Atoli.

Franču Polinēzija sastāv no vairākām salu grupām, - Gambjera salām, Tuamotu arhipelāga, Biedrības salām, Glosteras hercoga salām, Karaļa Džordža salām, Dienvidu salām, Marķīza salām un dažiem atsevišķiem atoliem. Pavisam šeit ir ap 130 salu un atolu, bet vairāk, kā puse iedzīvotāju dzīvo lielākajā salā - Taiti, kurā atrodas arī Polinēzijas galvaspilsēta - Papete.

18.04.02.

Taiti mēs būsim veikuši pusi ceļa pāri Klusajam okeānam. Šajā okeānā ir pavadīts jau pusotrs mēnesis un tādēļ var izdarīt dažus secinājumus par šeit valdošajiem laika apstākļiem. Ekvatoriālajā joslā laika apstākļi nav sarežģīti. Pārsvarā pūš “trade winds”, jeb austrumu pasāts. Pasāta stiprums ir mainīgs, no pilnīga bezvēja līdz pat reizēm 8 ballēm. Pēc maniem novērojumiem, viens pilns cikls ilgst apmēram piecas dienas. Tas izskatās šādi - viena bezvēja diena, nākošā dienā vējš nedaudz pastiprinās un vakarā savelkas lietus mākoņi. Pa nakti vairākas reizes līst. Zem lietus mākoņiem vējš var pastiprināties līdz 35 - 40 mezgliem. No rīta vēja ātrums vairs nesamazinās. Turpmākās divas dienas pūš 6 - 7 balles stiprs austrumu vējš. Piektajā dienā vējš nedaudz sāk griezties uz ziemeļaustrumiem un dienas laikā tā ātrums samazinās līdz 4 ballēm. Naktī vējš turpina samazināties un tad atkal ir bezvēja diena. Tad sākas atkal jauns cikls. Atmosfēras spiedienam ir izteiktas diennakts svārstības 3hPa robežās. Bet visa šī sīkā sinusoīda savukārt veido lielu sinusoīdu ar piecu dienu frekvenci, kas atkārto augšminēto vēja ciklu. Bezvēja dienās spiediens ir zemāks ar izteiktām diennakts svārstībām, bet vēja dienās spiediens ir augstāks un diennakts svārstības ir mazāk izteiktas un izkropļotas. 18.aprīļa agrā rītā esam pienākuši jau pie pašas Taiti. Kreisajā pusē ir redzama arī Moorea sala, uz kuru mēs dosimies vēlāk. Mums ir jāizvēlas vai doties uz lielo ostu Papeti, vai ari piestāt jahtklubā, kurš atrodas 5 jūdžu attālumā no pilsētas. Mūsu izvēle sākumā krīt uz jahtklubu.

Lai iekļūtu jahtklubā, ir jāiet cauri rifiem pa Taapuka ieeju. Ieeja ir kādus 100m plata. Kaut arī okeāns ir mierīgs, pāri rifiem veļas pamatīgas bangas, kurās vizinās pieredzējušākie sērfotāji. Ieejā ir tikai divas kreisās malas sarkanās stoderes, kuras no sākuma veido arī vadlīniju. Saule jau ir uzlēkusi, un kaut arī spīd tieši pretī, redzamība ir laba. Ieejā vairāk ir jāvadās, lai trāpītu pa vidu, gludajā vietā starp baltajiem bangu galiem. Pati bīstamākā vieta parasti arī nav garāka par 100m. Aiz rifa dziļums atkal 30 - 60m. Ieejot lagūnā, tepat pa kreisi paveras arī skats uz jahtklubu. Daudzas jahtas stāv pie kluba uz enkuriem. No tā var secināt, ka klubs ir pārpildīts. Kā vienmēr, izsūtam mūsu izlūkus ar laiviņu. Pēc pusstundas viņi atgriežas un apstiprina jau secināto - klubā vietu nav. Stāvot uz enkura ir jāmaksā 4USD dienā par to, lai varētu izbraukt un atstāt krastā piepūšamo laiviņu, kā arī izvest krastā atkritumus. Bet neesam mēs šeit ienākuši pilnīgi pa velti. Šeit ir vienīgā degvielas uzpildes vieta pie ūdens šajā apkārtnē. Degvielas piestātne šoreiz atrodas pašā kluba dziļumā. Eja starp jahtām nav platāka par 30m. Šeit man laikam izdodas viens no līdz šim spīdošākajiem manevriem, vienā piegājienā apgriežot jahtu šai spraugā un pieejot pie degvielas piestātnes ar ahteri tā, ka mūsu ahtera platforma atspiežas pret krastā augošo palmu. Dārgāku degvielu gan mēs neesam vēl redzējuši. Cena ir 0,70USD/l. Pēc degvielas uzpildīšanas, nolemjam doties uz Papeti. Tikpat veiksmīgi atstājam lagūnu caur Taapuka ieeju un dodamies uz nākošo, Papetes ieeju, kura atrodas 5 jūdzes tālāk uz ziemeļaustrumiem. Papete jau ir liela osta, gandrīz tāda, kā Ventspils. Ieeja nav sevišķi plata, bet ir vienkārša. Ostas vidū ir tikai viens koraļu rifs. Visā pārējā ostas teritorijā dziļumi ir lieli. Nepārtraukti iet ārā un nāk iekšā vietējās satiksmes pasažieru katamarāni. Ostā stāv arī daži lieli pasažieru laineri un kravas kuģi. Pašā centrā krastmala vairāku simtu metru garumā ir aprīkota jahtu stāvēšanai. Jahtas stāv uz saviem enkuriem ar ahteri krastā. Stāvēšana maksā 20USD/dienā. Katrā vietā ir elektrība un ūdens, kas ir ierēķināts cenā. Mums palaimējās, jo brīva šeit bija tikai viena vieta. Bet tā bija pati labākā vieta pašā galā, kur ir ielikts pontons un tādēļ mums pat nevajadzēja mest enkuru.

