Puerto Montt - Patagonija izieta.

27.01.02.

            Ieeja Castro ir par šaurumiem starp daudzām saliņām. Te jau var redzēt arī kaut ko pazīstamu – apstrādātus laukus. Ir jau arī zināma kārtība. Dažviet jau izskatās tīri kā Vācijā.

            Pie Castro pretī pilsētai jāstāv uz enkura. Laiks šeit ir mierīgs un nav problēmu.

Castro.

 

Pirmās favelas.

 

            Pati pilsēta atgādina Ušuaiju un nav nekas sevišķs.

 

29.01.02.

Pēcpusdienā paceļam enkuru un ejam uz Puerto Montt. Puerto Montt ir šī apgabala galvaspilsēta un vieta, kur oficiāli beidzas mūsu ceļojums cauri Patagonijai. Šeit mēs paziņosim, ka esam izgājuši Patagoniju bez starpgadījumiem un Armada beigs sekot mūsu ceļojumam.

Laiks ir labvēlīgs un mēs pienākam ļoti ātri. Vajag pat piebremzēt, lai nebūtu ostā jāiet galīgi naktī.

 

30.01.02.

            Pie Port Montt pienākam ļoti agri no rīta. Vēl ir tumšs, bet laika apstākļi ir labi, ūdens ir augsts un mēs ejam iekšā.

            Kanālā neko īsti saprast nevar un mēs netālu no viena kluba piesienamies pie kaut kādas bojas. Māris aizbrauc uz krastu un tad jau arī uzaust gaisma. Ejam iekšā, jo stāvvieta šeit priekš mums iznāk normāla.

            Šis ir vēl galīgi nepabeigts klubs, bet ar lielākiem dziļumiem pie steķa un arī ar lielākām stāvvietām. Klubs OXXEAN. Mēs šeit varam izmērīt un nofotografēt konstrukcijas jau priekš sava kluba Ķīpsalā. (Piezīme: 1993.g. strādājot kopā ar Egonu Stieģeli sākām veidot jahtklubu Ķīpsalā. Neaprakstīšu to, kādēļ tas viss neizdevās, bet šī ideja par klubu tik organiski iederas šajā vietā, ka man bija skaidrs – tas kādreiz tiks izdarīts. Pēc Horna raga apņemšanas un Patagonijas iziešanas man bija tāda sajūta, ka pasaules apceļojums jau ir paveikts un atliek tikai samērā garlaicīgā Klusā okeāna šķērsošana. Līdz ar to man sāka uzmākties domas par to, ko darīšu atgriezies Latvijā. Tad nu domāju, ka vajadzētu dzīvē vēl izveidot burāšanas skolu un jahtklubu, kurā pensijas gados strādāt par sargu. Tad nu jahtklubs OXXEAN bija pirmais, kurā sāku uzmanīgi vērot plānojumu, konstrukcijas u.t.t. Kā zināms tad Pilsētas jahtklubs Ķīpsalā šogad sāka savu darbību un man bija izdevība piedalīties tā tapšanā)

Jahtklubs OXXEAN

 

            Šeit nav problēma dabūt arī degvielu un arī elektrība šeit ir tāda, ka strādā veļas mašīna.

            Satiekam divus dīvainus krievus, kas mēģina šeit nodarboties ar krabju zveju. Firmas īpašnieks ir zinātņu doktors, bet viena kuģa kapteinis ir burātājs no Melnās jūras, kurš kopā ar tēvu – boksa treneri, aizlaidies no PSRS jau 1990.g.

            Tā viņi te ņemas, bet lielas problēmas viņiem rada tehniski jautājumi. Neviens no viņiem nav tehnisks cilvēks un tādēļ viņi daudz naudas izgāž pa velti un nevar atrisināt daudzus samērā vienkāršus jautājumus, kā, piemēram, vārpstu savienošanu ar dzinēju un palīgdzinēju pieliešana ar ūdeni. Viņiem trūkst tāda cilvēka, kā mūsu Aldis.

            Bet no viņiem mēs uzzinājām vismaz kaut ko par to, kas mūs gaida tālāk. Izrādās, ka informācija par Valparaiso mums nav precīza. Mūsu ieplānotais klubs ir ļoti mazs. (Īstaenībā mēs Eiropā esam pieraduši pie samērā lieliem jahtklubiem, kādi citur pasaulē ir retums) Ja nevarēsim sarunāt stāvēšanu pie armijas, tad vajadzēs stāvēt 20 jūdzes no pilsētas uz enkura, kas mums galīgi neder, jo jātaisa filma un jāremontē autopilots, un jāmaina telefons.

