Robinsona Kruzo sala

27.02.-01.03.02.

            Pamatā visu laiku burājam ar normālu ātrumu. Pūš 3-4 balles stiprs dienvidu vējš.

            1.martā no rīta saulei lecot, jau pie horizonta ir redzama Robinsona Kruzo sala. Sala ir augsta un kalnaina. Skats ir lielisks.

Robinsona Kruzo līcis.

 

            Tā ir Mas a Tierra, jeb kopš nesena laika Robinsona Krūzo sala. Tā ir sala uz kuras daudzus gadus ir pavadījis jūrnieks Aleksandrs Selkirks. Tieši viņa stāsts pamudināja Danielu Defo uzrakstīt savu slaveno romānu. Skots Aleksandrs Selkirks ieradās Dienvidu jūrās uz pirātu kuģa "Cinque Ports" klāja, kā navigators. Pēc pamatīga strīda ar kapteini Tomasu Stradlingu, Selkirks palūdza, lai viņu izsēdina uz Mas a Tierra. Viņš zināja, ka tā ir neapdzīvota sala, bet tajā bieži piestāja pirātu kuģi, lai uzņemtu dzeramo ūdeni. Pēc Selkirka aprēķiniem viņam šeit nevajadzētu pavadīt ilgāk, kā pusgadu. Selkirks paņēma līdzi savu jūrnieka lādi un ieročus. Tas notika 1705.gadā. Bet sagadījās tā, ka nākošo angļu kuģi viņš ieraudzīja tikai pēc četriem gadiem - 1709.gadā. Kad viņu satika kapteinis Vuds Rodžers, viņš bija ģērbies kazu ādās, runāt viņš bija daļēji piemirsis, bet kazām pakaļ skrēja veiklāk par jebkuru suni. Aleksandrs Selkirks atgriezās flotē. Viņš nomira 1721.gadā, kā Viņa Majestātes kara kuģa "Weymouth" kapteiņa palīgs. Līdz pat savai nāvei viņš nebeidza visiem stāstīt, ka četri vientulībā pavadītie gadi ir bijuši skaistākie viņa mūžā.

02.03.-05.03.02.

            Dzīvojam Kruzo salā. Jānis ar Māri kā vienmēr nodarbojas ar filmas taisīšanu, bet mēs ar Viesturu ar niršanu.

Zem ūdens.

 

Vietējā viesnīcā top kārtējā filmas sērija.

            Ostas šajā salā nav. Nākas stāvēt vienīgajā salas līcī, kurš nav sevišķi izteikts un tādēļ slikti aizsargā pret viļņiem un vēju. Cerēsim, ka laiks būs labs, bet es laikam krastā netikšu, jo jahtu šādos apstākļos bez vadības atstāt nevar. Īstenībā visu salas ciematu es redzu no jahtas, jo tas atrodas nogāzē. Binoklī varu vērot arī mūsējo pārvietošanos pa salu.

Milda stāv uz enkura.

Tā ir visa osta.

 

         

            Pašlaik uz salas dzīvo 600 iedzīvotāju.