Svētdiena Papetes baznīcā.

No sākuma viss izskatās ļoti labi un tas vienmēr liek nedaudz uzmanīties. Protams drīz seko arī nepatīkamās lietas. Mums tomēr liek samaksāt šo dīvaino drošības naudu, ko es jau minēju. Ar šo naudas summu, kas ir biļetes cena līdz dzīves vietai, ir jārēķinās katram Franču Polinēzijas apmeklētājam. Tiem, kuri ierodas ar lidmašīnu, ir obligāti jābūt atpakaļbiļetei. Bet pats smieklīgākais ir tas, ka šo summu nav nemaz tik viegli samaksāt. Māris divas dienas staigāja uz vairākām instancēm un bankām, lai iemaksātu naudu. Vēl mēs zināmu summu zaudēsim sakarā ar vairākkārtēju naudas konvertāciju un procentu nomaksu bankai par naudas uzglabāšanu. Atstājot valsti, mums visu šo summu izmaksās dolāros. Tā mēs gribot negribot būsim tikuši pie ievērojamas skaidras naudas summas. Bet staigājot pa visām šīm iestādēm atlec arī kāds labums. Muitā uzzinājām, ka mēs varam dabūt "tax free" degvielu. Arī tagad vēl nebija par vēlu noformēt papīrus uz jau saņemto degvielu. To protams šeit nevarēja izdarīt vienas dienas laikā, bet pēc divām dienām mēs dabūjām atpakaļ apmēram 40% no samaksātās summas. Tad jau arī šī degviela maksā vairs tikai 0,40USD/l. Paliek tāds iespaids, ka dēļ šīs stipri attīstītās birokrātijas, šeit ir liels juceklis. Tas pierādījās arī tai rītā, kad mēs atstājām Papeti.

22.04.02.

No rīta Māris gāja samaksāt par stāvēšanu. Ierēdnis laipni nepaņēma maksu par šo dienu, jo mēs solījām ostu atstāt līdz plkst.11. 10.40 mēs atgājām no piestātnes. Kad es ostas kontrolei prasīju atļauju iziet pa ostas vārtiem, man par lielu pārsteigumu, mums lika atgriezties atpakaļ un piestāt atkal mūsu vecajā stāvvietā Nr. 24. Kamēr mēs veicām attiecīgos manevrus, tika apspriesti visdažādākie mūsu atpakaļ atgriešanas iemesli. Mums taču ir vēl vecā Padomju Savienības burāšanas pieredze. Īstais iemesls izrādījās tas, ka mēs neesam samaksājuši par pēdējo stāvēšanas dienu. Nav problēmu. Māris ņem 20 dolārus un iet uz kantori. Kad ierēdnis ierauga Māri, viņš smaidot saka, ka viss taču ir kārtībā. Viņš jau no rīta ir teicis, ka ja mās aizejam līdz plkst.11, tad mums nekas nav jāmaksā. Mēs atkal droši varam doties ceļā. Otro reizi es izdaru nelielu pārkāpumu un nejautāju vairs ostas kontrolei atļauju iziet caur ostas vārtiem. Ko var zināt? Izejot no ostas, 10 jūdžu attālumā, mums priekšā ir mūsu nākošā sala - Moorea.

