Kapteiņa dienasgrāmata: Lieldienu salas

15.03.02.

Labais vējš kļūst aizvien vājāks. Bieži nākas palaist motoru uz kādu stundu. Cenšamies taupīt degvielu. Sākas atkal degvielas patēriņa kalkulēšana, lai varētu aizvilkt līdz salai.

Naktī atkal noķērām vienu zivi.

16.03.02.

Flaute, ejam ar motoru.

17.03.02.

No rīta vējš sagriežas W. Okeāns ir gluds un mēs ejam 50⁰ pie vēja uz NW. Lēni, bet tomēr nedaudz tuvojamies mērķim.

Jahta iet ar autopilotu un visi var darīt savus darbus. Pilnīgi nepiekrītu igauņiem, kuri teica, ka visu laiku jāstūrē jahtu, lai nav garlaicīgi. Jahta īstenībā ir, kā privātmāja. Vienmēr atradīsies kaut kas, ko vajag pielabot vai iztīrīt. Svarīgi ir arī regulāri izrevidēt krājumus un izvēdināt noliktavas. Ja to nedara, tad var zaudēt visu pārtiku, kas tur atrodas, jo šeit ir liels mitrums un karstums, kas veicina pelēšanu.

Mierīgā laikā uz jahtas pietiek darba visiem.

Katram uz jahtas ir noteikta atbildības joma. Ja darbu veikšanai ir nepieciešami papildspēki, tad vīri parasti paši vienojas, kurš ies palīgā. Man neviens nekur nav jānorīko.

19.03.02.

Otro dienu ejam ar motoru, jo pūš lēns N.

Vakarā beidzot sasniedzām 100⁰meridiānu. Tagad pusgadu mums būs trīsciparu garums.

Māris iesaka man mainīt grāmatas stilu, jo viņš laikam sāka rakstīt savējo un viņam iznāk tāpat kā man. Nevajadzēja lasīt manu uzrakstīto.

22.03.02.

Turpinām pārvietoties Lieldienu salu virzienā.

Gājām ar labu E, kurš vakar pat bija aizgājis uz NE. Vakar naktī bija ļoti spēcīgs lietus. Īsts tropiskais lietus veselu stundu. Neskatoties uz augsto temperatūru vienalga lietus laikā ir jāvelk mugurā MUSTO jaka. Lietus līst ar tādu intensitāti, ka bez jakas tas ir diezgan sāpīgi. Gandrīz veselu stundu līst ar neiedomājamu spēku. Vējš nav stiprs, bet jahta tiek dzīta ar ūdens spiediena spēku burās un sasniedz pat 6 mezglu ātrumu. Grūti ir aprakstīt šādu lietu, lai lasītājs to varētu stādīties priekšā. Domāju, ka vistuvākais varētu būt salīdzinājums ar stāvēšanu zem dušas, kurai caurumiņi ir izurbti trīs reizes lielāki un krāns protams atgriezts līdz galam vaļā. Par ūdens temperatūru šajā pasākumā gan nevarētu sūdzēties, tā ir vismaz +26C, gan gaisā, gan okeānā. Komanda bija tā aizņemta ar dažādu mantu novākšanu no klāja un paša procesa varenību, ka aizmirsa pieslēgt lietus ūdens savākšanas sistēmu pie ūdensbākas.

Tropiskā lietus mode.

Taupības nolūkos, Aldis ar Kasparu izveidoja veselu lietus ūdens savākšanas sistēmu. Zem grotbomja tika piestiprināta brezenta sile ar aizšūtiem galiem. Siles zemākajā galā tika iestiprināts ūdens šļaukas pievienošanas uzgalis. Tagad, lietus laikā, atliek atskrūvēt bāku, ielikt šļauku, kuras otrs gals ir pievienots pie siles, un vērot, kā bāka pildās ar labu lietus ūdeni. Bet protams sistēma strādā tikai tad, kad kāds šo šļauku tajā bākā ievieto.

Šovakar pēc neliela lietus, iestājās galīgs bezvējš. Ejam ar motoru. Mūs izsauca Čīles Armadas kuģis. Parastie jautājumi – kas, kur, kad, cikos?