            Vietējie iedzīvotāji šeit nodarbojas pamatā ar jūras vēžu - lobsteru - ķeršanu. Neliela daļa jau ceturto gadu strādā pie bagātību meklētāja Bernarda Keizera rokot bedres pie Ingles līča. Keizers ir pārliecināts, ka ir jau tikpat kā atradis kādreiz šeit noglabātos astoņdesmit maisiņus ar dārgakmeņiem un simtspiecdesmitsešas kastes ar zelta un sudraba naudu un kādas simts mucas ar dārgakmeņiem, kurus šeit neilgi pēc Selkirka, 1714.gadā, noslēpis spāņu opozīcijas līderis, kā samaksu angļiem par palīdzību valsts apvērsumā. Lai nu kā būtu ar tiem dārgumiem, bet pats Bernards Kaizers ir ļoti interesants cilvēks. Par to varējām pārliecināties, tiekoties ar viņu un apskatot viņa izrakumus. Bernards daudz mums pastāstīja arī par Selkirku. Viņš pa šiem gadiem salas vēsturi ir izstudējis daudz labāk par jebkuru profesoru. Alas, kuras tagad ceļvežos ir norādītas, kā Selkirka dzīves vieta ir radušās pusgadsimtu vēlāk un tikušas izmantotas kuģu būvei. Bernards uz to ir norādījis Čīles vēsturniekiem, bet viņiem nav izdevīgi to atzīt. Tad vairs nevarēs tūristiem rādīt, kur ir dzīvojis Robinsons Krūzo. Īstā Selkirka apmetnes vieta vairs nav saglabājusies. Pirms simts gadiem okeāns izskaloja krastu un šeit bija kalnu nogruvums, kurā tika aprakta šī vecā apmetnes vieta. Piekrastē izveidojās jauns plato uz kura arī ir uzcelta tagadējā Huan Fernandesa. No Selkirka laikiem ir saglabājusies tikai taka kalnos, kas ved uz augšējo skatu punktu, no kurienes viņš ir vērojis okeānu cerībā ieraudzīt kādu angļu kuģi. Ir zināms, ka pa šiem četriem gadiem pie salas piestāja četri spāņu kuģi, kuriem Selkirks, kā angļu pirāts, nevarēja rādīties. Gandrīz jātic, ka pasaulē ir vietas, kas pievelk dīvainus notikumus. Bet varbūt tādas ir visas Klusā okeāna salas. Šī ir tikai pirmā no tām, ko mēs apmeklēsim.

            Atgriezīsimies atkal mūsdienu Kamberlenda līcī. Līcis nav sevišķi izteikts. Tikai pašā galā ir vēl tāds, kā neliels iekšējais līcītis, kurā arī var noenkuroties. Lieli dziļumi šeit pieiet ļoti tuvu krastam. Priekš enkurošanās ir derīga tikai ¼ jūdzes plata josla pie krasta. Šeit dziļums ir no 5 - 20m. Jau tālāk no krasta dziļums pārsniedz 70m. Līcis ir atvērts austrumu - ziemeļaustrumu vējiem, bet tie šeit ir samērā reti. Pie spēcīga dienvidu vēja veidojas stipras brāzmas no kalniem, kas var kuģi nocelt no enkura un iznest okeānā. Tas ir labāk, kā izmest krastā, bet nekad nevar atstāt jahtu bez pietiekoši lielas komandas uz klāja. Grunts ir koraļu smilts, kas enkuru tur vidēji, jo ir rupja un irdena.

            Kā jau teicu, šīs salas zvejnieki ķer lobsterus. To šeit ir daudz. Par to mēs pārliecinājāmies nirstot ar akvalangu. Bet mums pašiem ķert lobsterus ir stingri aizliegts. Zem ūdens mēs drīkstam tikai durstīt butes. Šādā veidā pašvaldība rūpējas par savu zvejnieku peļņu. Lai vakariņās noēstu lobsteru, tad tas izvēlētajā krodziņā ir jāpasūta jau no rīta. Šeit gandrīz katra māja ir arī pansija un katra saimniece ir gatava jums pagatavot vakariņas un pasniegt labu mājas vīnu. Cenas ir samērā augstas. Tādēļ vietām pilsētā ir redzamas arī teltis. Tajās dzīvo studenti, kuri atbraukuši vasaru pavadīt uz salas. Pirms dažām dienām gan lielākā studentu daļa atgriezās atpakaļ Valparaiso, jo drīz sākas mācību gads.