            Neesam šeit arī saņēmuši visu sūtījumu no West Marine. Uz šejieni tika pārsūtīta tikai viena paka, kurā bija mana dušas somiņa. Lielās pakas numuru Anglija bija nodiktējusi nepareizi un tādēļ lielā paka palika, laikam, Punta Arenasā. Šis jautājums mums arī tagad ir jāatrisina.

 

31.01. – 03.02.

            P. Montt ir viens no Patagonijas diviem transporta centriem (otrs ir Punto Arenas Patagonijas otrā galā). Tas atstāj savu zīmogu pilsētā. Šeit katru dienu ir daudz cilvēku, bet tie pamatā ir caurbraucēji. Osta ir visdzīvākā vieta pilsētā. No šejienes katru dienu atiet gan lieli, gan mazi kuģīši uz dažādām Patagonijas vietām, jo tas ir vienīgais veids, kā pārvadāt preces un cilvēkus.

No šejienes cilvēki dodas pa visu Patagoniju.

            Nodzīvojām šeit vairākas dienas, jo vajadzēja veidot un nosūtīt uz Latviju kārtējo filmas sēriju.

 

Pšvaldības policija

 

Pilsētas centrs.

04.02.02.

            Iziešanu nācās atlikt par vienu dienu, jo okeānā bija vētra.

 

05.02.02.

            12:45 atejam no Oxxean. Mūsu krievu draugi mums māj ar rokām no sava zvejas kuģa un vēlāk pa 77 kanālu novēl laimīgu ceļu.

            Iespaids no P.Montt palika viscaur pozitīvs.

Ēdene un Puyuhuapi spā.

16.01.02.

            Naktī mūs vējš atkal iznes krastā. Slīd enkurs. Izmetam otru enkuru.

            No rīta Māris ar Aivaru dodas līdzi zvejniekiem. Viņi atgriežas ap desmitiem un dabūjam pilnu bļodu ar krabju kājām, kuras viņi norauj dzīvam krabim. Pretī iedodam 6 paciņas cigarešu, 1 šņabi un paku ar mates tēju.

 

 

            Dodamies tālāk. Laiks labs. Kļūst siltāks.

            Noejam labu gabalu, jo laiks ir lielisks un sasniedzam līci Moonlight Shadow. Vakars absolūti bez vēja un mēs krastā cepam šašliku. Piedalās visi. Jauks vakars. Nodzenu matus siltuma gaidās.

17.01.02.

            Tikpat skaists rīts. Septiņos dodamies tālāk. Vējš sāk pieņemties, bet nepārsniedz 22 kn. Pēcpusdienā spīd saule. Mēs esam izgājuši no ciklonu joslas un sākam ieiet stabilā augsta spiediena apgabalā.

            Vēl laba ziņa ir tā, ka Dzintra laimīgi ir tikusi Rīgā. Šodien vispār bija laba diena.

 

18.01.02.

            Noejam rekordlielu gabalu pa Patagoniju – 93 jūdzes. Visu pēcpusdienu līst lietus un reizēm ir migla, bet vējš nav liels.

            Atkal satiekam zvejniekus un iemainām no viņiem trīs lielas merlūzas.

 

Merlūza.

 

            Vakarā izmetam enkuru pirms Edenes, to nesasniedzot, jo paliek jau tumšs.

 

19.01.02.

            No rīta sasniedzam Edeni. Nostājamies pie steķa, jo dziļums arī zemā ūdenī tur ir 2,7 m (un nevis 1,7, kā rakstīts Imray pilotā).

Ēdene.

Ēdenes centrālais laukums.

 

            Ēdene ir interesanta vieta, kas atrodas pie Paradīzes pussalas. Šeit ir ap 50 māju. Nav neviena transporta līdzekļa, jo nav arī ielu. Pa pakalniem starp mājām iet dēļu laipas un trepes. Bet Ēdenei tiek pievērsta īpaša Čīles valdības uzmanība un šeit tiek ieguldīta nauda, lai uzturētu šo vietu priekš tūristiem, kuru kļūst aizvien vairāk.

            Degvielu šeit tirgo no mucām            veikalnieks. Cena ir 50sant./l. Ūdens ir par brīvu.

            Maizes veikalā nav, bet to cep otrajā mājā aiz policijas. Viens kukulis maksā Ls 1,50.