Līdz ar rīta gaismu, gandrīz mums kursā, paveras neapdzīvotās klintis Sala y Gomez. Nu un paldies Dievam. Šīs neapdzīvotās klintis, mūsu kursā, manī viesa zināmu satraukumu. Daudzās kartēs viņas nemaz nav atzīmētas. Izņēmums nav arī mans C-map. Ir man viena karte, kur ir šīs klintis, bet par viņu koordinātēm nevaru būt drošs. Tādēļ arī tāds atvieglojums tās ieraugot. Aizejam viņām garām divu jūdžu attālumā un varam secināt, ka kartē atzīmētais garums par 5 minūtēm atšķiras no tā ko rāda mans GPS. Tās ir aptuveni 4 jūdzes. Par mierinājumu citiem, varu pateikt, ka uz klints atrodas pavisam jauna bāka, kura arī vēl nav pieminēta rakstos. Iespējams, ka viņa pat vēl nav sākusi strādāt, bet turpmāk tomēr jūrnieku dzīve kļūs vieglāka.

23.03.02.

Vakarā ap četriem jau varam saskatīt Lieldienu salas vulkānus.

No augšas man ziņo, ka pirms salas uz rifiem sitas ūdens fontāni. Zinu, ka nekas tāds šeit nevar būt, jo Lieldienu sala nav atols, bet tomēr vēlreiz izpētu karti un pārskrienu pāri locijai. Tad eju pats skatīties. Un tiešām, tieši kursā, ik pa brīžam gaisā uzsitas augstas šļakatas. Pagaidām turpinām ceļu. Pēc, kādas pusstundas beidzot izskaidrojums ir rokā. Mums tieši kursā barojas kašalotu bars. Šeit ir kādi desmit kašaloti. Pēc brīža mēs jau esam pašā bara centrā. Sajūta ir nedaudz neomulīga, jo zinu, ka ar kašalotiem nav nekādi joki. Jūtu, ka pārējie uz klāja esošie, pretēji man, vēlas, lai lielais dzīvnieks piepeldētu pēc iespējas tuvāk bortam. Vēl pēc brīža bars ir jau palicis aiz muguras. Ceļš līdz Lieldienu salai ir brīvs.

24. – 25.03.02.

Par šīm salām zin daudz cilvēku. Pārsvarā šī informācija ir gūta no Tūra Heijerdāla grāmatas "Aku Aku". Bet daudzi būs pārsteigti, uzzinot, ka praktiski nekur nevar dabūt šo salu navigācijas karti. Salas karte nav nedz Admiralitātes, nedz arī Krievijas aizsardzības ministrijas karšu katalogos. Vienīgais ir Čīles Armadas izdotais katalogs, kur var atrast šīs salas karti. Kā jau rakstīju, mums šīs Čīles kartes izdevās nopirkt no Puerto Williamsas loča. Šī kataloga ievadā gan stāv rakstīts, ka koordinātes uz kartēm var atšķirties no GPS koordinātēm par vairākām jūdzēm. Un par to es varēju pārliecināties pie salas Sala y Gomez, kura atradās par 4 jūdzēm tālāk uz rietumiem, kā bija norādīts kartē. Rakstu visu to es tādēļ, ka salas ostai Hanga Roa mēs tuvojāmies pēc pusnakts. Nevarot uzticēties koordinātēm, nācās salīdzināt salas kontūras uz kartes ar radarā redzamajām kontūrām. Neskatoties uz zināmām neskaidrībām, tomēr nolēmu tuvoties salai, jo pūta lēns krasta vējš un okeāns bija gluds. Pietuvojoties jau ¾ jūdzes no krasta, varējām jau skaidri konstatēt, ka reidā stāv vēl divi nelieli kuģi. Tas atviegloja uzdevumu. Tagad devos pie kuģiem, lai noenkurotos tiem blakus. Viens no kuģiem izrādījās jahta. Noenkurojos starp jahtu un krastu 12 metru dziļumā. No rīta gan ostas kontrole atzina manu izvēlēto vietu par bīstamu (pārāk tuvu krastam) un lika pāriet 200m tālāk. No Jurgena mums bija tāda informācija, ka šeit enkurvietā stipri šūpo un viļņu dēļ ir problemātiska izkļūšana krastā ar piepūšamo laiviņu. Hanga Roa osta ir patiesi ļoti maziņa. Dziļums nav lielāks par 1m un tajā stāv kādas 8 zvejas laivas ar piekaramajiem motoriem (longboat).

