Kapteiņa dienasgrāmata: Esam Keiphorneri.

27.12.01.

Bez īpašām problēmām agri no rīta atgriežamies Puerto Williamā.

Esam atgriezušies.

Paņemam degvielu, kas šeit ir stingri uzraudzīts process sakarā ar īpašu uzmanību, kas tiek pievērsta apkārtējās vides aizsardzībai. Pat nācās pacelt “Bravo” karogu.

Vakarā atzīmējām paveikto. Kaspars ar buru adatu dur ausīs caurumus jaunajiem auskariem.

Neliels paskaidrojums – pēc senas jūrnieku tradīcijas, tie jūrnieki, kuri ir apgājuši Horna ragu ir tiesīgi nēsāt auskaru. Auskars tiek tajā ausī, kura ir bijusi pavērsta pret Hornu. Tātad, ja kuģis gāja virzienā no W uz E tad auskars ir kreisajā ausī, ja no E uz W tad labajā.

Un šeit man laikam jāatklāj neliels noslēpums, kuru iespējams nezina pat mani komandas biedri – kādēļ mēs apgājām Hornu no rietumiem uz austrumiem, kaut gan pasauli apceļojām pretējā virzienā, no austrumiem uz rietumiem. Redziet, kad ieradās Dzintra un es viņai izstāstīju par auskaru, tad viņa teica, lai es daru ko gribu, bet nēsāt auskaru labajā ausī (kā tam vajadzēja būt), kā tādam ‘pediņam’, viņa man neļaušot. Nekas cits neatlika, kā izdomāt, ka laika apstākļu dēļ mums ir labāk apmest Hornam cilpu no otras puses un līdz ar to iegūt caurumu kreisajā ausī.

Vēl piebildīšu, ka zelta auskarus mums Māris bija sagādājis vēl Rīgā un mēs tos vedām līdz.

Keiphornera auskars.

Tagad nedaudz par Port Williams jahtkluba salonu, kurā notiek visas Horna raga apņemšanas svinības. Pats jahtklubs ir kara kuģis no Otrā Pasaules kara laika, kurš šeit ir atradis mūžīgo ostu. Galvenā telpa ir kuģa salons. Pie sienām ir jahtu fotogrāfijas, valstu karogi un dažādi suvenīri no jahtām, kuras ir apņēmušas ragu. Galvenais ir galdiņš ar viesu grāmatu, kurā visiem Keiphorneriem ir jāizdara ieraksts. Atrodam arī pirms mums izdarīto “Kaupo” ierakstu. Ierakstu mūsu vārdā veic Māris, bet karoga vietā pie sienas pienaglojam, manuprāt stulbo sarkan-balt-sarkano Lāčplēša ausaini no hokeja fanu ekipējuma.

Cabo de Hornos soliņš.

Ir nopelnīta sēdēšana uz šī soliņa.

Uz Keiphorneru soliņa notiek auskaru ielikšana. Caurumi ausīs tiek durti ar jahtas buru lāpāmo adatu, kura tiek sterilizēta virs sveces liesmas. Ausis, protams, tiek sterilizētas ar rumu un tas tiek izmantots arī iekšķīgi, kā pretsāpju līdzeklis. Skats diezgan asiņains, bet visi mēs staigājam ar smaidīgām sejām.

Visi jau ar auskariem. Šī nav sliktas kvalitātes bilde - mēs šo telpu vienkārši esam piepīpējuši.

28.12.01.

Laiska diena. Apskatām pilsētu. Galvenais laukums, kā mūsu centrāltirgus pirms 10 gadiem.

Pilsētas galvenā egle Porto Williams.

Vakarā ar prāmi uz Punta Arenas un tālāk uz mājām aizbrauc Birkavs ar Kušķi. Dzintra paliek, lai veiktu ceļojumu cauri Patagonijai līdz Puerto Natales.

Šeit nedaudz paskaidrošu, kādēļ mēs vispirms devāmies uz Ušuaiju un pēc tam nācām atpakaļ uz Porto Williams un tad apkārt Hornam un atkal iekšā Bīgla kanālā.

"Mildas" ceļš apkārt Hornam.