             Tai pat laikā no zvejniekiem var iemainīt vannīti ar krabju kājām pret šņabja pudeli.

            Visu atved prāmis Navimag, kas šeit pietur divas reizes nedēļā. Uz viņa var arī nodot vēstules, un ar viņu var aizbraukt trešdienā uz P.Natales un sestdienā uz P.Montt.

            Šeit ir ostas kapteinis, policija, pamatskola, municipalitāte un daudz armijas, kas atrodas līcim otrā pusē.

Domāju, ka šādu pilsētu pasaulē nav daudz.

 

20.01.02.

            Nākošā rītā atstājam Ēdeni un dodamies cauri Inglesa šaurumam uz Mesier kanālu, kurš ir 60 jūdzes garš un ļoti plats, un vakarā izvedīs mūs Penas līcī. “Penas” tulkojas, kā sāpju vai ciešanu līcis, jo ir slavens ar saviem sliktajiem laika apstākļiem un lielajiem viļņiem.

            Pēc pusdienas satiekam jahtu, kura nāk pretī un iesaka mums pašlaik neiet ārā līcī, jo laiks tur neesot jauks. Pēc pāris stundām tiešām vējš sāk strauji pieņemties.

            Mums tieši blakus ir stāvvieta un mēs šoreiz jau daudz nedomājot izmantojam to. Vēl jo vairāk tāpēc, ka spiediens visu laiku iet uz leju.

            Liekas, ka naktī šaurumā bija diezgan spēcīgs vējš, bet mēs to daudz nejutām un varējām gulēt mierīgi.

 

21.01.02.

            Ceļamies tikai desmitos, kad vējš beidz šņākt virs kalniem.

            Nolemjam doties tālāk. Šaurumā ir ceļavējš. Spiediens sāk celties. Atnāca arī prognoze, ka viss atkal kārtībā. Vakar prognozes, protams, nebija. Nezinu kādēļ, bet kad ir slikts laiks, tad prognozes šeit nav.

            Pieejot pie Golfo de Penas, laiks ir mierīgs un es nolemju doties okeānā (Golfo de Penas ir Klusā okeāna līcis).

            Neskatoties uz lēno vēju, līcī vilnis uz sēkļa bija negaidīti liels un nekārtīgs. Mūs pamatīgi iešūpoja. Tas laikam tādēļ, lai Golfo de Penas attaisnotu savu nosaukumu.

            Tomēr mums krietni laimējās, jo pūta ceļavējš no sākuma 25 mezgli, kas pēc pusnakts nokritās līdz 15 mezgliem.

 

22.01.02.

            Ejam ar burām un motoru, reizēm ar ātrumu 9 mezgli, jo šeit nevar gaidīt - laiks kuru katru brīdi var mainīties.

            Trijos pēc pusdienas jau galīgā flautē ieejam Anna Pink šaurumā. Šo posmu atklātā okeānā esam veikuši ļoti veiksmīgi, uzstādot ātruma rekordu 159 jūdzes 24 stundās.

            Vakarā paspējām aiziet līdz Balladere līcim, kur izmetam enkuru.

            Šeit jau priekšā stāv viena franču jahta. No Patagonijas vientulības esam ārā, satiekam aizvien vairāk jahtu.

 

23.01.02.        

            Dodamies tālāk. Laiks ir labs un mēs atkal noejam lielu gabalu.

            Enkurojamies Puerto Americano. Tur atkal jau priekša viena jahta no Austrālijas. Pensionēts pāris. Uzaicinām viņus uz kafiju. Pastāstām par Horna ragu un iegūstam informāciju par Lielo Barjeru rifu.

 

Informācijas apmaiņa starp burātājiem.

 

            Māris no zvejniekiem atkal paņem vannu ar krabjiem un gliemežiem. Nav jau vairs kas ēd. Domāju, ka par vienu polšu iegūstamo krabju daudzums Mārim jau ir kļuvis par pašmērķi.

 

24.01.02.

            Dodamies uz Puyuhuapi kanālu, kur mums ir informācija, ka jābūt pieczvaigžņu hotelim. Neticami, bet tā ir rakstīts burātāju ceļvedī Noonsite. Esam gandrīz jau iegājuši iekšā enkurošanās līcī, bet vēl neredzam apsolīto pieczvaigžņu hoteli. Sākam jau izteikt dažādus minējumus un nedaudz pavilkt uz zoba Kasparu, kas šo informāciju bija atradis, kad pēkšņi atklājas elegants koka ēku komplekss. Ir skaidrs, ka tas tiešām ir pieczvaigžņu iestādījums.