Lieldienu salas osta.

Redzot šo ostu bija skaidrs, ka ja viļņu augstums sasniedz 1m, tad iebraukt un izbraukt no tās ar piepūšamo laivu kļūst neiespējami. Pašlaik gan laiks ir labvēlīgs un osta atrodas salas aizvējā. Cerams, ka šāds laiks saglabāsies dažas dienas, jo mums ir absolūti nepieciešams uzpildīt degvielu, ko šeit var izdarīt tikai ar laivu. Oficiāli šīs salas pasaulei 1722. gada Lieldienās atklāja holandiešu jūras braucējs Jakobs Roggevens. Viņš arī deva šīm salām attiecīgu vārdu - Lieldienu salas. Bet, kā jau tas bieži notiek, tad par šo salu eksistenci jūrniekiem jau bija šis tas zināms. Pats pirmais šo salu acīmredzot ir atklājis pirāts Edvards Deiviss jau 1687. gadā. Pilnīgi saprotams, ka dēļ savas nodarbošanās, viņš nevarēja savu atklājumu pieteikt. Bet runas jūrnieku aprindās, par šādas salas eksistenci, sāka klīst. Un Roggevens devās uz Kluso okeānu ar skaidru mērķi, atklāt šo salu un pievienot to Holandei.

Dodamies ekskursijā pa salu.

Virsotni sasniegt nav viegli.

Beidzot esam Lieldienu salas augstākajā punktā.

Šīm salām ir vairāki nosaukumi. Nosaukums - Lieldienu sala - tiek tulkots, un tādēļ kāds zina Easter Island, bet kāds - Isla de Pascua. Vietējie iedzīvotāji salu sauc par Rapa Nui. Bet senais nosaukums, kas bija zināms polinēziešiem, bija Te-Pito te Henua. Tas nozīmē - salu naba. Mūsu tūrisma industrija to ir pārvērtusi par Pasaules nabu. Tāpat, kā Ušuaijā, var dabūt pasē zīmogu ar uzrakstu “pasaules gals”, tā šeit var iespiest zīmogu – “pasaules naba”. Pasaules naba - tas nozīmē - vieta, kur krustojas jūras ceļi, kas iet pa Kluso okeānu. Un zīmīga sagadīšanās, ka tieši šeit mēs satiekam krievu jahtu "Apostol Andrei", kura arī veic ceļojumu apkārt pasaulei, tikai meridionālā virzienā. Tā bija ļoti patīkama tikšanās.

"Apustulis Andrejs" un tā komanda viesos uz "Mildas"

Ar kapteini Nikolaju Litau un viņa palīgu Arkādiju Geršuni mēs līdz šim nebijām personīgi pazīstami, bet viens otru bijām redzējuši, agrāk tik slavenajos Baltijas kausos (PSRS čempionāti kreiserburāšanā). Tagad man bija šī patīkamā iespēja, iepazīties ar šo slaveno ceļotāju personīgi. Lai realizētu savu sapni par pasaules apceļošanu ar jahtu, Nikolajam bija jāizstrādā, kāds unikāls maršruts. Citādi, nofinansēt jahtas būvi un pašu ceļojumu, Krievijā būtu praktiski neiespējami. Un tā viņam radās fantastisks plāns, apiet apkārt pasaulei meridionālā virzienā un piedevām vēl divas reizes. Pirmajā etapā viņš apietu apkārt Eirāzijas kontinentam, Āfrikai un Austrālijai, atgriežoties Pēterburgā caur Ziemeļu Ledus okeānu. Šo etapu viņš veiksmīgi veica no 1996 - 1999. gadiem. Divas ziemas jahtu nācās atstāt uz ziemošanu Ziemeļu ledusceļā. Tagad jahta veic otro ceļojuma daļu, apkārt abām Amerikām. Šoreiz atgriešanās mājās notiks apkārt Aļaskai un Kanādai pa Ziemeļrietumu ceļu. Ja šo ceļojuma posmu jau kāds ir veicis, tad pa Ziemeļu Ledus okeānu ar jahtu ir izgājis tikai Nikolajs Litau. Un viņš būs arī pirmais cilvēks, kurš ir apgājis apkārt gan austrumu, gan rietumu kontinentiem meridionālā virzienā. Visa viņu ekspedīcija gan ir tāda, ja varētu tā teikt, īsti krieviska. Viņiem burāšanā nekas daudz nav mainījies kopš padomju laikiem. Viņi burā ar 16m garu paštaisītu tērauda jahtu, kura nav izdevusies sevišķi laba. To man teica pats Nikolajs un to viņš arī raksta savā grāmatā, kuru viņš mums uzdāvināja. Kļūdainu aprēķinu dēļ, uz jahtas bieži, kaut kas lūzt un bojājas. Dzīves apstākļi ir smagi, jo uz jahtas ir liels mitrums, nav ventilācijas un nav apsildes. Kaut ko uzlabot traucē naudas trūkums un arī zināms pieredzes trūkums. Pirmajā ceļojumā, puse no komandas nebija burātāji. Bet visas grūtības varonīgi pārvarēt un aizmirst viņiem palīdz alkohols, kas pēc pašu stāstītā, tiek lietots katrā izdevīgā brīdī.