            Visa sala ir rezervāts. Režīms ir visai interesants. Ja gribas iziet kaut kur ārpus pilsētas robežām ir jāsaņem vietējo varu atļauja - zarpe. Par atļauju protams ir jāsamaksā arī nauda. Tas ir viens no salas ienākuma avotiem. Arī braucot nirt tepat ½ jūdzi no jahtas ir jāprasa ostas kapteiņa atļauja. Nauda gan nav jāmaksā, bet tiek pierakstīti personas dati. Laiva var tikt pārbaudīta, vai netiek ķerti lobsteri. Pilsēta, tas protams ir visai nosacīti. Ir dažas smilšainas ielas un sešas automašīnas. Pie tam divas no tām ir salas otrā pusē un atbraukt uz pilsētu nevar. Tās apkalpo tikai lidostu. Lidosta ir kalnā un ar džipiem pasažieri tiek novesti zemē no kalna, kur tiem jākāpj laivā. Abas salas puses savieno tikai ūdensceļš, jo kalni ir nepārejami. Diviem jaunekļiem ir arī motocikli. Viens no tiem īsts čopers. Trešais motocikls ir policistam. Pārējie salas iedzīvotāji pārvietojas tikai ar laivām. Viss mazais līcītis ir pilns ar bojiņām pie kurām tiek piesietas laivas, jo krastā visu laiku veļas viļņi un tur laiviņas tiktu sadauzītas uz akmeņiem. Tādēļ arī Kamberlenda līcī var ienākt tikai gaišā dienas laikā, jo ir grūti atrast brīvu vietu, kur noenkuroties. Ir arī steķis pie kura piestāj vietējais transporta kuģis. Tur jahtām ir atļauts pieiet tikai lai uzņemtu dzeramo ūdeni, kas šeit nav labas kvalitātes. Pie steķa ir grūti stāvēt arī viļņu dēļ. Pēc vietējo iedzīvotāju informācijas jahtas šo salu apmeklē reti. Iepriekšējā jahta šeit ir bijusi pirms četriem mēnešiem. Bet velti, jo sala ir ļoti skaista.

           Esam pavadījuši šeit četras jaukas dienas. Gandrīz katrs no mums ir nodibinājis, kādu pazīšanos uz salas. Tādēļ Māra rīkotajā atvadu "party" ar kokteili no LB produkcijas, sarodas diezgan daudz cilvēku. Atvadas palēnām izvēršas diezgan vētrainas un sāk ieiet neprognozējamā gultnē. Rezultātā nākas jahtas aiziešanu no salas pārcelt par 12 stundām. Par godu saliniekiem jāatzīmē, ka mūsu ceļojuma praksē tas ir pirmais šāda veida gadījums. Nākošajā rītā nedaudz saguruši tomēr pošamies ceļā. Izņemam jaunu zarpe vakar pazaudētās vietā. Pagriežam kuģa pulksteņus par divām stundām atpakaļ, lai paši sev izliktos čaklāki un deviņos no rīta pēc jaunā (jau Lieldienu salas) laika paceļam enkuru. Mums priekšā pats garākais etaps Klusajā okeānā.

            Kamēr ejam garām salai, vēja nav gandrīz nemaz. Vēlāk sāk pūst neliels rietumu vējš un mēs sākam burāt.

06.03.02.

            Vējš pūs ar apbrīnojamu patstāvību. W 9-12 mezgli. Mums nekas cits neatliek, kā doties uz ziemeļiem, cerībā sagaidīt SE pasātu.

            Okeāns ir ļoti gluds un tādēļ arī pie šāda vēja mūsu ātrums ir ap pieciem mezgliem.

 

Pasātu gaidot
 

08.03.02.

            Pasāta vietā sagaidījām flauti. Jau otro dienu ir bezvējš. Okeāns kļūst aizvien gludāks un tukšāks. Zivju nav. Ir tikai daži putni. Ejam ar motoru vairāk uz ziemeļiem, cerībā satikt pasātu.

09.03.02.

            Nogājām ar motoru visu nakti, neskatoties uz to, ka pēc pusnakts vējš parādījās, bet no NW. Tādam virzienam šeit nevajadzētu būt. Izlēmu iet ar motoru, kamēr nesasniegsim pasātus.

