīšu atgriezies Latvijā. Tad nu domāju, ka vajadzētu dzīvē vēl izveidot burāšanas skolu un jahtklubu, kurā pensijas gados strādāt par sargu. Tad nu jahtklubs OXXEAN bija pirmais, kurā sāku uzmanīgi vērot plānojumu, konstrukcijas u.t.t. Kā zināms tad Pilsētas jahtklubs Ķīpsalā šogad sāka savu darbību un man bija izdevība piedalīties tā tapšanā)

Jahtklubs OXXEAN

Šeit nav problēma dabūt arī degvielu un arī elektrība šeit ir tāda, ka strādā veļas mašīna.

Satiekam divus dīvainus krievus, kas mēģina šeit nodarboties ar krabju zveju. Firmas īpašnieks ir zinātņu doktors, bet viena kuģa kapteinis ir burātājs no Melnās jūras, kurš kopā ar tēvu – boksa treneri, aizlaidies no PSRS jau 1990.g.

Tā viņi te ņemas, bet lielas problēmas viņiem rada tehniski jautājumi. Neviens no viņiem nav tehnisks cilvēks un tādēļ viņi daudz naudas izgāž pa velti un nevar atrisināt daudzus samērā vienkāršus jautājumus, kā, piemēram, vārpstu savienošanu ar dzinēju un palīgdzinēju pieliešana ar ūdeni. Viņiem trūkst tāda cilvēka, kā mūsu Aldis.

Bet no viņiem mēs uzzinājām vismaz kaut ko par to, kas mūs gaida tālāk. Izrādās, ka informācija par Valparaiso mums nav precīza. Mūsu ieplānotais klubs ir ļoti mazs. (Īstaenībā mēs Eiropā esam pieraduši pie samērā lieliem jahtklubiem, kādi citur pasaulē ir retums) Ja nevarēsim sarunāt stāvēšanu pie armijas, tad vajadzēs stāvēt 20 jūdzes no pilsētas uz enkura, kas mums galīgi neder, jo jātaisa filma un jāremontē autopilots, un jāmaina telefons.

Neesam šeit arī saņēmuši visu sūtījumu no West Marine. Uz šejieni tika pārsūtīta tikai viena paka, kurā bija mana dušas somiņa. Lielās pakas numuru Anglija bija nodiktējusi nepareizi un tādēļ lielā paka palika, laikam, Punta Arenasā. Šis jautājums mums arī tagad ir jāatrisina.

31.01. – 03.02.

P. Montt ir viens no Patagonijas diviem transporta centriem (otrs ir Punto Arenas Patagonijas otrā galā). Tas atstāj savu zīmogu pilsētā. Šeit katru dienu ir daudz cilvēku, bet tie pamatā ir caurbraucēji. Osta ir visdzīvākā vieta pilsētā. No šejienes katru dienu atiet gan lieli, gan mazi kuģīši uz dažādām Patagonijas vietām, jo tas ir vienīgais veids, kā pārvadāt preces un cilvēkus.