            Varam piestāt tieši pie viesnīcas steķa, kur dziļums ir 2,5 m zemā ūdenī.

Pieczvaigžņu hotelis Patagonijas mūžamežos.

 

 

No baseina aiz loga varam redzēt savu jahtu.

 

 

25.01.02.

            Remontējam forštagu un lāpām buras. Pēcpusdienā ejam uz baseinu kompleksu ar siltu minerālūdeni un turku pirti. Peldamies siltajā ūdenī pusotru stundu. Pēc aukstajām šērām tas tiešām ir kaifs.

Dabīgi, ka rodas jautājums, kādēļ šeit mežu vidū vajadzīgs tāds komplekss. Izrādās, ka tas ir labi apmeklēts un ļoti populārs rakstnieku un mākslinieku vidū. Šeit cilvēks ir absolūti atdalīts no ārpasaules un baudot pilnīgu komfortu var nodoties radošam darbam. Kolosāli. 

            Šoreiz no zivju audzētavas nopērkam trīs lašus par parasto cenu. Tas jau ir daudz labāk par krabjiem.

 

26.01.02.

            Atstājam termas Puyuhuapi un ejam uz Puerto Castro.

            Vējš atkal pretī, bet nav pārāk spēcīgs. Laika ziņas nav jau otro dienu. Pēc tradīcijas tam vajadzētu nozīmēt vētru.

Puerto Natales.

08.01.02.

            Dodamies uz Puerto Natales. Šaurumā Seno Union atkal 47 mezgli un lietus, bet šoreiz pa vējam. Domāju kā to pārvarēt atpakaļ ceļā.

            Izmetam enkuru Kirkes kanālā Cascada līcī. Vētra turpinās un rachas (rača ir spēja vēja brāzma, kas krīt vertikāli lejā pa kalna nogāzi. Tā kā gaisa plūsma ir no augšas uz leju tad virs ūdens šim vējam nav noteikta virziena un tas var mētāties uz visām pusēm un reāli apdraud stāvēšanu uz enkura) gāžas līcī ar ātrumu 40 kn. Izveidojās kritiska situācija. Es naktī pamodos no tāda, kā viegla piesitiena pie korpusa. Apskatījos pa ahtera iluminatoru un negaidīti tuvu ieraudzīju krasta akmeņus. Tikai tas, ka visa komanda spēja ātri piecelties un bez vārda zināja, kas katram jādara, glāba mūs no stūres salocīšanas pret krasta akmeņiem. Pārmetām enkuru un atlikušo nakts daļu dežūrējām vērojot vai enkurs tur.

09.01.02.

            Ceļamies piecos no rīta, lai zemā ūdenī pārvarētu Kirkes šaurumu pie minimālās straumes. Vētra ir pierimusi. Paisumu – bēgumu tabula par šo vietu man nav un tādēļ nevaru pareizi zināt, kad ir zems ūdens. Straumes šeit var sasniegt 12 mezglu ātrumu un tad šaurums nav pārvarama pat Armadas kuģiem.

Kirkes šaurums.

            Esmu veicis kaut kādus aprēķinus, bet tie izrādās neprecīzi. Mēs netrāpām īstajā laikā. Straume ir, bet tuvojoties šaurajai vietai vizuāli ir grūti noteikt tās ātrumu. Tuvojamies un izlemjam doties cauri, jo citādi būtu jāgaida aptuveni 5 stundas un tā vai tā es bez tabulām nenoteikšu straumes maiņas momentu. Straume izrādās aptuveni 6 mezgli pretī. Šauruma vidū tā veido atvaru. Virpulis laivu griež par 60⁰uz labo pusi. Ahteris atrodas bīstami tuvu krasta klintīm. Oskars ir pie stūres, bet Aldis ir satvēris gāzes rokturi. Izlemju nepārņemt vadību, jo tam nav laika. Dodu komandu Aldim – pilnu uz priekšu, un Oskaram paspēju pateikt tikai – griez! Aldis dod 1600 apgriezienus un laga rāda 9 mezgli. Jahtu izdodas iztaisnot un iziet šaurāko vietu. Oskars ir malacis, noreaģēja pareizi.

            Golfo Almirante Montt vējš nav stiprs un mēs dodamies uz 25 jūdžu attālo Puerto Natales.