Šādā veidā maršruts ir jāveido sarežģīto starptautisko attiecību dēļ. Attiecības starp Argentīnu un Čīli nekad nav bijušas sevišķi labas un tagad tās ir pasliktinājušās pēc Folklendu salu kara. Tā rezultātā nedrīkst vairākas reizes šķērsot Argentīnas – Čīles robežu. Tā kā mēs visu laiku gājām gar Argentīnas krastu, tad mums vispirms vajadzēja iet uz Ušuaiju, kas ir tālākā pasaules dienvidu pilsēta un atrodas Bīgla kanāla Argentīnas krastā. Horna rags atrodas Čīlē. Ja mēs vienreiz robežu šķērsotu tad atpakaļ uz Ušuaiju iet nedrīkstētu.

Tātad pēc Ušuaijas mēs nākam atpakaļ uz Bīgla kanāla sākumu, bet Čīles krastā. Čīle ir atbildīga par Horna raga apņemšanu un tas tagad ir daudz maz organizēts process, kurā Čīles krasta apsardze nodrošina glābšanu. Tādēļ arī ir jāierodas Puerto Williams un jāgaida atļauja doties apkārt Hornam. Atļauja tiek dota vadoties no laika apstākļiem.

Tālākā ceļojuma laikā mēs vairs nedrīkstam ieiet Argentīnas ūdeņos, kuri gan arī drīz šeit beidzas. Par meklēšanu un glābšanu Patagonijā atbild Čīles krasta apsardze. Mums ir jāpaziņo aptuvenais maršruts un laiks ko pavadīsim šērās. Gala punkts ir Porto Kastro, kur mēs piesakāmies, ka esam iznākuši no Patagonijas. Ja mēnesi par mums nav nekādu ziņu, tad sākas mūsu meklēšana. Patagonijas apceļošanas problēma ir tā, ka augsto krastu dēļ šeit nedarbojas radiosakari. Bieži nedarbojas arī GPS.

29.12.01.

Agri no rīta izejam uz Puerto Natales. No sākuma iet diezgan labi, bet aiz Ušuaijas iepūš reizēm pat līdz 50 kn. Cīnāmies praktiski uz vietas, bet spiediens ceļas un ceru, ka uz nakti vējš pielūzīs.

Naktī vējš tiešām pierimst. Pašā tumšākajā laikā sasniedzam Diabolo salu, kura savu nosaukumu ir ieguvusi stiprās paisumu – bēgumu straumes dēļ. Esam atnākuši par ātru un straumes dēļ nevaram ar pirmo piegājienu ieiet šaurumā. Dzinējs ir par vāju un pastāv risks, ka nokļūsim uz klintīm. Pagaidām divas stundas un, kad straume ir pierimusi, tad ieejam Nordwest kanālā.

30.12.01.

No rīta noenkurojamies San Garibaldi fjordā. Šajā fjordā ieplūst viens no lielākajien čīles šļūdoņiem - Garibaldi šļūdonis. Pavadām jauku dienu. Braukājam ar dingiju strp ledus gabaliem un filmējam.

Dzintrai ļoti patika.

31.12.01.

Pēdējā šī gada diena.

Pa nakti stipri pūta un mūsu tālākā pārvietošanās dēļ peldošā ledus, bija apdraudēta. Tomēr astoņos no rīta jau viss nomierinājās un mēs pacēlām enkuru un riskējām iziet no fjorda.

Diena tiešām izdevās absolūti mierīga. Pēc pusdienas sāka līt lietus.

Nogājām 46 jūdzes un apstājāmies ļoti jaukā līcī - Funny. Krastā gan šeit izkāpt nevar, jo krasti ir stāvi un apauguši ar biezu mežu. Šeit jāpaskaidro, ka Patagonijā ir daudz tādu vietu, kur iespējams nekad neviens cilvēks nav spēris savu kāju. To ir grūti iedomāties, bet tā tas ir. Dzīvnieki šeit no cilvēka nebaidās. Lielākais dzīvnieks – jūras lauva, atļauj sev pieiet pilnīgi klāt. Putni staigā no cilvēka metra attālumā. Un mežš, kas te audzis tūkstošiem gadu ir tā sakritis ar nokaltušiem kokiem, ka nevar tajā iespraukties tālāk par vienu metru. Skaisti, bet arī dīvaina sajūta. Rācija klusē. Starp kalniem sakaru nav. Nākošā laiva šeit ies garām pēc mēneša vai diviem. Atliek kļūdīties pie enkurošanās un, teiksim, salocīt stūri vai pamatīgi uzsēsties uz sēkļa un situācija uzreiz kļūs galēji ekstremāla. Nāk smiekli par to, ko TV sauc par ‘realitātes šoviem’.