            Ap desmitiem no rīta uznāca vairāki lietus mākoņi. Pēdējā lietus laikā, vējš sāka strauji griezties uz S. Tieši tad arī noslāpa galvenais dzinējs, jo beidzās bāka.

            Sākam atkal burāt, cerībā, ka šis beidzot ir īsts pasāts.

            Bet Dievi nav mums šobrīd labvēlīgi. Atskan nepatīkams troksnis. Viesturs apskata takelāžu, bet neko sliktu nevar ieraudzīt. Bet pēc dažām stundām atslābst forštaga un bugšprits paceļas uz augšu. Momentā novācam priekšburas un atkal piestartējam motoru. Ir pārtrūcis bobštagas, jeb bugšprita apakšējās atsaites, šeikelis. Par cik ir jau tumšs, tad tagad nekādus remontdarbus veikt neriskējam. Izzvejojam no ūdens bobštagas galu un provizoriski piesienam to ar galiņu. Visu nakti turpinam iet ar motoru. No rīta sākas remontdarbi. Mūsu problēma ir tā, ka štagas novilcējs atrodas apakšējā galā, kas atrodas ūdenslīnijas līmenī. Piekļūt viņam okeāna viļņos ir pilnīgi nereāli. Atliek otrs variants, dabūt uz leju bugšpritu. Šeit parādās viena rolfoka problēma. Attīt vaļā un noņemt buru mēs šajā situācijā arī nevaram. Šīs operācijas sekas var būt bugšprita izlaušana no vietas. Manuprāt atliek tikai viens variants, atbrīvot ahterštagas un maksimāli padot uz priekšu visu takelāžu, lai varētu savilkt kopā bobštagu un bugšprita galu. Četru stundu laikā uzmeistarojām trīs dažādas konstrukcijas atsaites, kuras pārtrūka viena pēc otras. Labākais rezultāts bija, kad pietrūka vēl divi centimetri, lai savietotu caurumus. Iemesls tam bija tas, ka atbrīvotā takelāža viļņos stipri staigā. Tad mūsu ģeniālā galva - Aldis, izdomāja uztaisīt atsaiti no ķēdes, kuru varētu savilkt ar skrūvēm. Te atkal kārtējo reizi pierādījās, cik noderīga ir laba mehāniskā darbnīca uz jahtas. Bez metināmā aparāta mēs diez vai būtu savas problēmas atrisinājuši. Vēl pēc divām stundām intensīva darba atsaite ir gatava. Šoreiz izdodas savilkt pretī caurumus un ievietot tapu. Remonts ir veiksmīgi pabeigts.

       Apturam motoru, atlaižam buras un varam sākt baudīt pasāta vējus.

 

Remontdarbi.

 

11.03.02.

            No rīta vējš beidzās. Jau ap pusdienas laiku, jahta vairs nevadās un mēs esam spiesti atkal startēt motoru.

12. un 13.03.02.

 

         Lasītājs, kurš lasa ceļojuma aprakstu, turpmāko gabalu līdz nodaļas beigām var droši izlaist. Šeit tālāk tiks runāts par meteoroloģiju.

          Kādreiz arī man pašam likās, nu kādēļ šie ceļotāji raksta tik garus gabalus par vējiem, lietiem un saules svelmi? Arī es esmu tikai pavirši pārskrējis ar acīm šos gabalus par laiku, meklēdams, kur atkal sāksies piedzīvojumi. Bet ceļojot pašam, tas viss ir ļoti svarīgi. Tagad lielākā daļa manu domu ir veltītas laika apstākļiem. Pat naktī, guļot kojā, es sajūtu katru vēja virziena un stipruma izmaiņu. Desmitiem reižu esmu pārlasījis attiecīgās nodaļas locijās un pētījis meteoroloģiskās kartes. Vai mani pieņēmumi ir pareizi? Vai es neesmu kaut ko palaidis garām? Arī manu komandas biedru sarunās aizvien vairāk laika, kā angļiem, aizņem laika apstākļu apspriešana. Nevajag iedomāties, ka jūrniekus interesē tikai tas vai būs vai nebūs vētra. Tika vienkāršoti par to rakstīja tikai Žils Verns.