Skats no Taiti uz Moorea.

26.04.02.

Moorea salā esam nolēmuši izmest enkuru Kuka līcī. Pats Džeims Kuks ar saviem kuģiem gan nekad nav enkurojies šeit, bet gan blakus esošā Oponuhu līcī. Bet tā jau bieži gadās ar tiem nosaukumiem. Mūsu izvēli nedaudz ietekmēja jahtklubā satiktais blondais jaunzēlandietis Mets. Viņš mūs uzaicināja noenkuroties blakus viņa tēva motorjahtai, uz kuras viņš strādā tikai par mehāniķa palīgu. Tā arī izdarījām un jau pirmajā vakarā tikām uzaicināti viesos uz viņa jahtu.

Stāvam Moorea.

Vakar atbrauca Zaiga.

            Mēs ar Viesturu organizējam divas niršanas. Vienu mēs taisījām nakts daivu, bet tas mums diez ko neizdevās, jo nodzisa visi lukturi un bija liela straume, kurai mēs nebijām gatavi. Bet 15 minūtes mēs tomēr nonirām. Vakar vispār nirām divas reizes.

Niršana tagad man iet ļoti labi. Es šeit nevelku hidrotērpu, jo temperatūra zem ūdens ir +29⁰C. Es nopirku likras sērfošanas kreklu. Vēl vajadzētu dabūt tādas pašas bikses, bet pagaidām es nirstu melnajās treniņbiksēs. Man tagad vajag tikai četrus svarus un es varu noregulēties perfekti pat 2 m dziļumā. Atkal esmu atguvis veco Vidusjūras sajūtu zem ūdens.

Kuka līcis iestiepjas aptuveni 1,3 jūdzes salas iekšienē. Pamatā dziļums līcī ir ap 30m. Pašā līča galā ir prāmja piestātne un nav ieteicams enkuroties viņas tuvumā, lai netraucētu prāmim manevrēt. Visiecienītākā enkurvieta ir līča kreisajā pusē, iepretim Bali Hai hotelim. Hoteļa administrācijai nav iebildumu, ja jahtu komandas izmanto viņu izbūvēto krastmalu, lai izceltos krastā. Ja vēl vakarā hoteļa bārā izdzer kādu kokteili, tad saprašanās ir pilnīga. Grunts šeit ir dūņaina un enkurs tur lieliski. Mēs noenkurojāmies tikai kādus 50m no hoteļa krastmalas. Uz krastu viegli varēja aizkļūt peldus. Tāpat vakaros no jahtas kokpita varēja vērot vietējo ansambļu priekšnesumus, kas tika sniegti amerikāņu tūristiem.

Uz jaunzēlandiešu jahtas tiek gatavota mūsu noķertā zivs.

Mēs šeit nostāvējām piecas dienas un katru pēcpusdienu lija lietus. Vienu vakaru bija pat kārtīgs pērkona negaiss ar zibeņiem. Bet šie negaisi parasti ir bez stipra vēja. Tikai vienreiz pirmā brāzma uzpūta līdz 30 mezgliem. Var arī noenkuroties lagūnā, kreisajā pusē, pirms Kuka līča. Šī enkurvieta ir mazāk droša un, ja gribas naktī mierīgi gulēt, tad es to neieteiktu. Bet šai vietai ir daudz citu priekšrocību. Šeit krastā ir tāds kā neliels ciemats, kurā atrodas trīs bankas un divi bankomāti. Ir divi pārtikas veikali un daudz vairāk pērļu veikalu. Un galvenais, ka šeit var nodarboties ar "snorkelēšanu" tieši no jahtas. Manuprāt, Moorea salā, galvenās izklaides ir saistītas ar ūdeni. Lagūnā un arī ārpus koraļu rifa ir ļoti dzidrs ūdens. Redzamība ūdenī sasniedz līdz pat 50m, kas ir viena no labākajām pasaulē. Protams tā ir stipri atkarīga no laika apstākļiem. Vienmēr labāka redzamība ir salas zemvēja pusē. Un pasāts šeit grozās no NE līdz SE. Lagūnā, pamatā ir balta smilts un daudzas koraļu kolonijas, ko šeit sauc par "koraļu rubļiem". Ap šiem koraļiem arī pulcējas galvenā dzīvība.