Vai tas nav lieliski, ka šādas divas ekspedīcijas ar jahtām apkārt pasaulei, satiekas tieši šeit, šajā pasaules nabā. Vēl interesantāku šo tikšanos padara apstāklis, ka Lieldienu salas apmeklē ne vairāk par desmit jahtām gadā. "Apostol Andrei" pošas ceļā, bet mēs nodarbojamies ar degvielas sagādi. Degviela salā ir ļoti lēta un maksā tikai aptuveni 0,33 USD/l. Nepieciešamās degvielas nogādāšana krastmalā ir par velti. Bet astoņas krastā stāvošas mucas vēl nav problēmas atrisinājums. Mums ir 20l kannas, bet degvielas pārliešana un vešana okeānā ar piepūšamo laiviņu mums ir pazīstama jau no Madrinas. Te piesakās, kāds vietējais zvejnieks, kuram ir 60l kannas un protams zvejas laiva, kas ir lielāka un stabilāka par mūsējo. Tas atvieglo un paātrina procesu, bet beigās ar visu kaulēšanos izmaksā 150 USD. Tas sadārdzina degvielas cenu apmēram par 10 centiem litrā, bet galvenais, ka degviela atkal ir uzpildīta.

Pēc sešiem vakarā "Apostol Andrei" paceļ enkuru un dodas uz Tuamotu arhipelāgu. Viņi, tieši tāpat, kā mēs, vēl nav izdomājuši, kurus atolus viņi apmeklēs. Pirms iziešanas okeānā, mēs apmainījāmies ar navigācijas informāciju. Izrādījās, ka mums nav ar ko apmainīties, jo mums abiem trūkst vienas un tās pašas kartes. Nikolajs, starp citu, nāca uz Hanga Roa pēc kartes, kas ir uzzīmēta uz grāmatas "Aku Aku" vāka. Mēs sekosim "Apostol Andrei" pēc vienas dienas un nav izslēgta varbūtība, ka kādā no Tuamotu atoliem mēs vēl tiksimies. Tālāk gan mūsu ceļi šķirsies. Viņi dosies uz Havaju salām, bet mēs uz Austrāliju. Vēl varbūt viena piebilde tiem, kas mīl precizitāti. Ne tikai manā rakstā, bet bieži arī citur, dažreiz raksta Lieldienu sala, bet dažreiz - Lieldienu salas. Kā tad ir īstenībā? Īstenībā šī ir četru salu grupa, bet trīs neapdzīvotās saliņas ir tik maziņas, ka viņas parasti netiek ņemtas vērā, kaut gan katrai ir savs nosaukums. Tādēļ domāju, ka abi varianti ir pareizi. Precīzāk būtu teikt Rapa Nui, kas nozīmē šo vienīgo, lielo, apdzīvoto salu. Par moai (figūrām no vulkāniskā tufa) es nerakstīšu, jo domāju, ka labāk par Heijerdālu es to izdarīt nevaru. Lasiet grāmatu "Aku Aku". Vienīgi man bērnībā to lasot bija izveidojies grandiozāks iespaids par šīm figūrām.