Puerto Natales.

            10:30 piestājam Puerto Natales pie zvejnieku piestātnes. Mūs jau brīdina, ka šeit stāvēt nevajadzētu, jo drīz stipri pūtīs. Mēs izdomājam labi piesieties, bet neatstāt šo piestātni, jo šeit izskatās diezgan droši.

            Ap vieniem pie mums atbrauc Armadas oficieris un uzaicina pāriet pie viņu piestātnes, kas ir labākā visā ostā. Acīmredzot par mums šeit ir ziņojis gubernators no Puerto Williams.

            Pārejam pie Muelle Arturo Pratt. Šeit vismaz ir aizvējš un nav viļņu, bet nav arī elektrības. Nekas – mums ir ģenerators. Stāvam droši piesējušies uz 9 galiem un pašā pilsētas centrā. Vēju mums te sola līdz 70 kn.

 

            10 – 13.01.02.

Puerto Natales stāvēsim trīs dienas, jo Dzintra 13.janvārī dosies ar autobusu uz Argentīnu, uz Punto Arenas, no kurienes tālāk ar lidmašīnu uz Buenosairesu – Ņujorku – Londonu un Rīgu. Drīzā šķiršanās uzliek tādu kā skumju ēnu uz šīm Puerto Natales pavadītajām dienām.

Noīrējam mašīnu un aizbraucam uz vietējo dabas parku apskatīties alas, kurās dzīvojuši pirmatnējie Patagonijas dzīvnieki - milodoni.

Patagonija pirms 1000 gadiem. Izņemot to, ka ir pazuduši milodoni, nekas cits nav mainījies.

 

Milodons.





Vasara Patagonijā.

Natales galvenā iela.

Milda stāv centrālās ielas galā.



Pilsētiņa ir interesanta. Mājas ir pārsvarā apsistas ar skārdu un tām nav pat dubultlogu. Interesanti, ka šajā bargajā klimatā mājās nav krāsnis. Māju apkure tiek nodrošināta ar balonu gāzi un gāzes degļiem.

Autobuss uz Argentīnu.

14.01.02.

            Nolemjam šodien doties tālāk, kaut gan naktī bija vētra. Blakus steķis ir atkal aizņemts ar Navimag prāmi. Mums pēc degvielas ir jāiet atkal uz Terminal Pernero, uz to piestātni, kurā piestājām no paša sākuma, jo tikai tur var piebraukt mašīna. 

 

 

Terminal Pernero.

 

 

Desmitos atejam no savas vietas un dodamies uz Pernero. Aizejot aiz stūra tikai ir redzams, kāds ir īstais vējš un tas ir 35kn. Terminālā Pernero viļņi skalojas pāri krastmalai. Stāvēt tur ir neiespējami un tādēļ ejam atpakaļ uz Muelle Arturo Pratt. Ir jau sākusies straume. Ar pirmo reizi mums atkal neiznāk piestāt, jo daži laikā nepadod ahtera galu. Ar otro reizi taisu bīstamu manevru, lai varētu pieiet piestātnei tikai paļaujoties uz motoru. Manevrs gandrīz izdodas, bet reversējot dzinēju par ātru zaudēju gaitu un straume mani uznes uz piestātnes. Nedaudz uzsitu bortu forā kreisajā pusē. Falšbortā parādījās neliela plaisa, bet ceru, ka nekas nopietns.

 

 

            Vakarā atkārtojam degvielas ņemšanas manevru un šoreiz jau veiksmīgi.

 

15.01.02.

            Agri no rīta dodamies tālāk.

Kirkes šaurumu paņemam normāli pa straumei, kuras ātrums ir 2,5 kn. Esmu ieguvis nepieciešamo informāciju.

            Vējš uz pēcpusdienu atkal pieņemas un mēs izmetam enkuru Caleta Victoria. Tur jau stāv viens krabju zvejnieks. Mēs sarunājam, ka no rīta varēs iet viņam līdzi zvejā un filmēt.

Sākas 2002.gads

01.01.02.

            Arī šī diena mums vēl ir diezgan jauka. Mēs veiksmīgi pārejam atklāto okeāna gabaliņu līdz Brecknock pussalai. Ieejam Brecknock līcī. Augsti apaļīgi akmeņaini krasti un ezers kalnos ar ūdenskritumu.

Brecknock kanāls.

 

02.01.02.