Vienā lagūnas vietā ir sastopamas mantas - plakanās haizivis - kuras ir līdzīgas milzu butēm. Lielā tūristu pieplūduma rezultātā, viņas ir kļuvušas par "rokas haizivim". Atliek cilvēkam iebrist ūdenī līdz jostasvietai, kad mantas jau glaužas ap kājām un visādi cenšas izlūgties kādu zivs gabaliņu. Un visās tūristu laivās protams šādas sagrieztas zivis ir sagatavotas. Man kļuva skumji, redzot, ka šīs cēlās okeāna iemītnieces ir kļuvušas par diedelniecēm.

27.04.02.

Bet nebūt ne visa dzīvā radība ir tūristu samaitāta. Ja ir piemērots laiks niršanai okeānā ārpus rifiem, tad to noteikti vajag izmantot. Mums ar Viesturu šāda izdevība radās. Tieši šeit, dziļumā, var izbaudīt lielisko redzamību. Viss šeit ir lielāks. Koraļu "rozes" sasniedz 3 - 4m diametru. Visas tās pašas daudzkrāsainās zivtiņas, kuras ir sastopamas lagūnā, šeit ir vismaz divas reizes lielākas. Cēli garām aizpeld mahi - mahi (dorada). Nav jau arī ilgi jāgaida, kad parādās viņa - silto ūdeņu valdniece - haizivs. Uzreiz ir redzams, ka šī nav piebarota un nenāks prasīt zivtiņu. Haizivs slīd pilnīgi nekustēdamās un ar vienu aci skatās uz mums. Liekas, ka vienu brīdi mūsu acu skatieni sastopas. Mēs arī cenšamies neizmainīt savu izturēšanos zem ūdens. Tā arī beidzās mūsu pirmā tikšanās. Haizivs, neizrādot par mums nekādu interesi, cēli turpināja ieturēt savu kursu un nozuda skatienam.

28.04.02.

Pēc Moorea, mēs nolemjam pagriezt nedaudz atkal atpakaļ uz austrumiem, lai apmeklētu kādu no Tuamotu arhipelāga atoliem. Iespejams, ka nekur citur vairs mums nebūs iespēja redzēt tādu "klasisku" atolu, viņa pēdējā sabrukšanas stadijā, kad virs ūdens ir palicis koraļu rifa gredzens, kurš ieskauj skaistu zilu lagūnu.

Tagad neliela atkāpe, lai paskaidrotu, kā izveidojās šie atoli. Pirmā stadija. Virs okeāna virsmas paceļas vulkāns. Otrā stadija. Vulkāns beidz darboties un apaug ar kokiem. Izveidojas sala, kuru ir ļoti grūti apdzīvot, jo kalns ir 200 - 400m augsts un stāvs. Tāda ir Pitkerna sala un Mehetia sala (neapdzīvota) netālu no Taiti. Trešā stadija. Vulkāna konuss it kā tiek nogriezts pa ūdenslīniju un sāk grimt uz leju pats savā krāterī. Līdz ar ūdens līmeni paliek gredzens - rifs, kura vidū ir viena, vai vairākas salas (grimstošās vulkāna galotnes atliekas). Starp salām un rifu paliek sekla ūdens josla - lagūna. Šajā stadijā atrodas Taiti, Moorea, Raiatea, Bora-Bora, Mangareva. Ceturtā stadija. Visas salas, kas atradās lagūnā, ir nogrimušas. Virs okeāna līmeņa paceļas vairs tikai ar palmām apaudzis rifa gredzens. Vidū atrodas mierīga lagūna, kuru ir iecienījuši visdažādākie zemūdens pasaules iemītnieki. No šādiem atoliem sastāv gandrīz viss Tuamotu arhipelāgs. Un mēs izvēlējāmies Rangiroa atolu, kurš varētu būt arī vislielākais atols pasaulē. Pats slavenais komandors Žaks Īvs Kusto ir teicis, ka pasaulē ir grūti atrast kādu citu vietu, kur būtu tik bagāta zemūdens pasaule, kā Rangiroa atolā. 28. aprīlī dodamies uz Rangiroa atolu, kurš atrodas 200 jūdžu attālumā no Moorea. Ieejas lagūnās ir šauras un dziļas plaisas rifa gredzenā. Tas nosaka vēl vienu atolu īpatnību - stiprās paisumu un bēgumu straumes, kaut arī līmeņa starpība ir tikai 0,2m. Bēguma straume ir gandrīz divas reizes stiprāka, kā paisuma straume. Piemēram, Hao atola vienīgajā ieejā, bēguma straume sizigijā var sasniegt 20 mezglu ātrumu. Šīs straumes okeānā veido atvarus pat 2 jūdžu attālumā no ieejas. Rangiroa atols navigācijas ziņā nav sevišķi sarežģīts. Ieeja ir 0,2 jūdzes plata un 30 metrus dziļa. Bēguma straume ir 6 mezgli, paisuma straume 3 mezgli. Ieejā ir uzstādīta apgaismota vadlīnija un navigācija ir iespējama arī naktī. Bet pirmo reizi labāk ir iet iekšā gaišā laikā.