            Protams vējš, jeb pareizāk sakot, vēja virziens ir svarīgākais no apstākļiem. Bet gandrīz tikpat svarīgs ir vēja stiprums. Vētru nemīl neviens jūrnieks, bet arī bezvējš ir šausmīgs. Bezvējā jahtas stāv uz vietas, krājumi tiek tērēti, ūdens izdzerts, bet ceļa mērķis netuvojas. Tas nomāc garastāvokli. Spriedze palielinās. Jūtams, ka atmosfēra ir elektrizēta, kā pirms negaisa. Negaiss. Īsts tropiskais negaiss. Vispirms rūpes par takelāžu, jo pirmās brāzmas var būt diezgan spēcīgas. Tad rūpes par to lai savāktu dzeramo ūdeni. Vairāk ūdeni savāksim, mazāk degvielas būs jāiztērē tā iegūšanai. Tad sākas rūpes par savas kojas saglabāšanu sausu. Tropos izkaltušais klājs tek daudzās vietās.  

            Karstums. Okeānā tas ir grūtāk panesams, kā uz zemes, kur var paslēpties koka ēnā. Uz jahtas to vēl pastiprina saule, kas tiek atstarota no baltajām burām. Dabūt saules apdegumus ir vienkāršāk par vienkāršu. Bet karstums ir visur, salonā, motorrūmē, kambīzē. Jebkuru vienkāršu darbu veikt tagad ir divreiz grūtāk. Arī ledusskapji nespēj vairs tikt galā ar saviem pienākumiem, sāk bojāties produkti.

             Pretvējš. Kaut arī "vecais Millers" mūs mācīja, ka burāšanai neder tikai bezvējš un caurvējš, tad manuprāt pretvējš arī nav īsti derīgs. Labs vējš. Jahta skrien raiti, bet ne uz turieni, kur vajadzētu. Nervu bendēšana kapteinim, jo no viņa tiek gaidīts, lai pateiktu, kurā pusē meklējams īstais vējš. Un pēc tam tiek izteiktas domas, ka uz otru halzi iet noteikti būtu bijis labāk. Un tas vēl nav viss, kas atkarīgs no laika apstākļiem, ceļojot ar jahtu.

              Kā redzat, diezgan, lai par to runātu un rakstītu. Kam tas neinteresē tagad, lai izlaiž šo nodaļu un pārlasa pēc gadiem, kad pats nonāks šajā atkarībā no laika apstākļiem.