            Tikpat veiksmīgi kā vakar, izejam Cocburn un Magdalen kanālus un vakarā sasniedzam Magelāna šaurumu Beubasin līci.

Cockburn kanāls.

Nostājamies patīkamā līcī un nolemjam sarīkot pikniku Magelāna šauruma krastā. Iemarinējam ātro šašliku. Koku ugunskuram šeit krastā netrūkst. Kāds šeit ir krasts, to jau aprakstīju – ieiet mežā pačurāt nav iespējams.

 

Pikniks vietā, kur cilvēks līdz šim nav spēris savu kāju.

Kurinām ugunskuru un cepam gaļu. Skatāmies kā līcī ārdās jūras lauvas. Viņi ir apmetušies kādus 100m no mums un uz mūsu klātbūtni nekādi nereaģē.

 

03.01.02.

            Ejam pa Paso Froward. Metrīgs ass vilnis pretī, bet vējš līdz 24 kn. Noejam tikai 24 jūdzes līdz Hidden līcim.

            Izmetam enkuru upes grīvā. Upītē ir labs dzidrs ūdens un mēs nolemjam mēģināt to uzpildīt savā bākā. Izmantojam to pašu elektrisko iegremdējamo sūkni, kas mums ir paredzēts avārijas gadījumiem un kuru izmantojām, kad dabūjām sūci Brazīlijā remonta laikā. (tā bija otrā un pēdējā reize, kad izmantojām šo sūkni).

Ūdens ņemšanas vieta.

04.01.02.

            Izejam no Hidden līča un esam notēmējuši kursu tikai uz 20 jūdžu attālo Fortescue. Bet vējš aizvien pieņemas, kamēr beidzot sasniedz 64 kn (12 balles).

            Sešos vakarā tomēr sasniedzam Fortescue līci. Iekšējā daļā ieiet nevar un tur arī pūš vēl stiprāk. Stipras brāzmas gāžas lejā no kalniem. Metam enkuru trīs stundas ārējā līcī, kur ir norādīta enkurvieta, bet enkurs netur. Aizvējā šeit pūš līdz 40 kn.

            Beigās nolemjam nevis enkuroties, bet mēģināt piesiet jahtu pie krasta kokiem. Riskējam nolaist dingiju un sūtu uz krastu parasto komandu – Oskaru un Māri. Viņi velk uz krastu piesienamo galu, bet es mēģinu noturēt jahtu uz vietas pēc iespējas tuvāk krastam. Oskars meistarīgi izvada dingiju līdz krastam (problēma ir nesadauzīt dzenskrūvi akmeņos) un Māris, kā vienmēr, daudz nedomājot lec ūdenī un izkļūst krastā un veikli apmet galu ap lielu akmeni. Vēlāk izvedam krastā vēl vienu galu un ahterī izmetam enkuru, lai jahta negrozītos. Tā pavadām nakti.

 

05.01.02.

            No rīta atliek secināt, ka mūsu rīcība bija pareiza, jo naktī jahta noturējās vietā bez problēmām. Bez diviem 150m gariem piesienamiem galiem Patagonijā nav ko darīt.

            Laiks labs un tā vietā, lai sameklētu labāku enkurvietu, mēs atkal dodamies kanālā.

            Sakarā ar labo laiku ieplānoju noiet 60 jūdzes. Pirmās 45 jūdzes nogājām bez problēmām, bet tad atkal strauji sāka kristies spiediens. Atnāca jau pirmā fronte ar 37 kn vēju. Kaut arī neforsējām ar dzinēju tomēr deviņos vakarā  sasniedzām plānoto enkurvietu.

            Tā mūs atalgoja ar skatu uz skaistu ūdenskritumu un līci, kas pilns ar krabjiem.  Māris uzreiz pēc piesiešanās aizbrauca uz atveda divus spaiņus ar vidēja izmēra krabjiem, kas tika novārīti vakariņās.

 

06.01.02.

            Pārlaižam vētru. Nekur neejam. Mēs ar Dzintru dodamies uz salu un uzkāpjam kalnā. Pārgājiens nebija viegls, bet interesants.

               

 

 

 

 

 

Patagonija, kāda tā ir.

07.01.02.

            Laiks normāls un mēs beidzot pametam Magelāna šaurumu un sasniedzam Smita kanālu.

            Ir kontakts ar Armadu (Čīles krasta apsardzi). Mēs esam veiksmīgi šķērsojuši pašu neapdzīvotāko Patagonijas reģionu un atgriežamies nosacītā civilizācijā.