30.04.02.

Mēs sasniedzām Rangiroa trijos naktī. Nolēmu divas stundas padreifēt, jo tagad vajadzēja būt ari maksimālai bēguma straumei. Pēc pieciem uzlēca saule un mēs sākām iet iekšā lagūnā. Straumes ātrums nepārsniedza 3 mezglus, kas "Mildas" dzinējam nerada nekādas problēmas. Iejot lagūnā, labajā pusē atklājas enkurvieta, kurā bija noenkurojušās jau kādas septiņas vai astoņas jahtas.

02.05.02.

Cītīgi nirstam.

            Novedam zem ūdens gan Vilhelmu, gan Olafu. Olafam jau niršana veicas diezgan labi.

Vakaros sēžam viesnīcas bārā, kurš ir uzbūvēts uz pāļiem un ir ar stikla grīdu un dzeram pinacolada. Tas ir diezgan labs padzēriens ar gaišo rumu un kokosa pienu. Cena gan šeit katram kokteilim ir 6 Ls.

Vakarus pavadam hotelī.

Es uzskatu, ka apmeklēt šos Tuamotu atolus ir jēga tad, ja nodarbojas ar niršanu vai makšķerēšanu. Krastā šeit atrodas pāris desmiti māju, viens veikals un baznīca. Civilizācijas centrs ir bungalo tipa hotelis "Kia Ora", kura bārā vakaros sapulcējas lielākā daļa burātāju. Pašu hoteli bija aizņēmuši japāņu tūristi, kuri arī divas reizes dienā, hoteļa instruktoru pavadībā, nodarbojās ar niršanu. Mūsu niršanas biežumu ierobežoja tikai kompresora ražība un straumes virziens. Lieta tāda, ka pie maksimālās bēguma straumes, nirstot netālu no ieejas, pastāv risks tikt izrautam pa kanālu atklātā okeānā. Zem ūdens šeit atkal sastapām haizivis. Tagad tas jau vairs neizsauc tādas emocijas, kā pirmā haizivs. Šeit haizivis peld gar krastu pat metra dziļumā. Šeit zem ūdens redzējām gan varenās napoleona zivis, gan bruņurupučus, gan barakudas un protams neskaitāmu daudzumu dažādu lielumu un krāsu zivis. Ar maizi var barot zivis no rokas. Kad maize ir beigusies, tad zivis turpina bakstīt plaukstu un viena otra pat diezgan sāpīgi iekož.

03.05.02.

Nolemjam doties tālāk. Tas ir atpakaļ uz Huahini. Aivars aizbrauc pēc pārtikas. Mēs nokrāmējam jahtas klāju un jau 11 ejam ārā pa Tiputi pass. Viesturs ir jau izlaidis makšķeri un pirmā mums uzķeras daiveru motorlaiva, kas, protams, nav apturama un norauj visu auklu.

            Uzliekam jaunu auklu. Vakarā ir viena cope un aukla tiek norauta uzreiz. Šoreiz gan pašā galā. Beidzot trešā cope un Viesturs velk. Šoreiz ir. Esam noķēruši barakudu. Garums pāri par 1 m un svars ap 10 kg.

Pirms zivs gatavošanas izcēlās diskusija, jo dakteris vienā savā grāmatā atrada informāciju, ka lielas barakudas var būt indīgas. Lieta tāda, ka dažos atolos jau ir ieviesusies sarkana aļģe, kas satur toksikas vielas, kuras nokļūst mazo zivtiņu organismos. Barakuda savā ēdienkartē lieto visas zivis. Līdz ar to lielu un vecu barakudu organismos var uzkrāties zināms daudzums šo vielu, kas pašai barakudai nekaitē, bet var izsaukt saindēšanos cilvēkam. Mēs nolēmām, ka šī barakuda nav sevišķi veca un par cik saindēšanās ar sarkanām aļģēm nav nāvīga, tad izcepām to.