              Tātad, pēc vienas dienas vējš sāk iegriezties no ziemeļrietumiem. Mēs atrodamies uz 280 N. Šeit jau samērā stabili esmu rēķinājies ar dienvidaustrumu pasātiem. Nedaudz par procesiem šajā Klusā okeāna rajonā. Uz kartes ir atzīmēti meteoroloģiskie rajoni. "Central west" rajonā, zem Lieldienu salas, regulāri veidojas zema spiediena apgabali, kuri pārvietojas austrumu virzienā līdz krastam. Ceļā uz krastu šie cikloni uzņem ātrumu un piekrastē vēja ātrums sasniedz 40 - 60 mezglu. Tālāk ciklons atduras pret Kordiljeru kalniem un parasti pagriežas uz dienvidiem un turpina savu ceļu uz Patagoniju un Horna ragu. Es protams tagad rakstu par procesiem, kas šeit notiek rudenī - martā un aprīlī. Mēs februārī visai veiksmīgi sasniedzām Valparaiso, jo vasarā cikloni nevar pienākt tik tuvu krastam. Viņiem to neļauj anticiklons, kurš atrodas "Central east" rajonā. Stāvot pie Robinsona Krūzo salas, mani jau uztrauca viens ciklons, kurš pietuvojās jau visai tuvu salai. Sākas rudens un mums ir laiks doties uz ziemeļiem, kā gājputniem. No Robinsona Krūzo salas devos uz ziemeļrietumiem, lai šķērsotu 30 paralēli un nonāktu pasātu joslā, kas mūs aizvizinātu līdz pat pašai Austrālijai. Tieši tādēļ mani arī tā pārsteidza ziemelrietumu vējš uz 28 paralēles. Sapratu, ka ciklons ir pasprucis negaidīti tālu uz ziemeļiem priekš marta mēneša. Arī mēs uzņēmām kursu tālāk uz ziemeļiem. Ar katru noieto jūdzi ceram uz vēja griešanos, jo to sola arī prognoze. Paiet viena diena ceļā uz ziemeļiem. Vējš sagriežas rietumos un pieņemas spēkā. Prognoze sola pavisam pretējo. Esam sasnieguši jau gandrīz 26 paralēli. Dienā domājam, ka kaut kas mainīsies pēc pusdienas, pēc pusdienas, ka vakarā, bet vakarā, ka no rīta. Tā paiet otrā diena, bet mēs esam par 60 jūdzēm attālinājušies no Lieldienu salas. Trešajā dienā arī prognoze apstiprina to, kas notiek dabā. Viņi saka "sorry", bet ciklons ir ļoti liels un rietumu vējš pūš jau pa visiem rajoniem un dažviet jau ar 40 mezglu ātrumu. Mums neatliek nekas cits, kā konsekventi turpināt ceļu uz ziemeļiem.

              Un tad pēc pusdienas, it kā kāds būtu slēdzi pārslēdzis, 10 minūšu laikā vējš sagriežas par 90 gradiem. Esam atraduši pasātu uz 25 platuma grāda. Cerams, ka to vairs nepazaudēsim. Kādēļ tā notika? Kādēļ laiks divas dienas bija pilnīgi pretējs tam ko solīja prognoze? Iespējams tādēļ, ka Kaspars aiz nezināšanas uzvārīja zupu pusdienās. Zināms, ka daudzi burātāji zupu uzskata par nelabu zīmi un gatavo to tikai atrodoties krastā. Kaspars par to tikai pasmējās, jo viņš ir civilizēts 20. gadsimta cilvēks. Bet lūk vējš vēl divas dienas pēc tam pūta pretī. Protams neviens reāli domājošs cilvēks netic lietām, datumiem un cilvēkiem, kas nes nelaimi, bet neviens jūrnieks, kurš pieredzējis daudz neparastu sakritību, kādas mēdz atgadīties uz jūras, nevar būt pārliecināts, ka tāda parādība vispār neeksistē. Vismaz es pārliecinājos, ka zupa dienvidu puslodē nozīmē to pašu, ko ziemeļu puslodē. Lai nu kā tas arī nebūtu, palēnām viss nostājas savās vietās. Ciklons aiziet un vējš griežas mums labvēlīgi. Tas nav gan sevišķi stiprs, bet mums neatliek nekas cits, kā nodarboties ar tīru burāšanu. Šajos garajos etapos degvielas patēriņš ir stingri jākontrolē, jo no degvielas ir atkarīgs arī dzeramais ūdens un elektrība.

          Pasāts turpina pūst ar mainīgu spēku, bet virziens saglabājas mums labvēlīgs. Divas dienas vēja ātrums nokrītas zem 10 mezgliem. Pēc visiem aprēķiniem, degviela mums tagad pietiek jau līdz pašai Lieldienu salai un šīs divas dienas ejam piepalīdzot ar motoru uz maziem apgriezieniem. Tad vējš atkal pastiprinās un mēs varam ļaut motoram atpūsties.